ceturtdiena, 2018. gada 31. maijs

Dažāds noskaņojums

Dienas jaucas skaistā mikslī, pavasaris ļoti raiti pārgājis kārtīgā vasarā, ne tādā, kāda bija pērn. Un ir tik jauki sajust šo gadalaiku maiņu un vispār visu notiekošo apkārt. Cik labi, ka esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem dzērieniem, tas palīdz izjust laiku un telpu pilnvērtīgi un priecāties par to.
Eju prom no darba. 6jā jūnijā nostrādāšu savu pēdējo darba dienu. Un eju prom ne jau tāpēc, ka man šis darbs nepatiktu. Patīk, bet rada grūtības. Neatpūšos un neizguļos kā nākas un tas atsaucas uz darāmo. Arī par sarunas kvalitāti ir bieži aizrādījumi. Cenšos jau, bet acīmredzot nepietiekami, kaut arī saruna rit raitāk un bez traucējošām pauzēm, kā arī esmu iemanījusies noregulēt savu elpošanu tā, lai mikrofonā tā nebūtu jūtama. Esmu pateicīga intervētāju "uzraugiem" par aizrādījumiem un kritiku. Tas ir palīdzējis un palīdz.
Pie viena eju prom arī tāpēc, ka pie šāda ritma ar savām lietām īsti nevaru tikt galā. Savā ziņā nav laika. Protams, teorētiski ir - rīta cēlienos. Bet tajos es jūtos tik nogurusi un izmuļļāta, ka praktiski vajadzīgs laiks, lai iekšēji sagatavotos darbam.Tas arī savā ziņā atsaucas uz kvalitāti.
Mājās arī viss iet kā pa celmiem. Dēlam un vedeklai ir problēmas diezgan lielas un esmu morāli un fiziski vajadzīga dēlam kā sīks atbalsta plecs. Viņu lietās es nejaucos, paši tiks galā. Bet vismaz uzklausīt un uzmanīgi dot kādu sīkpadomu varu.Pati esmu gājusi cauri viņu problēmām ne reizi vien.
Katrā gadījumā mani tagad vairāk uztrauc dēls un viņa problēmas, nekā darbs un darba attiecīas. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mierīgi varu sevi veltīt darbam tikai tad, ja ārpus darba laika nav nekādu problēmu un es varu sevi pilnvērtīgi veltīt visam kam.

pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Pirmdienas rīts

1. Pa ilgiem laikiem pirmdiena iesākas nekādi. Vakar 23.00 ielidoja dēls no Stokholmas, kamēr atkūlāmies šurpu un aizgāju gulēt, tad vēl ap puspieciem viena stulba īsziņa uzmodināja, tiesa noikos vēl pagulēt, bet tas nemaina izraustīto miegu. Un divos ir jābūt darbā. Tagad tāds miegaini nekāds noskaņojums. Ceru, ka darbā viss būs citādi.
2. Vakarrīt nosūtīju vienu tulkojumu un cerēju, ka kungs būs apskatījies un jau vakar veicis maksājumu, bet tas notiksies tikai šodien. Es biju rēķinājusies nedaudz savādāk, bet nu ir kā ir un ar to ir jārēķinās. Varbīt bija kur izbraucis pa brīvdienām un vēlu atgriezās. tagad taču ir pavasaris un kolosāls laiks aiz loga.
3. Dēls ar vedeku ir sakašķējušies tā, ka nemaz nevar zināt - paiks kopā vai pajuks. Es jau ceru, ka salīgs un būs miers mājās.
4. Ceriņziedu laiks iet uz beigām, drīz jasmīni sāks ziedēt. Žēl, ka tos nav vērts plūkt un turēt mājās vāzē. Ātri nobirst un novīst.
5. Kaut kā negribas iet uz darbu, nezinu, kas par iemeslu. Un šonedēļ vēl garā nedēļa, jo strādāšu arī sestdien. Kaut kā jau jāatstrādā tās stundas, kuras te vienu nedēļu atprasījos pirms laika, jo mājās bija sīkas problēmiņas. 
Kaut arī darbs man patīk un kolektīvs ir labs, pašai arī viss sokas raitāk un labāk. Patīk administrācijas attieksme pret darbiniekiem. Iecietīga un pretimnākoša. Tomēr esmu ievietojusi slusdinājumu ss'ā par to, ka meklēju projektdarbu, kurā var īsu laiku uzraut, nopelnīt un tad, ar dažu dienu pauzi, atkal kādu projektiņu ar uzrāvienu. Protams, uz līguma pamata un ar nodokļiem.
Vispār jācer, ka dienas un nedēļas beigas nebūs tik bēdīgas, ka kaut kas uzlabosies arī garastāvokļa ziņā.

sestdiena, 2018. gada 19. maijs

LatCon 2018

Šodien notika kārtējais LatCon's. Arī tagad vē notiek, es vienkārši aizgāju drusku ātrāk, jo mājās ir darāmais. Tas, ka pataban sēžu pie kompja, nozīmē tikai to, ka atelšos un pārslēdzos no vienas ietas uz otru.
 Aizejot uz pasākumu, jutos mazuliet vīlusies. Pasākums tika paši reklamēts, bet apmeklētāju bijā nu ļoti maz. Pie visa tā, ka tas šogad notika tikai vienu dienu. Un arī pašas tēmas bija un ir visai interesantas.
Kā pirmais no lektoriem uzstājās tas vjetnamiešu puisis, kurš ir uztaisījis komiksu grāmatu par Lāčplēsi un grāmatu par Kurbadu. Viņš visai interesanti pastāstīja par savu nokļūšanu Latvijā un to, kāpēc sācis zīmēt komiksus. Izrādās, komiksu žanrs literatūrā ir diezgan populārs ārzemēs, piemēram Beļģijā un Amerikā. Mērķauditorija - pieaugušie. Tīri bērniem domētie komiksi visā komiksu industrijā ir ļoti maz pārstāvēti. Un - lai uztaisītu labu komiksu, ir jāiegulda krietns darbs.
Otrais ektors, kuru noklausījos, runāja par varas jēdzienu kā tādu. Lektora un auditorijas kopējais secinājums - vara ir pārejošs lielums, vienmēr ir kāds vēl varenāks un katrai varai bez reāla segums ātri pienāk gals. Lekcija tika ilustrēta ar filmu fragmentiem. Lekcijas gaita uz beigām kļuva par neielu diskusiju.
Pēc šīs lekcijas sākās pusdienas pārtraukums, kura laikā tad arī devos mājās. Ceru tomēr, ka uz otro pasākuma daļu ieradīsies vairāk civēku. Imārs Bite solījās man vēlāk atsūtīt bildes no pasākuma, daļu no kurām ievietošu šeit.

ceturtdiena, 2018. gada 17. maijs

piektdiena, 2018. gada 11. maijs

LatCon 2018 Rīgas Centrālajā bibliotēkā

 18. un 19. maijā notiks Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) un Rīgas Centrālās bibliotēkas rīkotais pasākums fantāzijas un fantastikas interesentiem. LatCon 2018 ir tematiski izglītojošas un izklaidējošas lekcijas par fantastikas un fantāzijas žanru tēmām, tikšanās ar autoriem un saistošas diskusijas.
18. maija pasākums notiks Rīgas Hanzas vidusskolā. Ar pamatskolas skolēniem tiksies divas latviešu fantastikas un fantāzijas autores – Laura Dreiže un Laura Vilka.  
19. maija pasākuma norises vieta būs Rīgas Centrālās bibliotēkas Pasākumu zāle (Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā). Dienas gaitā iepazīsimies ar komiksu mākslas pamatiem, noklausīsimies divas aizraujošas lekcijas, parunāsim par jauno fantastikas autoru radošā darba problēmām, kā arī žanra tulkojumu un oriģināldarbu tematiku Latvijā.

18. maijs
Rīgas Hanzas vidusskola.
12.50 Tikšanās ar rakstniecēm Lauru Dreiži un Lauru Vilku.
(Pasākums skolas audzēkņiem).

19. maijs
Rīgas Centrālā bibliotēka, 2. stāvs.  
11.30 12.15 Cao Viet Nguyen. Komiksi un ilustrācijas.  
12.15 13.00 Māris Skurba. Visvarenības teorija.
 Pusdienas laiks.
13.30 14.15 Ilmārs Bite. Venēra sapņos un fantastikā.
14.15 15.00 Ieva Melgalve. 10 kļūdas, ko pieļauj citi sf&f autori (bet ne tu).
15.00 — 16.30 Tulkojumi un orģinālliteratūra zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanrā Latvijā.

Laipni lūgti visi fantastikas un fantāzijas cienītāji, kā arī citi interesenti!

Kontakti: Kaspars Bērziņš, LFFB valdes loceklis, tālr. 26708805, e-pasts: lffb@inbox.lv

Informācija:



Informāciju sagatavoja Kaspars Bērziņš, LFFB valdes loceklis.

otrdiena, 2018. gada 8. maijs

Kā pa celmiem

Viss iet kā pa celmiem. Pēdējo nedēļu ritms.
1.Joprojām baidos no atlaišanas no darba, Par spīti tam ka mans vidējais rādītājs par iepriekšējā mēneša aptuveni 8 dienām bija gandrīz labs. Ieklibo ieelpas un izelpas kontrole sarunas gaitā un intervijas vadīšana sarunas gaitā. Gadās taču tantuki un onkas kuri nespēj rimties sarunā un viņus iedabūt jautājumu un atbilžu stingrā rāmī ir diezgan pagrūti. Varbūt es esmu par nevarīgu viņu runas plūdus apturēt. Labāk iet ar tiem, kuri paši noskaņoti uz sarunas ātrību un konkrētību. Pagaidām gan par manu atlaišanu no darba neviens nav ieminējies, pat paslavējuši par darba efektivitātes rādītājiem. Kā izteicās firmas direktors, tas ir brīnums pie tām sarunas vešanas problēmām, kas uz doto brīdi ir. Savā ziņā tas ir pat kompliments.
2. Mājās arī viss iet ne visai gludi. Mācāmies sadzīvot un netraucēt viens otru. Sanāk kā nu kuro reizi. Galvenokārt man. Reizēm izvēlos brīdi komunikācijai, kad dēls vai vedekla nu nemaz nav gatavi komunicēšanai un ir aizņemti ar savām lietām. Tad rodas nelieli īssavienojumi, kas ātri pāriet, jo mēs visi esam saprotoši.
3. Ar darba ritmu gulētiešanas ritms ir ieklibojis un samainījies negrozāmi. Ap astoņiem, deviņiem miegs brīvdienās nenāk ne sitams par spīti miega zālēm. aizmiegu vienalga vēlāk. Ap desmitiem, pusvienpadsmitiem. Kā kuru dienu. Gadās gan reizes, kad dienā pāris stundas paguļu līdz iešanai uz darbu.
4. Gaidu māsu vasaras atvaļinājumā, jo gribas pabūt kopā. Tagad, kopš esmu sākusi strādāt, mums abām pat feisbukā retāk sanāk parunāties. Tiesa, ir reizes, kad viņa man piezvana, bet tas laikam viņai padārgi pasit pa kabatu.
5. Kopš esmu sākusi strādāt problēmas ar alkoholu, paldies dievam, samazinājušās vēl vairāk. Galu galā nevar taču itervēt cilvēkus bezfilmā vai kaut drusku reibumā. Tad var neatcerēties, kas un kā ir sarunāts un kolēģi taču arī jūt. Kā arī - alkohola klātbūtne kaut vai smakas veidā var būt par iemeslu atlaišanai no darba. Un to nu es tomēr negribu. Un pie viena gribu just esošo gadalaiku un priecāties par to.
6. Uz darbu un no darba eju ar kājām. Nepilna pusstunda ceļā pa taisno. Protams, var braukt rinķī ar trolejbusu kur ceļa laiks aizņemtu apmēram 10 minūtes, bet pastaiga pusstundu pirms un pusstundu pēc darba ir veselīga, jo darbs tomēr ir sēdošs un katra saruna prasa morālu izturību. Arī mājās ar to izkustēšanos ir kā nu kuro reizi. Mājsaimniecības darbos piedalos bet ne jau ienmēr tie ir nepieciešami. Saimniece tomēr ir vedekla un mājās mana darāmā apjomu nosaka viņa. Esmu netipiska vīramāte, jo dēla ģimenes strīdos neiejaucos un, ja vajadzīgs, nostāšos vedeklas pusē. Vispāt ņemot, mana dēla izvēle savas otras puses izvēlē nav mana darīšana man ir jāsadzīvo ar viņa izvēli, lai mājās būtu mazāk kašķu.

svētdiena, 2018. gada 6. maijs

Ievziedu laiks

1. Man patīk ievas kā balti mākoņi visriņķī. Smarža ir fascionējoša. Vēl drusciņ jāpagaida līdz ceriņu daudzkrāsainajiem mākoņiem. Pavasaris ar šiem mākoņiem ir mierpilns un skaists. Cik labi, ka es beidzot pa ilgiem gadiem sajūtu šo fascinējošo skaistumu un krāsu mākoņu burvību. 
2. Darbā vēl jāpierod pie viskautkā. Tomēr man liekas, sāku saprast sistēmu un ierubīties.ļoti negribas zaudēt šo vietu. Par spīti manām kļūdām iepriekšējā mēneša vidējais rādītājs nebija pēdējāis. Bija vēl sliktāki vidējie rādītāji kaut arī iepriekšējā mēnesī nostrādāju aptubeni astoņas dienas. Priekš nepilnām astoņām dienām - kā man teica - tas nav slikti, pat pietiekami labi. Cenšos jauun mēģinu ievērot visus aizrādījumus. Ceru noturēties šajā darbā, jo ir interesanti. Tas tomēr ir savādāk, nekā klejot pa dzībokļiem un papildus anketai aizpildīt vēl citus papīrus. Patīkami, ka pamatā maksā par stundām nevis noteiktām dienas aptaujas normām. Tomēr man sanāk par spīti visām kļūdām, diezgan daudz aptauju un vēl šis tas vēl.
3. Pie dēla jūtos lieliski un pat negribas nekur citur dzīvot. Pat nezinu, ko darīt ar pansionātu, kad pienāks rinda. Runga ar daudziem galiem. Bet nu, redzēs, kā būs rālāk.
4. Paldies ttiem, kas klikšķina uz reklāmām manā blogā.

piektdiena, 2018. gada 4. maijs

4.maijs - Neatkarīas deklarācijas diena

Šodien kopā ar Ilmāru Biti nedaudz izrāvāmies uz pilsētas centru paskatīties svētku pasākumus.
No rīta, vēl tikai sazvamoties un plānojot tikšanos, abiem bija skaidrs, ka karaspēka skati mēs nebrauksim skatīties,. To laikam darīsim 18.novembrī, kad tā vairāk atbildīs notikumam un valsts pastāvēšanas simtgadei.
Sarunājām, ka Ilmārs man piezvanīs kad taisīsies laukā no mājas. Mēs galu galā dzīvojam katrs savā pilsētas galā.
Pēc Ilmāra zvana norunātajā tikšanās vietā pie Brīvības pieminekļa ierados pirmā par spīti visai savai čammāšanās būšanai. Apmēram pusstundu, gaidot uz Ilmāru, skatījos skolēnu pūtēju orķestru defilē pie pieminekļa. Ilmārs ieradās uz to laiku, kad bija atlikuši vairs tikai trīs priekšnesumi. Bet pafotografēt paspēja. (Kavējuma iemesls - satiksmes kustības grafiks).
Par cik bija pavēss un pat sāka smidzināt, pēc defilē programmas nolēmām ielīst makdonaldā padzert ko siltu, jo bijām nosaluši arī pie viena. Neiesaku tur iet - cenas ahūnas. Viena normāla izmēra kafijas krūze un normāla izmēra kūkas gabaliņš - 3,30 eiro no cilvēka.
Nezinu, vai tas bija kafijas iespaidā, vai arī tāpēc, ka laiks pamainījās, bet izejot no makdonalda pasaule likās saulaini skaista un silta. Bet laiks tiešām bija pamainījies un kļuvis silts.
Aizgājām līdz informācijas centram Rātslaukumā, lai noskaidrotu, kur kas vēl notiek, pēc tam atgriezāmies pie Brīvības pieminekļa, lai noskatītos, kā valdība noliek ziedus pie pieminekļa, paši pēc tam nolikām ziedus. 
Vēl iegriezāmies Vērmaņdārzā, nedaudz apskatūjām tautu mūsu pašu tik dažādajos tautastērpos, paklausījāmies dažas dziesmas.
Uz vairkāk kaut ko - sapratām, ka kļūstam veci un nav pa spēkam.
Publiskie pasākumi vēl bija paredzēti pie Dailes teātra un VEF kultūras pils, kā arī izstāde uz Brīvības ielas diezgan pagarā ceļa posmā. Tam mūsu toč vairs nepietika.
Tomēr mani nepameta nepiepildītības sajūta, jo liekas, ka 4.maija svinēšana ar katru gadu kļūst pliekanāka un simboliskāka. Vairs nav tā svētku vērienīguma, kas 90-jos gados. Varbūt tā ir nostaļģija, bet liekas, ka agrāk centrā un citās vietās bija daudz vairāk visādu publisku pasākumu, nodarbju šajā dienā. Ieskaitot svētku salūtu, kas nu jau vairākus gadus 4.maijā nav manīts.
Bildes no tā, ko mēs ar Ilmāru redzējām, būs vēlāk.

otrdiena, 2018. gada 1. maijs

Mazliet atmiņu - 1.maijs un svētku gājieni

Šorīt izskraidīju centru. Brīvdiena ir, bet centrā nav nekā tāda, kas aizrautu un man gribētos piedalīties piedāātajos notikumos.
Atmiņā uzausa bērnības, jaunības laiku 1.maija svētīšana.
Tolaik brīvdienas bija  gan 1ais gan 2ias maijs.
1.maija rīts mums ar māsu, vai reizēm ar draugiem sākās ar skriešanu uz Brībības, tolauk Ļeņina, ielu un no malas aplūkot dažādos svētku gājienus, kuros piedalījās dažādu uzņēmumu darbinieki. Katrs kolektīvs savu kolonnu bija nofomējis kaut kā īpaši un bija interesanti vērot šos noformējumus. Neslēpšu, ka gandrīz katram kolonnā esošajam vīrietim kabatā bija alko blašķīte, no kuras ik pa brīdim tapa malkots. Jo šie gājieni bija obligāti. Gājieni parasti beidzās Daugavmalā pie valdības tibīnēm (arī šajos laikos valdības trbīnes tiek uzriktētas tajā pat vietā).
Kad kolonna bija nosoļojusi gar valdības tribīnēm, tā caur vecpilsētu devās prom un pirms šķiršanās vēl nedaudz uzkavējās tuvējos parkos lai nedaudz ietusētu. Daļa cilvēku pēc tam vēl turpināja tusēt mājās.
Bērnībā un agrajos skolas gados mēs uz Brībības (Ļeņina) ielas sagaidījām pēdējo kolonnu un devāmies mājās skatīties televizoru vai darīt ko citu, izmantojot brīvdienu. Jaunības gados jau bija nedaudz savādāk.
Noskatoties gājienu, skrējām pa mājām savākt norunāto līdzņemamo norunātajam tusiņam vakarpusē. 
Kad bijām salasījušies norunātajā tusiņa vietā, tika uzklāts galds un jautrā noskaņā pavadīta svētku nakts. Jāpiezīmē, ka alkohols gan bija, bet tas tika lietots nelielās devās. tam vienkārši nebija laika. Bija citas interesantas nodarbes visas nakts garumā. Pieminēšu to, ka šajos tusiņos kaut arī izveidojās īslaicīgi pārīši, seksa nebija. Var jau būt, ka kādas attiecības pārauga ilglaicīgās ar attiecīgām sekām, bet svētku brīdī par to neviens nedomāja.
Vienkārši bija divas brīvdienas un iespēja patusēt. Par šo dienu politisko niansi neiens nedomāja. Pieņēma kā obligāti nepieciešamo gājiena sadaļu un tad nu pēc tam izklaidējās kā nu kurš. Ideoloģijai netika pievērsta īpaša uzmanība. Tā bija kā nodeva laikam.
Tagad ir palicis tikai Dziesmu svētku gājiens, kas kaut kā uzjundī še dzīojošos. 
Varbūt valdībai vai kas nu tur organizē svētku bīžus, ir vērts piedomāt pie svētku gājieniem kā tādiem? Kaut vai aizņemties ideju no Brazīlijas par karnevāla gājienu pilsētā. Visiem būtu interesanti un būtu svētku noskaņa.