Sēžu un priecājos par ceriņiem aiz loga. Tiesa, ceriņziedu laiks iet uz beigām, tie pamazām beidz savu ziedēšanas laiku.
Kopš pērnā gada augusta dzīvoju Purvciemā, netālu no 11.trolejbusa galapunkta. Šī ziemas sezona ir bijusi smaga, divas reizes pat pabiju slimnīcā lai cīnītos ar depresiju. tik tagad esmu sapratusi, kas man uzdzen depresiju un iekšēju īgnumu. Cenšos ar to tikt galā un pie viena konsultējos ar ārstiem.
Tomēr. Vieta, kur dzīvoju, ir savā ziņā ērta. Gan satiksmes ziņā, gan sadzīves ziņā. Lai aizbrauktu uz centru, varu pat izvēlēties - braukt pa Biķerieku ielu ar pa to kursējošiem sabiedriskajiem transportiem, vai arī iekāpt tajā sabiedriskajā transportā, kurš savu maršrutu veic pa Stirnu ielu. Lai atbrauktu no centra, varu braukt arī ar to transportu, kas kursē kar Mēbeļu namu un dodas uz Pļavniekiem. No Mēbeļu nama nav tālu atnākt līdz mājām.
Rajonā patīk arī tas, ka ir plaša zaļā zona un Biķernieku mežs nav tālu. ir iespēja vienkārši pastaigājoties elpot svaigu gaisu, kas minimāli piesārņots ar izplūdes gāzēm. Un vēl kas - veikalu infrastruktūra ir lieliska. no mājas nav tālu izplatītākie lielveikali, ir daudz sīkveikalu un pat humpalu veikali.
Un tomēŗ dažu privātu iemeslu dēļ gribu ātrāk tikt prom no šejienes. varbūt ne tik daudz vietas dēļ, cik dzīvokļa dēļ. Zinu, ka pastāv reāla iespēja tikt no šejienes prom, tikai nedaudz laika jāpagaida.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru