* * *

Tikko nokāpu no sliekšņa,

Ceļš jau traukties aicina.

Viņš, pilns ar nebēdnīgu steigu,

Gatavs rādīt pasauli no jauna.

Lūk soliņš ceļiniekam,

Kur kājas pūtināt.

Tur tālāk ābele ceļam pāri

Rasas pilnus ābolus man sniedz.

Bet no alkšņu pudurīša

Biklā stirna klusi raugās.

Tad aiz vītolkrūma pagriezies

Ceļš jau uzskrien debesīs,

Kur saule rīta dūmakā vēl slēpjas.

No kalna lejā, pļavā

Apmet līkumu un tālāk skrien

Egļu silā tas zem kokiem,

Čiekuri kur birst

Atbildot uz vāverēnu dejām zarotnēs.

Tad no sila ārā, kalnā augšā –

Atkal uzskrien debesīs.

Un tad lejā, kņudot pakrūtē

Pārlec upei brokastpeldē zivis iztramdot.

Apskrien ciema baznīcai,

Noķer pajūgu ar pienkannām ...

Un gar jūrmalu...

Kāpās palecas un atkal

Ceļš jau debesīs...

Tā visu dienu – augšā, lejā,

Riņķu riņķiem, krustu šķērsu,

Pļavā, eglainē, rāmo dienu pilsētelē....

Skatos jau – pret vakaru ceļš noguris no steigas

Jau lēni, lēni iesoļo tad pagalmā.

Diena beigusies, acīs miegs nu krājas,

Bet

Rīt būs atkal

Ceļš, kas uzskrien debesīs.

                                                1999