Man liekas, ka tagadējā bērnu tiesību aizsardzības sistēma, maigi sakot, stipri ieklibo. Jau agrāk esmu par visu to rakstījusi pieminot daudzus aspektus. Tagad sanāk tikai pielikums pie iepriekš rakstītā.
Savulaik bērniem bija savi mazie pienākumi mājās, pie viena vecāki, vismaz jaunāko klašu skolēniem, piesekoja skolā uzdoto mājasdarbu izpildei kā arī reizēm pildīja logopēda pienākumus. Man, piemēram, tēvs stundām sēdēja blakus, lika rakstīt vārdus. Jāpiezīmē, ka neatšķīru t no d vārdos. Katru atsevišķi - jā, bet ne vārdā. Ilgu laiku nespēju vārdā saklausīt pareizo burtu un rakstīju otrādi. Tad nu tēvs pacietīgi vakaru pēc vakara pacietīgi sēdēja ar mani pie rakstāmgalda un lika rakstīt vārdus ar šiem burtiem, katru reizi izskaidrojot kļūdu un liekot rakstīt no jauna, bet citu vārdu. Mani, kā jau diezgan aktīvu bērnu, šīs sēdēšanas un rakstīšanas bezgalīgā pacietībā protams kaitināja, gribējās rotaļāties. Tomēr pieaugot esmu pateicīga tēvam par viņa pacietību un garajām rakstīšanas stundām. Vairs nejaucu, kurš burts kurā vārdā rakstāms.
Tā pat jutās tie bērni, kuros jau no bērnības izpaudās kāds talants. Tagad daudzi dažāda veida mākslinieki ar pateicību atceras tos laikus, kad vecāki viņus sēdināja pie klavierēm, veda uz apnicīgām sporta nodarbībām u.tml. Bērnībā tas likās neciešami - citi bērni pagalmā spēlējas, bet tev jādara kas cits, jo vecāki tā liek. Bet šī "bīdīšana" pa lielo devusi augļus. Daudzi izaugot kļuvuši par atpazīstamiem māksliniekiem un tas viņus priecē un izskan pateicība vecākiem par viņu ieguldījumu personības veidošanās procesā.
Šāda vecāku izturēšanās plus ārpusskolas nodarbību pedagogu darbs devis mums daudz atpazīstamu, populāru mākslinieku ar izcilām dotībām. Nevar pat salīdzināt ar šolaiku māksliniekiem. Tagad uz skatuves bieži parādās dziedātāji, kuriem nav dziedāšanas izglītības, ir visai vāja balss u.tt. Un tādus bīda uz priekšu un atpakaļ Lielais mārketings. Bēdīgi.
Jebkurā gadalaikā mums bija daudz lielāka brīvība. Galvenais, lai mācību stundu uzdotais būtu sagatavots un sīkie mājas darbiņi paveikti. Tad mēs kaut līdz tumsai drīkstējām skraidīt pa pilsētu, atklāt pilsētā sev ko jaunu, iet uz kino pēdējiem seansiem - nevis tāpēc, ka bučoties gribētos, bet gan tāpēc, ka uz citiem seansiem biļešu vairs nebija. Un nebija mobilo telefonu, pa kuru pašā interesantākajā laikā un vietā piezvanītu mamma un dusmīgi noteiktā balsī sauktu mājās. Protams, kad atgriezāmies mājās, bija brāziens, ka par ilgu esam klenderējuši utt. Bet tas jau bija īslaicīgs brāziens un vai kādu no mums tas uztrauca? Visi esam uzauguši par normāliem cilvēkiem, ieguvuši profesijas un, mūslaiku iespēju robežās, tajās arī strādājam.
Vai bērnība bija slikta? Noteikti nee. Un mūslaiku bērnībā nejaucās nekādas Bāriņtiesas un tamlīdzīgas iestādes. Protams, gadījās arī smagu dzērāju ģimenes ar bariņu bērnu. Tās bija policijas, toreiz milicijas, uzskaitē, bet bērnus nesteidza atņemt vecākiem un sadzīt bērnunamos. Katram bērnam viņa ir svarīgāka par visu pasaulē un ir pilnīgi vienalga, ko domā apkārtējie.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru