Grūti pateikt, kā zemāk rakstīto nosaukt

1.  Jaunībā un brieduma gadu sākumā negribot nodarīju pāri sev tuviem cilvēkiem un pēc tam nezināju, kā viņiem pieiet, lai atvainotos. Zināju, ka vārdiem "piedodiet, es negribēju, viss sanāca netīšām" sekos dažas audzinošas pārrunas, no kurām baidījos. Jo apzinājos savu kļūdu un nevēlējos nedz to atkārtot nedz dzirdēt garas runas kļūdas iztirzājuma sakarībā. Varbūt tieši tas radīja lielu plaisu starp man tuviem cilvēkiem un mani. Man jau nav daudz palicis to tuvāko un īpaši mīlētāko cilvēku. Tagad mēģinu šo plaisu likvidēt, sarunāties ar šiem cilvēkiem un jūtos bezgala pateicīga, ka viņi mani uzklausa, nenosoda, tik reizēm maigi atgādina, kur tā nesaprašanās radusies. Bezgala pateicīga esmu māsai, kura sarunājas ar mani, kad viņai piezvanu, un piedomā par mani, palīdz iespēju robežās. Kaut arī skaidrs, ka kopā dzīvošana vairs nav iespējama. Tomēr paldies viņai, ka mūsu māsiskās attiecības pastāv un sarunas ar viņu reizēm liek darboties straujāk un aktīvāk kāda jautājuma risināšanā. Reizēm viņas teiktais man nepatīk un liekas par asu un nevietā, bet - kad saruna ir pabeigta un atlicis laiks sarunu pārdomāt, viņas teiktais liek aizdomāties un mēģināt rīkoties. Esmu pateicīga viņai un citiem ļoti tuviem cilvekiem par reizēm skarbajiem vārdiem, kuri ir vietā un no sirds.
2. Mēģinu šīs ģimeniskās attiecības un tuvināšanos ar vistuvākajiem cilvēkiem "iepotēt" dēlam. Bet pagaidam īsti rezultatu vēl nav. Laikam katram pašam ir jānonāk līdz ģimenes vērtības apzināšanai. Mēģinu radīt izpratni par to, ka sievas/vīrus reizēm var mainīt ka cimdus. Bet ģimene paliek, ir un pastāv. Un vienmēr būs blakus un vajadzīgajā brīdī.
3. Esmu bezgala pateicīga tiem, kas laika gaitā kļuvuši par maniem pašiem tuvākajiem draugiem. Viņu līdzdalība manā dzīvē ir ĻOTI liela un patiesa. Un te nu ar pliku paldies nepietiks. Ja viņiem būs grūti vai kādas nepatikšanas, man ir jābūt blakus ar savām iespējām palīdzēt. Reizēm tas var aprobežoties tikai un vienīgi ar uzklausīšanu. Un tas jau ir daudz. No savas pieredzes zinu.
4. No bērnības un pusaudžu gadiem atminos ģimenes viesību dienas. Tās varēja būt kādas dzimšanas dienas, vārda dienas, vispār nav jau svarīgs iemesls šīm svinībām. Bet bija tā, ka mes, bērni, paēdām pie kopgalda un gājām rotaļāties. Tomēr šīs rotaļas apstājād mirklī, kad mūsu vecmammu paaudze sāka dziedāt. Ne jau PSRS laikos aizliegtās dziesmas, bet bija taču arī daudz citu dziesmu, ko dziedāt. Tad "apštopējās" visa ritaļāšanās un mēs, mutes pavērusi, klausījamies šo spontāno kori un dziesmas. Tāpat atceros, ka bieži aizmigu vīru runas klausoties pīpējamā telpā. Viņus klausīties bija interesanti un priekš sevis uzzināju daudz kā jauna. Žēl. ka šī ģimeniskā tradīcija, sākot ar manu paaudzi, gājusi mazumā. Svinībās vairs nav dažādu paaudžu tikšanās, ir tikai nelielas draugu grupas tikšanās ar lielu alko piedevu. Un bez mājsaimnieces kulinārijas brīnumiem. Reiz, vēl padomju gados, galdi bija bagātīgi klāti, kaut arī neiztika bez alko. Tomēr - galdi bija bagātīgi no ēdamā un tad jau tas alko tik ļoti neiedarbojas, kā tukšā kunģī lejot un lejot tikai alko bez jebkādas citas nodarbes.