Pēdējā aprīļa diena

1.  Vairāk kā mēnesi nodzīvojām deviņus kilometrus aiz Valmieras uz Smiltenes pusi. Satiksme ar pilsetu laba, var normāli izbraukāt. Tomēr tikai divas reizes biju Valmierā iepirkties un Tele2 vietējā klientu apkalpošanas centrā nokārtot sava telefona lietas. Un tad atpakaļ uz autoostu, kur nepilnas pāris stundas bija jāgaida uz autobusu atpakaļ. Baidījos kur tālu aizklīst pilsētu skatoties, lai nenokavētu autobusu. Žēl, ka nesasparojos uz garāku pastaigu pa pilsētu, apmierinajos tikai ar to, ko varēja redzēt autoostas apkārtnē. Kad kāja būs lietojamā kārtībā, būs uz turieni jāaizbrauc. Tur droši ir ko redzēt.
2. Vispār būs jāatrod laiks pabraukāt pa Latgales un Vidzemea pilsētām kaut nedēļas nogalēs. Tur ir ko redzēt. Tikai jāatrod kompānija.
3. Drusku dusmas uz puiku - aizgāja it kā uz pāris stundām, bet nu jau astoņiem pāri. Labi, ka puikas draugs skrēja uz veikalu, varēju viņam iedod naudiņu, lai nopērk man cigaretes. Cik stulbi justies vēl trakākai invalīdei, nekā ir ptiesībā, jo tā pēdas locītava,.... Vispār mani tā kreisā kāja laikam aug ne no tās vietas, kur pienāktos. Ar to visadas nebūšanas notiek pēdējo gadu laikā. Bet ko nu čīkstu, varēja būt vēl ļaunāk.
4. Ar alkoholu man vispār dīvainas lietas notiek. Organisms jau sen bija sācis tīūrīties no tās nelaimes, bet dzīvojot pilsētās organismam grūtāk iztīrīties, jo gaisā un pilsētas pārtikā visādas nejaukas vielas klāt, no tām arī bija jātīrās. padzīvojot pusotru mēnesi laukos tas process norisinajās straujāk. Un tagad no iedomas vien par alkohola plauktu rindu lielveikalā metas nelaba dūša, sāp galva un velk uz diareju. Savā ziņā tas pat ir labi, jo, kad atkal varēšu normali pārvietoties, varēšu tiem plauktiem mierīgi paiet garām bez cīņas ar sevi pēc principa "pirkt/nepirkt".