Pēc arhitektūras skaidri redzams, ka ēka celta vēl padomju laikos. Slimnīcas ēka ie liela, vairākiem korpusien, no kuriem viens atvēlēts poliklīnikai. Ja pilsētā ir tik liela slimnīca, tad ir skaidra, ka tā apkalpo ne tikai pašu pilsētu, bet arī visu tuvāko lauku reģionu.
Man no pašas slimnīcas neko vairāk par uzņemšanas nodaļas traumpunktu un divus rentgena kabinetus gan nesanāca redzēt. Galu galā biju nokritusi un potīte čupā. Izrādījās, ka ir neliels lūdzums pēdas augšpusē un sastieptas dzīslas. Uzlika ģipsi un ieteica pārvietoties ar kruķiem. Šodien pamēģināju, sanāca tūdigi, visu laiku vilka uz kreiso pusi - lauztās kājas pusi. ceru, ka ietrennēšos. Jo kāju pie zemes likt nevar, par ne atspiestires, savādāk sabeigšot Ahileja cīpslu un tad ar staigāšanu būs vēl sūdīgāk.
Par uzņemšanas nodaļu runājot. Telpas relatīvi nesen atremontētas, jaunākā tehnika rentgenam. Pat izdevās savus rentgenus redzēt traumpunkta dakteres kompī. Tādi dīvaini plūstoši. Savādāki, nekā ierasts redzēt rentgena uznēmumus Rīgā.
Personāls jauks un pretimnākošs. Pēc ģipša uzlikšanas mani sūtīja uz mājām, bet man pretī nebija kam atbraikt. Nācās saukt taksi, Taksis uz šo lauku vietu izmaksāja vien 7,50 eiro. Rīgā taksis reizēm ir dārgāks. Takša šoferīte arī bija ļoti laipna, aizveda līdz durvjupriekšai un palīdzēja tikt līdz lievenim, uz kura sēžot varēju gaidīt puikas pārnākšanu. Pat apvaicājās, vai nevar vēl ko palīdzēt. Bet man jau ar to pašu pietika.
Katrā gadījumā es ar šo vizīti esmu apmierināta, kaut arī kājas trauma bija un paliek. Tagad mums ar puiku pašiem jācīnās talak.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru