piektdiena, 2021. gada 24. decembris

Ziemassvētki. Balti. Domas raisoši.

Sirsnīgus Jums, mani lasītāji, Ziemassvētkus!

Tomēr laikam nedaudz uz svētkiem paskatīšos ne jau no standarta "piedodiet visiem tieši Ziemassvētkos!" rakursa.

Ziemassvētki esot pārdomu un piedošanas laiks. Tam, ka pārdomu laiks - piekrītu. Arī pati Māte Daba it kā apstājas padomāt, apstājas uz mirkli starp īsāko dienu un ceļu uz nakts saīsināšanu dienas pagarinājuma virzienā. Tomēr nepiekrītu tam, ka jāpiedod tikai un vienīgi Ziemassvētkos.

Piedot ir jāspēj visu laiku.

Piedošanai ir laikam jau divi iedalījumi - tas, ko mēs piedodam citiem, un tas, ko mēs piedodam sev. Citiem piedot ir vieglāk, nekā sev. Daudzi uzskata, ka palūdzot Dievu piedot mums grēkus, mūsu grēki taps piedoti un pazudīs kā nebijuši. Maldi. Izdarītais jau nekur nepazūd. Dievam ir vieglāk piedot un skriet citās darīšanās, nekā noņemties ar katra individuālo nesaskaņu pašam ar sevi. Mūsu ir nu ļoti daudz, bet viņš ir pavisam viens uz visiem. Un reāla laika priekš katra 24/7 tiešām nepietiek. Labi, ja katram individuāli un vienlaicīgi sanāk pa sekundes vismazākajai daļiņai.

Mēs ik pa brīdim piedodam kādam viņa nodarījumu un to it kā aizmirstam, noliekam tālajā plauktiņā un dzīvojam tālāk notikuma iespaidotajos apstākļos. Toties piedot sev? Nezinu, vai līdz galam tas ir iespējams. Mēs visu laiku meklējam attaisnojumu tam, ko izdarījām. Attaisnojumu ta sameklējam, bet vai tas rada reālu attaisnojumu situācijas sekām?

Jā, Ziemassvētki ar savām gadsimtu laikā sakrātajām tradīcijām neapzinātā līmenī jau rada prieka un svētku sajūtu. Un tai sajūtai ir visai tāli līdz kristietisma dogmām; man vismaz tie ir svētki, kuros Daba uz mirkli apstājas atpūsties pirms ceļa pretī pavasarim un jaunai dzīvībai.

Gribu tik pateikt - vai svarīgi tieši šajā laikā kādam izteikti lūgt piedošanu, ja pats nespēj piedot vienam cilvēkam - pats sev? Vai ir vērts slēpties aiz apgalvojuma "Dievs man piedeva"? Tas, ka viņš piedeva, vēl nenozīmē, ka piedošanas iemesls nodarījumā ir pazudis. Ar to nodarījumu jau jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi. Un, normālformā, jāmēģina atrast darbības, kuras pozitīvā nozīmē likteņa svaros nolīdzsvarotos ar nejauko nodarījumu.

Varbūt par šī līdzsvara meklējumiem ir jādomā vairāk par piedošanas meklējumiem izmisīgi pukstot: "Piedod! Piedod! Piedod!"

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru