Latvija, latvieši.
Vispārīgi un pasaulē
Pavasarim ir tā jaukā īpašība, ka saulīte spīžo un aicina laukā no mājām uz visādiem piedzīvojumiem un izstaigām. Šodien paēdām pusdienas un lecām autobusā, lai aizbrauktu izmest līkumu starp Ozolkalniem un Sužiem (Līdz Ozolkalniem var nokļūt no Juglas vai Vecmīlgrāvja braucot ar 29.autobusu, kur pietura tā arī saucas. Sužos šim maršrutam pievienojas vēl 11.maršruta autobuss, kur ir šī maršruta autobusa galapunkts).
Izkāpām no autobusa un pa ceļu iegājām mežā. Un ejot drīz vien atklājām vietiņu, kur kāds vietējais no kļavas koka sulu tecinājām. 1,5 litra plastikāta pudelē. Novērotāju nebija, tāpēc pagaršojām. Padevīgi ziņoju, ka kļavas koka sula ir garšīgāka par bērza sulu.
Paejoties tālāk pa ceļu uzgājām vietu, kur kāds no bērza tecina sulas. Jau 5 litru plastikāta bundulī, kurš bija gandrīz pilns. Protams, arī to pagaršojām. Un sapratām, ka bērza sulas garša tomēr atšķiras no laika perioda, kurā tecināta. Šī, aprīļa otrajā dienā satecējusī sula bija garšīga, ne ūdeņaina, kā vēlākā laikā tecināta.
Tad nogājām gar Sužu ciemata vienu sānu un izgājām uz autobusa pieturu Suži. Un te nu jāsaka - pašreizējā Rīgas robeža šo apdzīvoto vietu sadalījusi divās daļās, no kurām viena ir Rīgas apkaime Suži, bet otra - Garkalnes pagasta ciemats Suži.
Jāpiezīmē, ka tas apdzīvotais punkts padomju laikos bija izteikti militārais laikam ka objekts. Rīgas pilsētas teritorijā saglabājusies apjosta teritorija, kura laikam ka bija kas kazarmām līdzīgs vai kas tamlīdzīgs. Par to, ka Garkalnes pagasta pusē izveidojies ciemats veidojies uz militārpersonu zemes lietošanas pamata jau bija skaidrs, kad mājās palielinājumā apskatījām GoogleMaps karti, kurā redzamās ciemata ielas bija nosauktas militāros apzīmējumos. Šīs domas pareizību apstiprināja tas, ko pēcāk izlasīju Wikipēdijā.
Jāpiezīmē, ka nevienā Sužu pusē neredzējām tādu apdzīvotai vietai svarīgu detaļu kā veikals - parastais. Pārtikas. Var jau būt, ka slikti skatījāmies...
Pašas bildes:
Aizdevāmies pēc pasena (nu, janvāra) ieteikuma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Man tapa ieteikta arhitektam Birketam veltītā izstāde. Arhitekts - trimdas latvietis, ja nu kas. Ja pareizi, tad viņš relatīvā pagātnē projektējis arī šobrīd Daugavas krastā esošo "Gaismas pili".
Bet pirms šīs ekspozīcijas apskates iegājām apskatīt bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju - izstādi Grāmata Latvijā. Bildes nedalīšu, likšu vienā plūsmā; gan jau ka sapratīsiet pāreju no vienas izstādes uz otru.
Tik kā atkāpe šodienas laikapstākļiem. No paša rīta, tā paagri, kad izgāju uzpīpēt uz lieveņa, likās, ka migla tūlīt nāks pa durvīm iekšā mājā. Drusciņ atkāpās līdz 11-iem ar astīti, kad ar Tomu tikāmies pie bibliotēkas ieejas. Un, prieks, kur tu rodies, pa tām nepilnām divām stundām, kuru laikā apstaigājām ekspozīcijas, migla kaut kur aizdevās savās gaitās atstājot vietu saulainai dienai.
Laikam jau tālāk teiktais caur manu personisko prizmu skatīts, no personiskās pieredzes, kura aizsākusies vēl tālajos padomju gados. Un arī no apkārt noskatītā...
Runa ir par to mirkli, kad jauni, reizēm pat ļoti jauni, cilvēki apprecas, izveido savu ģimeni.
Ir jau ļoti skaisti un sveicami, ka pastāv bērnu tiesības uz bērnību, jaunību bezbēdīgā gaisotnē un citādā būšanā vecāku mājas paspārnē. Bet kurš ir aizdomājies par to, ko tad tas jaunulis darīs, pratīs, kad būs aizgājis savā ģimenē? Cik ļoti viņš mācēs un spēs tikt galā ar tiem jaunajiem pienākumiem, kas pār viņu sagāzusies?
Mājās, vecāku paspārnē, tam bērnam/jaunajam cilvēkam īsti un pilnā apmērā nav jādomā par to, kur un par kādu cenu jāpērk maize ikdienišķā, nav jāmaksā rēķini par dzīvokli, vispār var atļauties nezināt, no kurienes ikdienas sadzīvei kājas aug. Arī atbildība par kaut ko ir visai nosacīta.