Atkal neliels demotivatoru vākums

 

Divas izstādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Aizdevāmies pēc pasena (nu, janvāra) ieteikuma  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Man tapa ieteikta arhitektam Birketam veltītā izstāde. Arhitekts - trimdas latvietis, ja nu kas. Ja pareizi, tad viņš relatīvā pagātnē projektējis arī šobrīd Daugavas krastā esošo "Gaismas pili". 

Bet pirms šīs ekspozīcijas apskates iegājām apskatīt bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju - izstādi Grāmata Latvijā. Bildes nedalīšu, likšu vienā plūsmā; gan jau ka sapratīsiet pāreju no vienas izstādes uz otru.

Tik kā atkāpe šodienas laikapstākļiem. No paša rīta, tā paagri, kad izgāju uzpīpēt uz lieveņa, likās, ka migla tūlīt nāks pa durvīm iekšā mājā. Drusciņ atkāpās līdz 11-iem ar astīti, kad ar Tomu tikāmies pie bibliotēkas ieejas. Un, prieks, kur tu rodies, pa tām nepilnām divām stundām, kuru laikā apstaigājām ekspozīcijas, migla kaut kur aizdevās savās gaitās atstājot vietu saulainai dienai.

Gatavi pieaugušo dzīvei?

Laikam jau tālāk teiktais caur manu personisko prizmu skatīts, no personiskās pieredzes, kura aizsākusies vēl tālajos padomju gados. Un arī no apkārt noskatītā...

Runa ir par to mirkli, kad jauni, reizēm pat ļoti jauni, cilvēki apprecas, izveido savu ģimeni.

Ir jau ļoti skaisti un sveicami, ka pastāv bērnu tiesības uz bērnību, jaunību bezbēdīgā gaisotnē un citādā būšanā vecāku mājas paspārnē. Bet kurš ir aizdomājies par to, ko tad tas jaunulis darīs, pratīs, kad būs aizgājis savā ģimenē? Cik ļoti viņš mācēs un spēs tikt galā ar tiem jaunajiem pienākumiem, kas pār viņu sagāzusies?

Mājās, vecāku paspārnē, tam bērnam/jaunajam cilvēkam īsti un pilnā apmērā nav jādomā par to, kur un par kādu cenu jāpērk maize ikdienišķā, nav jāmaksā rēķini par dzīvokli, vispār var atļauties nezināt, no kurienes ikdienas sadzīvei kājas aug. Arī atbildība par kaut ko ir visai nosacīta.

Gabaliņš saulaina pavasara Ķīšezera maliņā

Joprojām par to pašu. Un jā, šis ir uzbrauciens

Zinu, ka noteikti par šo tēmu esmu izpaudusies un diezgan pikti. Bet joprojām mani kaitina tēmā esošie agresīvie izteikumi publiskā telpā. Pēdējā laikā ļoti bieži atkal top sastapti vietnē Facebook noteikti. Tad nu ņemos atkal.

Raksts ir veltījums tiem, kuri izdomājuši saukli "Mēs par tradicionālu ģimeni".

Un uzreiz - man patīk ģimenes, kurās ir mamma, tētis un bērniņi četri, kas vecākus mīl. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man ir kaut kāda slimīgi negatīva attieksme pret citādajiem.

Cīnītāji par tradicionālo ģimeni! LGBT nav jūsu mērķauditorija! Lieciet mierā šos cilvēkus, viņi čupojas savā nodabā, savā burbulī, nevienam netraucē. Labāk nodarbojieties ar visādām antisociālām ģimenēm, kuras rada problēmas sev, saviem bērniem, apkārtējiem cilvēkiem.

Pirmkārt jau, šie it kā cīnītāji rada iespaidu, ka viņiem pašiem ar to intīmo dzīvi kaut kas nav kārtībā, ja tik nu ļoti interesējas par to, ko citi dara tik privātā telpā, kā guļamistaba. Nu, izteikti slimīga interese lūrēt pa atslēgas caurumu, lai paskaitītu ko kurš ar kuru cik reizes tur dara. Otrkārt - šis slimīgums varbūt radies tāpēc, ka saņēmuši atteikumu no kādas LGBT personas un tāpēc tik agresīvi viņiem uzbrūk aizvainotā it kā pašlepnumā?

Tas tā, par margrietiņām.

Un vēlreiz nāves sakarībā

Jap, šomēnes tāds pļāpāšanas uzplūds pieklauvējis. Pēc ziemas perioda pieklusuma. Laikam ka sakrājies un kopā ar pavasari atplaukst.

Nu, par šo tēmu esmu izplūdusies vairākkārt, daudzos dažādos tekstos citu starpā. 2021.gadā pat atsevišķu rakstiņu par šo uzrakstīju. Tajā paustais manos uzskatos pa šo, aizritējušo laiku nav mainījies. Ir tik vēlme nedaudz papildināt toreiz teikto.

Un, laikam atkārtoti, uzsveru. Nāve kaut kādā laika nogriežņa beigās cilvēkam ir tik pat neizbēgama, kā vakarblāzma dienas beigās, gadalaiku maiņa, lietus sākuma un beigas. Un tamlīdzīgi. Neizbēgams cikls. Tāpēc nesaprotu cilvēku bailes no nāves. Vai tad diena baidās beigties? Lietus, nobijies no beigām, līst 267 stundas un vairāk pēc kārtas?

Tā pat nesaprotu tos ne īpaši gudros, kuri "Es tūlīt nomiršu no dusmām un pēc tam paskatīšos, kā tiksi galā!". It kā nomirt būtu tāpat, kā noslēpties skapī un pēc laiciņa no tā iznākt ar "Ahā! Un ko es teicu?". Nāve ir "Out" pašam. Punkts. Palicēji pasēros, paskums un pēc pārkārtosies dzīvei bez tevis. Dzīve turpināsies. Pašam vien tā nāve apstādina dzīvošanas ritu. Un izdarīt nepaspēto.

Drīzāk, jādzīvo pēc principa "Man jāpaspēj lietas sakārtot līdz tam punktam". Kaut kā tā. Nāve pienāks nemanot, kad pati uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Tā ka jādomā par to, ko un kā paspēsi līdz tam atnākšanas mirklim sadarīt.

Nu, kaut kā tā mazliet.

Ņerkstīgā šodienas Andra

Tik tā, papildinājums manam šodienas pastāstam par pastaigu Vecdaugavas pļavā. Ilustrējums manam ņerkstīguma mirklīgajam uzplūdam.