Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Vakardienas pārskatiņš.
Jau laicīgi tapa aizrunāts pasākums. Pagājušo nedēļ' noteikti. Pat atlikta dziļajā plauktiņā naudiņa vilciena biļetēm uz/no Ludzu, biļetēm uz/no Pildu, kur puikas lauku īpašums atrodas.
"Jautrība" sākās jau Rīgā.
Uzziņai - uz Ludzu no Rīgas kursē divi vilcieni. Viens no rīta, 9.31. Otrs 17.01. Un viss. Ir vēl autobuss 14.40. Citos laikos jāshēmo visādi pakārtoti braucieni caur "Urugvaju un Paragvaju uz Bolderāju".
Laikam jau netipiska esmu, kādam likšos nepareiza.
Man svecītes 11.novembrī deg ne tiem, kuri atdeva savas dzīvības Latvijai, man tās deg tiem, kuri veltīja savas dzīves Latvijai. Garlību Merķelim, Dainu Tēvam Krišjānim Baronam, jūrskolu tēvam Krišjānim Valdemāram, tiem aktīvistiem, kuru 19.gadsimtā izloloja laikmetiem cauri plūstošos latviešu Dziesmu svētkus, Aleksandram Čakam.... Daudziem tiem, kuru dzīves rosība ir joprojām te un tagad, kaut arī viņi jau sen kā no mākoņa maliņas noraugās mūsos. Atdot dzīvību ir mirkļa uzrāviens. Veltīt dzīvi ir process, kurš turpinās mūsos, ar savām stabilām pēdām un vietu norisēs.
Man svecītes ir piemiņa tiem, kuri darīja un darīja, un darīja to, kas tagad ir ieaudzis mūsos, ir mūsu esamība te un tagad, būs tur un turpat, kurp ies mūsu bērni un mazbērni.
Zināmā mērā fiksideja, kaut arī savā nesenajā būšanā parkā Ziemeļblāzma bijām pamanījuši afišu, kurā tika reklamēts viena puiša un viņu pavadošā "personāla" koncerts parkā par godu 11.novembrim. Vēl vakar man bija tāds iet? neiet? noskaņojums. Tomēr aizvilkāmies.
Sākās jau ar manu mazu piedzīvojumu. Toms noskatīja internetā autobusa laiku, ar kuru viņš brauks, man tik savā pieturā jāpiekāpj klāt būtu. Izgāju no mājas ar aprēķinu, ka man kādas trīs, četras minūtes būtu jāpiegaida. Nekā. Autobuss bija izlēmis ātrāk piebraukt ar visu Tomu iekšā. Labi, ka šoferis mani pagaidīja, kad skrēju uz to autobusu.
Parkā jau tas laukumiņš krāšņi ar svecītēm skatuvītes pusē, pati kultūras pils Ziemeļblāzma izgaismota svētkiem. Cilvēki ar lāpām. Bet ar to visu nepietika. Puisis dziedātās dziesmas nevilka, pavadījums - uz sintezatora. Tas, ka dzirdētais repertuārs - pagājušā gadsimta 80-to gadu populārās dziesmas, pārsvarā Paula autorības, vēl - nu, var arī tā. Bet vienalga bija garlaicīgi klausīties. Dziesmas bija, priekšnesuma nebija.
Drusku apmetām līkumu un pa mājām...
Latvijā
Braukājot atkal garām Mākslas akadēmijai pa autobusa logu piefiksēju, ka tur atkal jauna izstāde. Internetā atradu, ka tā ir Baltijas valstu un Ukrainas jauno mākslinieku nelielā laikam labāko darbu izstāde.
Pierunāju Tomu, aizbraucām.
Pie Akadēmijas ieejas sapratām, ka ir divas tematiskas izstādes. Un kāpēc arī nē? Ja jau tad jau.
Vispirms aizdevāmies aplūkot pirmo, to, uz kuru konkrēti bijām aizbraukuši. Izstādes telpā bijām drusciņ pēc 14-iem. Staigājām, baudījām redzamo. Tad - zāles uzraudze laipni "jaunie cilvēki, man no 14.30 ir pusstundas pusdienlaiks, ejiet ka laukā...". (Ups, biju piemirsusi, ka mājaslapā šī īpatnība pieminēta....). Bildes sanāca, cik nu sanāca.
Jau laiku iepriekš piedāvāju tiem, kuri jau sāk aizdomāties par Dāvanu Meklēšanu Ziemassvētku laikam. Un varbūt laiciņam pirms.
Vispirms - šalles. Man patīk tās adīt. Process palīdz sakārtot domas un novērsties no spiediena, kurš reizēm rodas no tā mirkļa nespējas rast optimālu risinājumu. Šis teikums ir links uz še jau nopublicēto šaļļu piedāvājumu.
Un vēl. Arī mana grāmata Trīskrāsu karuselis. Grāmatā vēstīts par 1970-to beigu/1980-to gadu sākuma jauniešiem, viņu peripetijām. Motociklu ātruma, narkotiku, alkohola, pirmās mīlestības gaisotnē. Un Rīgu, kuru mūsdienu jaunatne nepazīst, kuras vairs nav manai paaudzei.
Ja ar kaut ko no piedāvājuma nelielā klāsta esmu kā aizķērusi un ieinteresējusi, rakstiet e-pastā, zvaniet; sarunāsim, norunāsim. Ja ierakstīsiet še komentārā savu vēlmi, vienalga nāksies pāriet uz e-pastu vai telefonsaziņu rīcības sarunāšanai līdz veiksmīgam rezultātam.
Domas jau daudzas pa galvu virpinās un nelaiž vaļā. Varbūt pieskaršos vienai, varbūt aptveršu vairākas. Kā aizies.
1. Vispirms par to un tiem, kas varā ir. Un nesaku, ka man personiski kādas darbības iz viņu vidus patīk līdz galam. Ir pozitīvais un arī negatīvais elements. Visādi uztveru.
Sākšu ar "nodrāztu" frāzi - kāda tauta, tāda valdība. Jap. Piedaloties vēlēšanās, ievēlot tajos Krēslos kādus cilvēkus, mēs zināmā mērā paužam savu attieksmi pret sevi, savu valsti. Ja savēlam tos, kurus pēc lamājam un apsaukājam, mēs netieši lamājam un apsaukājam sevi. Savas izvēles dēļ.
Toms izvilka uz rudenīgu pastaigu ar pamatdomu uzbraukt skatu tornī parkā Ziemeļblāzma.
LGBT pretiniekiem. Jautājums. Jūs esat pret šo kopienu kā tādu vai pret to, kā top mācīta tolerance pret šo kopienu? Tās ir divas dažādas lietas, tiekat nu skaidrībā paši ar sevi.
Mums katram radu, draugu, paziņu lokā ir kāds šīs kopienas pārstāvis. Jūs esat gatavi pārtraukt komunikāciju ar viņu tikai tādēļ, ka cilvēks piekritīgs šai kopienai? Jūs esat gatavi atteikties no kāda sev ļoti mīļa un svarīga cilvēka tikai tādēļ, ka izrādīsies, ka viņš sapratis, ka pieder LGBT kopienai? Cik tālu jūs esat gatavi norobežoties no šīs kopienas?
Tālāk.
Ja esat gatavi norobežoties no šīs kopienas, tad:
Reiz es sapņoju, ka intervēju Dievu.
