Vakar, kaut arī ap pieciem jau biju mājās no dēla "fazendas", kaut kā ieķēpājos ar visu ko citu pēc ilgās pauzes mājas solī un nepieķēros rakstīt. Arī zināms sagurums no ceļa bija. Pavisam ilgas stundas brauciena.
Tātad.
Vakar minūtes pēc deviņiem no rīta izgāju no dēla mājas, lai ar autobusu 9.28 aizdotos uz Ludzu. Un tipināju līdz pieturai standarta zem desmit minūtēm līdz pieturai vietā minūtes piecpadsmit. Nē, ne tā noguruma dēļ (kura pat nebija pēc super mierīgajām dienām tur), bet gan nebiezā sniega kārtiņa bija kļuvusi par sērsnu, šoseja, kurai pāri bija jāiet - tā arī uz aizdomīgas slidināšanās sliekšņa. Toties pa ceļam iepētīju, ka tuvākās ūdenskrātuves bija pārklājušās ar it kā ledus kārtiņu. Tādu, kas vēl nav ledus kā ledus, bet jau plēvīte ledus paskatā.
Ludzā gaidīju autobusu uz Rēzekni. Atiešanas laiks 10.35. Autobuss, protams, nokavējās. Tam maršruta sākumpunkts - Terehova. Kaktuss vien zina, kāpēc aizkavēšanās notika. Biļeti autoostā nesanāca nopirkt - tur no 9.40 līdz 11.10 pusdienas laiks un kase slēgta. Nācās savu biļeti pa nullēm paņemt autobusā pie šofera. Man ta nekas, parādīju savu dzelteno invaliditātes plastikātu, saņēmu biļeti un ieriktējos sēdvietā. Toties ņemtne sākās, kad pasažieri, kuru kāpa iekšā pēc manis, mēģināja ar bankas karti (un arī ar mobilo aplikāciju) maksāt. Kaut kas tajā sistēmā čakarējās, laiks stiepās kā gumija. Un es sāku dikti nervozēt. Man Rēzeknē bija paredzēta pārsēšanās Rēzeknē uz autobusu, kas brauc uz Rīgu 11.45. Un pulksteņlaiks stipri tuvojās vienpadsmitiem, nebija garantijas, ka paspēšu uz to autobusu.
Tomēr paspēju. Šoferis braukšanas laikā laikam "iedzina" un arī pa ceļam plānotajās pieturās nebija jāpiestāj. Nebija ne to, kuri vēlētos tur izkāpt, ne to, kuri vēlētos iekāpt.
Visu neilgo ceļu aiz loga - ziema ziemīgā, kaut arī ar nebiezu sniega kārtu. Un ūdenskrātuvītes, pārklājušās ar plēvveidīgu ledus kārtiņas pieteikumu.
Rēzeknē nokļuvām laicīgi, paspēju uz ieplānoto autobusu uz Rīgu. Pat minūtes desmit bija jāpagaida.
Šajā konkrētajā pulksteņlaikā no tā gala uz Rīgu braucu pirmo reizi, brauciens notika pa man līdz šim neredzētu maršrutu un, attiecīgi, ainavu aiz loga. Bija līkums pa Rēzekni, maršrutā tapa vēl uzņemti pasažieri (pieturvieta bija arī pie vilciena stacijas Rēzeknē, pietura saucas Rēzekne II). Bija interesanti aiz loga vērot pilsētas plašumu. Nezinu, cik patlaban Rēzeknē iedzīvotāju (būs jāpapēta), bet pilsēta ir ļoti plaša noteikti. Vēsturiskā Rēzekne ir viena, divu stāvu. Tas, kas piebūvēts klāt sākot no padomju laikiem - visviet arī citās pilsētās ierastās daudzstāvenes ar vienveidīgu, tipveida arhitektūru.
Brauciens no Rēzeknes līdz Jēkabpilij arī likās neierasts maršruts. Bet var jau būt, ka iepriekš nebiju īsti pievērsusi uzmanību. Pēc tā, kā vadītājs savu "zirgu" vadīja - likās, ka nu nepienāks autobuss Rīgā paredzētajā laikā - 16.07. Jo samērā regulāri kādās plānotajās pieturvietās šoferis ņēma apmēram piecu minūšu pauzi, kur pazuda aiz autobusa. Jēkabpilī (precīzāk, plānotajā pieturvietā Krustpils stacija) pat tā pauze bija 15 minūtes (aptuveni), kuras laikā pīpētāji to pauzi labprāt izmantoja savam "nedarbam".
Brauciena laikā ainava aiz loga stipri mainījās. Protams, dabas ainava aiz loga vienmēr ir mainīga, tikai dabiski un interesanti. Šoreiz domāju zemi klājošo sniega kārtiņu. Jo tuvāk Daugavas lejtecei, jo tā nosacītā sniega kārtiņa palika arvien mazāk redzama, kamēr Rīgas pievārtē izzuda pavisam. Un arī ledus plēvīte no ūdenskrātuvēm pazuda.
Un brīnums - par spīti pauzēm braukšanā, Rīgā iebraucām paredzētajā laikā. Un Rīgā par ziemu kā tādu liecināja ja nu vienīgi viegli apledojušās ielas. No autoostas tādēļ nācās tipināt līdz uz Vecmīlgrāvi braucošo autobusu pieturai. Jau savā pieturā izkāpusi līdz mājai arī nācās tipināt.
Tā, ka - izgāju no mājas tajā galā, šajā galā biju mājās ap pieciem vakarā. Nav nekas briesmīgs. \izbraukāt var. \\ne obligāti "jāpiesienas" vilcienam.
Vēl tur esot ar māsu biju telefoniski sarunājusi, ka šodien aizdosimies uz |Miķeļa kapiem (pie Brasas). Tad nu saštukoju savu autobusu no Vecmīlgŗāvja tā, lai paspētu pārsēsties uz 48.autobusu tā galapunktā Sarkandaugava, kas pie dzelzceļa pātbrauktuves Sarkandaugavā, Mežaparka pusē. Tiku līdz turienei, lai, ups, konstatētu, ka manas prombūtnes laikā Rīgā viens nostūrītis ir pamainījies. Tas ir, kad bija uzsākti labiekārtošanas darbi Rīgas satiksmes uzlabošanai, tuvināšanai pilsētā esošajām dzelzceļa stacijām, pieturvieta Meža prospekts virzienā no centra uz Vecmīlgrāvi tika uz laiku pārvietota nedaudz tālāk pa Meža prospektu, 48.autobusa galapunkts arīdzan. Un, prieks, kur tu rodies, vakar tās pieturvietas savietotas atpakaļ, kur bijušas. Labi, 2., 11., 24.autobusu pieturvieta noteikti, bet 48.autobusa galapunkts - nedaudz tuvāk dzelzceļam. Bildes uzņemtas no jaunās 48.autobusa galapunkta "mājvietas".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru