Izdevniecība Jumava, 2000.gads, 479 lpp.
Paņēmu bibliotēkā izlasīšanai un pateicoties Kārļa Streipa ieteikumam vietnē Facebook. Jo bija sakrājušies neatbildēti jautājumi pēdējas Atmodas un Latvijas valstiskās neatkarības laiku notikumu sakarībā. Caur Facebook vietni meklēju cilvēkus, kuri man palīdzētu rast atbildes uz sasāpējušiem, un līdz ar to traucējošiem jautājumiem. Tad nu saņēmu ieteikumu izlasīt šo grāmatu.
Vispār, dīvaini - man parasti pietika ar bibliotēkā dotajām divām nedēļām grāmatas lasīšanai. Šoreiz nē, devos uz bibliotēku cerībā saņemt nedēļas pagarinājumu lasīšanai. un, paldies dievam, to pagarinājumu saņēmu.
Par savu lasīšanas tempu man patiešām tāds neliels brīnums. Jo tālak lasi, jo grūtāk sakoncentrēties un lasīt uz priekšu. Nezinu pagaidām iemeslu. Jo grāmata - nozīmīgs vēstures avots, kurš tapis "no pirmajām rokām", t.i. sarakstījusi sieviete, kura tajā visā procesā "bija iekšā" un man jau kopš Tiem Laikiem bijusi dziļi simpātiska.
Visgrūtāk padodas grāmatas pēdējā trešdaļa. Laikam ka pie vainas tas, ka ļoti daudz būtiskas informācijas jāuztver un vienā mirklī "galva atsakās uzņemt". Un tikai. Katrā gadījumā noskaņota esmu grāmatu nodot atpakaļ bibliotēkā un pēc laiciņa paņemt tā izlasīšanai, ko šoreiz atliku "līdz labākiem laikiem". Un autore te ir ne pie kā, vaina ir manā spējā absorbēt informāciju. Diemžēl. Jaunāka nekļūstu un sliekšņi samazinās neglābjami.
Nesākšu izplūst par grāmatu, tā ir faktoloģisks materiāls par pēdējo Atmodu, Tautas fronti un visu citu, kas veicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. No sākuma manī urdījās vecumvecs jautājums "Labi, dabūsim to neatkarību, bet ko tālāk ar to labumu darīsim? Ir kāds plāns?". Pēc jau nomierinājos, jo, jo "tālāk mežā, jo vairāk veidojas tas, ko pēc tam". Jo atgūt brīvību ir relatīvi vieglāk, nekā viss tas "pēc tam" process. Ja nav skaidrības, ko darīt "pēc tam", tad brīvībai nav jēgas.
Un laikam ka sāku ticēt brīnumiem. Jo - kas notiktu ar latviešu nāciju kā tādu, ja uz to cilvēku kvantumu, kurš bija Mežaparkā manifestācijas laikā, uzlaistu Rīgā dislocēto padomju karaspēku, nomestu vienu aviācijas bumbu? Piedodiet man par šīm bailēm gadu garumā. Bet tās mani vajā nu ļoti daudzu gadu garumā, pie viena slikti izbaudīju pašu pasākumu toreiz, visu laiku ausījos un prātā shēmoju glābšanās ceļus "ja nu..." gadījumam. Vien Akurateres dziedājums mani nedaudz atslābināja. Pie viena tas, ka uz pasākumu aizdevos pēc toreizējā vīra ultimāta: "Ja neiesi, šķiršos no tevis". Protams, tas neglāba no šķiršanās. Izšķīrāmies gadus vēlāk un citu iemeslu dēļ. Pie viena pasākumā noguru bezjēgā, vienā mirklī vairāk sāku pie viena meklēt stūrīti, kurā dienvidpolu piemest. Piedodiet, ja manas tā brīža emocijas nekādi laikam ka nesasaucas ar patriotismu. Bet tīri praktiskas, piezemētas. Man joprojām patriotisms sākas ar sevis un savas sētas sakārtošanu vispirms; diplomātija sākas ar divu cilvēku sarunu. Tas nu tā, laikam esmu nepareiza? Jo tajā pat laikā mītiņš pie Kongresu nama mani ļoti uzrunāja, biju pat tērpusies nosacīti Latvijas karoga krāsās - sarkanā, garā bruncī, baltā topiņā, sarkanā jakā....
Pie viena - mans otrais, sen jau nelaiķis, vīrs tajos trakajos sākuma gados, strādāja Mājražotāju kombināta Daiļrade lokālajā avīzītē un drukāja tur paslepus no toreizējās varas dokumentus priekš LNNK (vai arī TF). Precīzi neatceros... Daudz kas cits visu aizēnojis.
Un joprojām nav īstenas ticības Gorbunovam, viņa rīcībai. Piedodiet, bet....
Bet kopumā - kaut kāda siltuma sajūta to visu lasot. Daudzus cilvēkus pazinu ja ne personiski, tas kā pakārtoti. Un sajūta "Es arī tur biju klāt, kaut morāli atbalstot piedalījos". Un paldies grāmatas autorei par viņas LIELO KLĀTESAMĪBU Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā. Bez viņas dzirksteles daudz kas būtu savādāk. Es Sandru Kalnieti vienmēr esmu apbrīnojusi un "ja viņa var un dara, vai esmu tik kusla, ka nevaru ko darīt?' rakursā.
Nu kaut kā tā un neņemiet ļaunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru