Es varbūt par daudz ņemos?

Es tiešām par daudz laikam ņemos un par daudz ko iepukstu? Sakiet, ja nu kas.

Labi, sāku un kā un par ko aizies.

• Mani tā maigi sakot pārsteidz tās mammas un tēti, kuri internetā bieži publicē tādus jautājumus par bērnu audzināšanu, kurus droši varētu pajautāt savai mammai, savai vecmammai, kaut bērnudārza/skolas psihologam. Vai arī paši "dadomāties" jel kādu diplomātiju sarunās ar bērnu. Nu katrs taču pats zina, kā tam kriksim labāk pateikt to, ko vajag pateikt. Pat pusaudzim ko iestāstīt vecāki var. Ja piedomā pie tā, ko saka un kā saka. Vadoties no tā, kādā formā pasniegtu tekstu attiecīgā vecumā paši labāk uztvēra. Protams, mūsu bērns nav mēs paši, autonoms cilvēks. Bet visādi psiholoģijas knifiņi ir vispārīgi un variējami pēc apstākļiem un rakstura. Mūsdienu jaunie vecāki ir infantili, vai? Mūsu vecāki kaut kā "izbakstījās" un mūs izaudzināja, mēs kaut kā "izbakstījāmies" un savus bērnus izaudzinājām. (Labi, man bija viens mirklis, kad nācās skolas sistēmas psihologu aicināt talkā sarunai ar dēlu. Jo zināju, ka viņa vecmammas ir galīgi "garām", jo viņu padomi bija izsmelti, bet es jutos bezspēcīga puikas pusaudzībā). 
• Sakiet, ko mūsdienu padsmitgadniekam īsti pūlas iemācīt par pēdējās Atmodas laiku? Man te sanāca ar vienu tādu pusaudzi aprunāties un radās iespaids, ka viņš par mani, citiem to notikumu laikabiedriem, aculieciniekiem zina to, kā mēs jutāmies un to, kā mēs darbojāmies. Un pie viena arī to, kā mēs esam dzīvojuši un darbojušies padomijas diktētajos apstākļos. Un visi mani argumenti un aculiecības stāsti bija bezspēcīgi un netapa ņemti vērā. (Es laikam pieradināta esmu iz dēla puses, jo viņš gan agrākos gados, gan tagad interesējas par aculiecības piesitienu izvērtējot to gadu notikumus).
• Ziniet, mani nepārsteidz tas, ka mūsdienu bērni, pusaudži lielu laika daļu pavada ar "deguniem" telefonā. Mani drīzāk "sajūsmina" šo bērnu vecāku infantilisms. Paši kādā reizē to savu brīnumu "uzsēdinājuši" uz telefona lai atvieglotu savu dzīvi un darbošanos ar tā jaunuļa audzināšanu. Kad viņš "ir telefonā", tad vecākam nekas nav jādara, jo tas bērns ir vienā vietā un nemaisās pa kājām, vai ne? Un tā "uzsēdināšana" uz telefona pie viena ir iespēja pastiprinātai, liekai bērna kontrolei no cikla - ik pēc sekundes zvanot ar "Tu paēdi? Zeķītes uzvilki? Cikos mājās būsi? Cimdiņus uzvelc! (Tas nekas, ka gaisa temperatūra ir virs 40 grādiem virs nulles)" un vispār šajā ciklā. Manu paaudzi lamāja par pārmērīgu televizora skatīšanos, mana dēla paaudzi - par sēdēšanu datorā, tagadējos - par telefoniem. Ja nu kas. Tehnika mainās, bet....