trešdiena, 2011. gada 16. novembris

Endera spēle

Vakar pabeidzu lasīt. Grāmata ir plāna, bet lasīju lēni - gandrīz divus mēnešus. Tik lēni lasīju ne jau tāpēc, ka būtu kāds īpašs slinkums vai laika trūkums kārtīgi lasīt, bet gan tāpēc, ka daudzus teikumus nācās lasīt atkārtoti. Ir jāpiedomā, lai uztvertu domu.
Grāmatas galvenie varoņi ir bērni un viņi spēlē, bet viņu sacītais nudien nav bērnu teksti.
Grāmatā ir bērni, spēle, karš, miers un savstarpējās attiecības. Darbība sākas, kad galvenajam varonim ir seši gadi un veidota kā caurgājiens laikam varonim augot un iegūstot pieredzi. Beigas ir savā ziņā negaidītas - izrādās, ka spēle nemaz nav spēle, bet realitāte. Kaut gan - lasot reizēm ir grūti saprast, kur beidzas spēle un sākas realitāte. Un otrādi. Viss ir savijies. Un varoņu skatījums uz dzīvi, lietam, vietām un notikumiem ir netipisks bērnu pasaules redzējumam. Tas vieš pretrunu lasītājā un liek par daudz ko aizdomāties, jo var taču būt arī šāds viedoklis un šāda pretruna ir tiesīga pastāvēt.
"Es negribēju nogalināt, es to negribu darīt" - aptuveni tāda ir galvenā varoņa Endera nostāja situācijā, kad dzīve viņam ir piespēlējusi situāciju, pat vairākas, kurās viņš ir tapis provocēts nogalināt.
Grāmatā ir lielais jautājums par to, kā mēs tiekam galā ar savu sirdsapziņu un vainas apziņu situācijā, kad esam spiesti, apzināti vai neapzināti, izdarīt to, ko nemaz nevēlamies darīt un kas mums nepatīk. Un no bērna skatu punkta. Arī jautājums par manipulācijas ar cilvēkiem ētiskumu un tiesībām to darīt. Cik attaisnoti un ētiski ir manipulēt ar otru cilvēku, citu dzīvu būtni kādas idejas vārdā; cik ētiska ir šī ideja, cik ētiska ir šī manipulācija un vai vispār tas ir nepieciešams un citādi vajadzīgs.
Ir vērts. Var jau būt, ka kādam ir savādāks viedoklis. Bet mans uzskats ir, ka grāmata ir ļoti laba.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru