Es daudz esmu rakstījusi par savu darbu anketēšanas jomā. Tie, kas grib, var pameklēt iepriekšējos rakstus pie birkām sadaļā Pārdomas.
Es šo darbu un darbību šajā jomā esmu aizstāvējusi un runājusi par plusiem tajā, ignorējot mīnusus. Pat tādus, kā izteicās viens mans anoīmais komentētājs, anketēšanas anonimitāte zaudē savu jēgu, kad tiek pierakstīta adrese un palūgts telefona numurs. Vismas tā es sapratu viņa komentāru. Precīzi neatceros un nu neiešu meklēt, pie kura raksta tas bija.
Šodien uzzināju, ka pēc pēdējās anketēšanas man netiek dota otra iespēja anketēšanas darban, līdz ar to izslēdzas korporatīvais likums, kad par darbu un darba devējiem neizsakās slikti. Centīšos būt ne pārāk slikta.
Par ankrtētāja darba mīnusiem jau esmu izteikusies, tomēr ir arī pozitīvās puses, par kurām arī jau esmu izteikusies.
Šoreiz pakritizēšu anketas kā tādas. Tiek uzstājīgi apgalvots, ka aptauja ir caur un cauri anonīma. Bet - kā var būt anonīma anketa, kurā jāpieraksta adrese un ļots lūgums pēc telefona numura un vārda? Pie kam sadalā Demogrāfija ir jānorāda dati par savu ģimeni. Zūd anonimitātes princips un tiek pārkāpts personas datu neaiszkaramības likums.
Jājautā, cik ticamas ir tās anketas, ko iesniedza citi anketētāji, ja par manām šaubījās, kaut arī anketēju no sirds. Anketējamais objekts var taču uz jautājumiem atbildēt diezin ko, kas ne vienmēr atbilst patiesībai. Un anketēšanas kantorī tas viss jāņem par pilnu. Tā ka jājautā - cik vērā ņemamas ir pieņemtās un par pareizām uzskatītās anketas?
Pati arī reizēm uz aptaujām uz ielas esmu atbildējusi creizī un ne paārāk to, ko domāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru