Valodas jautājums un vēl šis tas

1. Jā, latviešu valoda mums ir oficiālā valsts valoda. bet vēl pastāv krievu, latgaļu, ebreju valodas ar savu rakstību un izrunu. Ir Līvu valoda,kur piedzīvo savas dzīves pēdējo tūkstoti. Tad kāpēc mūsdienu jaunatne neapgūst šīs valodas, bet sarunājas angliski? Anglija ir tāli, bet ebreji, krievi, lībieši un latgaļi ir tepat blakus. Arī leiši un igauņi. Tāpat skandināvu valodas, kas arī ir praktiski blakus. 

Mīļā latviešu tauta! Mācīsimies un apgūsim vispirms to, kas ir pa rokai un tepatās, nevais klausīsimies, kā divi latvieši savā atarpā sarunājas svešvalodā, kas nav tipiska mūsu reģionam. ir kauns nezināt latgaļu, līvi, krievu, skandināvu valodas. necieņa pret kaimiņiem. Ka'tad lai mēc iemācām viņus cienīt mūs, ja mēs necienām viņus?

2. Daudz kļūdu savā dzīvē esmu savārūjusi, tagad maksāju par tām. Smagi iet, bet gan jau tikšu galā. Galvenais ir darīt.  Un izvēlēties pareizos palīgus. Un līdzekļus. Kaut gan no mecenāta es neatteiktos. Tas palīdzētu atrisināt daudzus sasāpējušus jautājumus/

Vakardiena

Vakar no paša rīta aizkūlos uz Rīgu. Nu nevaru es bez tās lielpilsētas. 

Pa dienu satiku savu paziņu, par kuru rakstīju jau reiz agrāk. Nu nekas viņā nav mainījies. Alus un alus. Pat maizes darbs nodzerts. Nekā jauna un interesanta viņā nemanīju.

Toties vakarā bija interesanti pasēdēt ar draugiem no biedrības un kalt plānus ikgadējai biedrības ekskursijai.

Kaļam ekskursijas plānus Trijos vīros laivā

Pārdomas kuras tur pēc skaita šajā vietnē

Jau mēnesi bāzējos Ludzā un praktiski (bez divām dienām) esmu prom no Iecavas viensētas. 

Ir iestājusies tā stadija, kas saucas "tie paši vēži, tikai citā kulē". Ludza nav slkita pilsēta, bet satiksme ar Rīgu ir vienkārši pretīgi neērta. Iecavā bijā labāka. 

Mokos savā ziņā garlaicībā, jo Ludzā pilsētas notikumi ir minimāli, darbs iespējas tuvojas nullei, izbraukāt Rīgu teotrētiski iepējams, praktiski grūti, apgrūtinoši. Rīgā jāmeklē naktsmājas, ja nepieciešam tur ilgāk uzkavēties.

Sācies tas pats sviests, kas Iecavā - no Ludzas jātiek prom un sakarīgu dzīvesvietu, bet - ss.lv ir izlikti dzīvokļi, kuru cenas nepavilkšu. Draugu ieteikumu iespējas ir izsmeltas. Jūtos kā lācītis Pūks šaurā bezizejā Trusīša durvju ailē.

Vēl nedaudz par Ludzu

Izrādās, Ludza ir vecāka par Rīgu, bet pēdējā Pasaules (Eiropas galvenokārt) kara rezultātā daudz cietusi kaujās. Tas, kas tagad redzams no tās - pa lielo ir atjaunojums un pēckara jaunceltnes. Var jau būt, ka tāpēc te nejūt senatnes auru. Karš iznīcinājis. Un varām nav ienācis prātā restaurēt ceļot no jauna kā to izdarīja ar Varšavu, kura tika pilnībā iznīcināta kauju rezultātā. 

Šodien veina pati pastaigāju pa pilsētiņu. Kā pie svētdienas un brīvdienas padaudz cilvēku un mašīnu šai vietai. Par to, ka te, salīdzinājumā ar Rīgu, kustība ir pusaizmigusi saulē, jau rakstīju. Tāpēc šodien kustība ielās likās neraksturīga šai mazpilsētai. 

Pie vienas grāmatnīcas sienas izlasīju informāciju, ka pirms kara Ludzā ir bijušas diezgan daudz izglītības iestāžu un tā ir bijusi sava veida kultūras centrs reģionā. Kas licis visam mainīties?

Vakar no mājās ārā negājām, kaut kā negribējās.

Bet aizvakar, kad tika fotografēts, bijām pie viena nopeldēties. Pilsētā ir divas peldvietas netālu viena no otras. Viena ir pilsdrupu pakājē, otra - pie netālu esošā pilsētas muzeja, kurš ir parasta un brīvdabas muzeju savdabīgs apvienojums. Pagaidām nav izdevies apmeklēt muzeju, bet viss vēl priekšā.
Sīkāk par pilsētu var uzzunā šeit:
 http://www.ludza.lv/ludzas-novads/ludzas-pilseta/

Reliģija, politika un citas lietas

Pasaule ir pilna ar dažādām reliģijām un to novirzieniem, sauktiem par sektām. cilvēki ir ieciklējušies uz atšķirīgo šajās reliģijās. Tomēr cik daudz negāciju atkristu, ja cilvēki pievērstos kopīgajam visās reliģijās un to atzaros. Tam kopīgajam, kas runā par mieru, labestību, tuvākā mīlestību. cieņu pirmkārt pašam pret sevi. Pazustu daudzas negācijas, kas balstītas tieši uz reliģiozo atšķirību.

Šo reliģiju atšķirību daudzos jautājumos izmanto politiķi savu ambiciozo mērķu sasniegšanai. Netiek domāts par tautas labklājību kā tādu, bet viss uzvelts citāti ticošajiem. 

Tai pat laikā sen ir aizmirsts, ka valstis - tas ir tikai noteiktas bildes pasaules kartē .Visu jau sen kontrolē un nosaka pasaules visnaudīgāko cilvēku mērķi un darbības sfēras. Biznesa impēriju robežas nu ļoti reti kad saskan ar kartē nosprausto valstu robežām. 

Biznesam ir nu ļoti būtiska ietekme uz katras konkrētās valsts iekšējo un ārējo politiku. Armijas un karaspēks jau sen ir kļuvis par vēsturisku reliktu, jo visu nosaka nauda un viss ar to saistītais. Un šo politiku nosaka šaurs cilvēku loks, dažas dzimtas, kuru bagātība krājusies gadiem un turpina augt uz viskautkā rēķina. Tiesa, Bils Geitss diezin vai ir šajā klubiņā, jo viņa miljoni ir veidojušies samērā neilgā laika periodā, nevis gadsimtiem ilgā darba procesā.

Cik daudz tomēr pasaule vinnētu, ja zustu pasaules kartē iezīmētās teritoriālās robežas, bet izveidotos vienota pasaules sistēma pārvaldei un līdzekļu sadalei dažādos reģionos pēc nepieciešamības principa.

Mēs bildējam Ludzu pēc līgošanas dienā

Līgošana Ludzā

Diena sākās visai lēni, jo dēla meitene nogulēja līdz pusdienas laikam. Tad mēs abas aizgājām uz tuvējo veikalu, kas ir Mego lielveikals. Sapirkām vakaram dažas nepieciešamas lietas, ieskaitot svētīšanas sastāvdaļu - alu sešpakā.

Ap pieciem mums abām izdevās izvilkt dēlu uz lielāku pastaigu pa pilsētu. Jāpiezīmē, ka pilsētelē nav luksoforu, gājēju pārejas gan ir atzīmētas ik pa brīdim. Bet tas netraucē šķērsot ielu ērtākās vietās neatkarīgi no šo pāreju atrašanās vietas, jo satiksmme pilsētā ir automašīna un kvadrātkilometru.

Pie Ludzas muzeja tika atrasta peldvieta, kurā jaunieši nopeldējās. Es paliku krastā, jo man nebija līdzi peldkostīma. 

Abiem žļurkstot pēc peldes atgriezāmies mājās un dēls, pat īsti nepārģērbies, aizgāja uz Maksimu pēc vienreizlietojamā grila, vēl gaļas un alus (arī kokakolas).

Uz balkona noliktais grils dega no sākuma ar tādu liesmu, ka kaimiņi sāka uztraukties, vai neizcelsies ugunsgrēks. Laikam Ludzā nav pierasts, ka uz balkona ko grillē. 

Jāpiezīmē, ka dienas garumā divās istabās ik pa brīdim grīdas tika mazgātas ar alu, jo tas tika izgāzts. Pie kam skaidrā prātā. Netīšām aizķerot nolikto krūzi. Tas manā pieredzē laikam ir nebijis akšen - mazgāt grīdu ar alu. Zinu, ka galvu reizēm ar to mazgā, lai matu sastāvu uzlabotu, bet grīdu....

Ap 22.00 aizgāju uz pilsētas parku, kurā bija paredzētas izklaides pilsētai. Neko vairāk par pašķidru publiku (pārsvarā dziļu pensionāru) nemanīju. Daži jauniešu pārīši gan mēģināja dejot uz skatuves, bet arī tas bija neilgi un nedaudz. Gāju mājās, jo likās garlaicīgi. Var jau būt, ka vēlāk publika tomēr savācās un viss notikās. Bet ny negribējās gaidīt un arī miegs nāca.

Karš

Vakar nedaudz paskatījos krievu vairāksēriju filmu par Brestas cietoksni kara sākumā, par tur notikušajām kaujām ar vāciešiem situācijā, kad fronte jau bija aizvirzījusies tālu PSRS iekšienē un cietokšņa aizstāvjiem nebija nekādu cerību sagaidīt palīdzību no citām PSRS bruņoto spēku vienībām.

Daļēji skatījos šo filmu tikai tāpēc, ka jau agrāk, pusaudža gados biju lasījusi dokumentālu grāmatu par šo varonīgo cietoksni un redzējusi tur publicētās fotogrāfijas. Pat pabijusi biju šajā cietoksnī ekskursijas brauciena laikā. Tā ka notikumi un cilvēku likteņi pa lielo bija zināmi un saprotami. 

Grāmata tā arī saucas - Brestas cietoksnis. Autors - Konstantīns Smirnovs (vai varbūt Simonovs - precīzi neatceros un grāmata šobrīd nav manā tuvumā).

Bet ne par Brestas cietoksni konkrēti gribēju izteikties. Gribu izteikties par karu kā tādu.

Karš visos laikos ir bijis kaut kas asiņains, nāvi un iznīcību nesošs, aiz sevis atstājot sakropļotas un izpostītas dzīves un vietas. 

Mana bērnība pagāja ar daudzām padomju filmām par karu. Šajās filmās netrūka liela daļa propagandas par sliktajiem vāciešiem, kas uzbruka un labo PSRS armiju, kas aizstāvējās tik ļoti, ka uzvarēja karu kopā ar sabiedrotajiem. Tomēr filmu režisori nespēja izvairīties no kara negāciju reālisma. Un šis reālisms tik ļoti iespaidoja mani, ka sapratu - mans dēls nekad nedienēs tolaik obligāto dienestu armijā. 

Paldies dievam, manam dēlam iesaucamie gadi pienāca jau šīs Latvijas republikas laikā un brīdī, kad viņam palika 16 un teorētiski vajadzēja uzsākt kara komisariāta (nezinu, kā tās vietas īsti sauca) apmeklējumus, Latvijā atcēla obligāto karadienestu. 

Vēl nedaudz par Ludzu un citām lietām

Jau kopš piektdienas vakara esmu Ludzā un mēģinu ko darīt. Nelielā eiforija par šo pilsēteli arī ir beigusies. Maza pusaizmigusi pilsētele ar vājām darba iespējām un sliktu komunikācoju ar Rīgu. Te pilsētas centrs nedveš ar senatnīgo auru, kā tas ir Kuldīgā, Cēsīs. Pat Rēzeknei cauri braucot redzēju vairāk senatnīguma auras. Interesanti, kad Ludza ieguva pilsētas statusu?
Jāmeklē iespēja dzīvot Rīgā, Tur darba iespējas lielākas. Un man darbs ir svarīgs, jo ar to naudiņu, kas man 'īenākas", izdzīvot nevar.
Joprojām neviennozīmīgi atceros Iecavas viensētu. Iekšēji negribēju turp braukt un iekšēji negribēju no turienes aizbraukt. Un tomēr aizbraucu uz turieni un pēc tam aizbraucu no turienes. Lielā depresija un lielais nogusums sabojāja visas avenes būšanai tur. Vēl tagad, pēc pusotra mēneša prombūtnes no turienes ir grūti sevi savākt.

Atkal Ludzā

Jau otro nedēļas nogali braucu uz Ludzu ar autobusu. Maršruts - Rīga - Kārsava caur Viļāniem, Viļaku, Rēzekni un Ludzu. Jāsaka, ka jau otro reizi tas neaiziet no Rīgas līdz savam noteiktajam galapunktam. Rēzeknē vajag pārsēsties uz citu autobusu, kurš ved tālāk. Mierinājums - nevajag uz to gaidīt. Autobuss, uz kuru jāpārsēžas, ir jau priekšā un gaida.

No Rīgas tas arī neizbrauc maršrutā Maskavas iela - Maskavas/Daugavpils šoseja. Brauc pa kaut kādiem apvedceļiem no Rīgas izbraucot caur Ulbroku un Stopiņiem. Pozitīvais ir tas, ka pa logu var redzēt tādas Rīgas vietas, kuras agrāk nav redzētas. Esmu dzimusi rīdziniece, bet visu Rīgu tāpatās nepazīstu un man ir interesanti.

Tagad kādu laiku relatīvs miers Ludzā bez nepieciešamās braukšanas uz Rīgu nedēļas vidu. Tas posms manā dzīvē ir noslēdzies. Vismaz pagaidām. Tāpatās arī hosteļa apmeklējuma/dzīvošanas tur posms vismaz pagaidām noslēdzies. Neteikšu "hop", jo nezinu, kā situācija izvērtīsies tālāk. Vienkārši mēs ar dēlu meklējam par saprātīgām nudiņām dzīvokli man. Tomēr dzīvošana kopā ar pieaugušu dēlu nav tas pats, kas dzīvot kopā ar mazu bērnu.

Katram ir savi ritmi un savi ieskati par lietu kārtību.
Ir pat zināma nostaļģija piēc viensētas Iecavā, kaut gan zinu, ka turp vairs neatgriezīšos. Ir daudzi faktori, kāpēc. Par spīti pārgurumam un uznākušai depresijai, ir arī patīkamas atmiņas no tās vietas.

Viskautkas tāpat

Sēžu hostelī un "situ laiku". Pēdējas dienas dienas stacionāra apmeklējumam rīt un parīt. Tad Ludza un krietnāku laiku. Par iepriekšējo vīkendu Ludzā neko īsti neierakstīju, jo auksts bija un lietus ik pa brīdim uzlija. Nekur izvazāyies nebija "iekšās". Tik svētdienas pēcpusdienā pa ceļam uz Rīgu laiks salabojās. Kad Ludzas kārtējā apskate izjuma un aizgāja garām.

Sajūtas ir neviennozīmīgas. Beigusies tā eiforija, ar kuru aizbraucu no Iecavas viensētas, ir sācies visādu darīšanu laiks, kad jākārto daudzas lietas un jādomā par to, kā nopelnīt kaut nedaudz naudiņas. 

Savā ziņā pietrūkst Iecavas viensētas nedomāšanas laika, bet tomēr labi, ka no turienes aizbraucu, jo pamazītēm pārvērtos par robotu un biju iedzīvojusies depresijā un citos kompleksos, no kuriem tagad palēnām cenšos tikt vaļā. grūti jau ir, tomēr cenšos. 

Reizēm jau gribas satikt bagātu onkuli, kurš nosponsorētu līdzekļus iesākumam, lai tiktu galā ar dažām sasāpējušām problēmām un varētu jau ar pilnu klapi iet uz priekšu. Pagaidām tikai sanāk tāda palēna virzība iespējamo līdzekļu robežās. Vienkārši daru to, kas jādara. lai kas mainītos esošajā situācijā un jūtos ne pārāk apmierināta, jo viss par lēnu notiekās un ir daudz neskaidrību. 

Vēlreiz Ludza

Sestdien kopā ar dēlu pa dienu izmetām līkumu pa Ludzu. Tādu palielāku. Pastaigājām pa pilsētu un aizgājām uz Ludzas pilsdrupām.

Iespaids par pilsētu - pusaizmigusi brīvdienas mazpilsēta. maz mašīnu. Savā ziņā pilsēta pusdienas laikā atgādināja Rīgu sestdienu un svētdienu rītos, kad maz gājēju un maz auto. Tik ar to starpību, ka bija jau pusdienas laiks. Atcerējos savu jaunību, kad Rīgā auto bija maz arī darba dienās un par auto korķiem zinājām tikai no filmām par ārzemēm.

Pilsētiņa sakopta. Man patika tās miers un ielas, kas izliktas ar bruģi (laikam tā to sauc), nu līdzīgu tam, ar kādu tagad ir izklāta Krišjāņa Barona iela. 

No pilsdrupām palikuši tikai daži mūra fragmenti, kar ieskauj uzkalna līdzeno laukumu. Tur vasarās notiekot rekonstruktoru pasākumi. Rīkojot Daugavpils klubi.

No pilskalna uzkalna redzams viens no pieludzas ezeriem un upele, kas to savieno ar otru piepilsētas ezeru.

Nākošajā nedēļas nogalē laikam vēl kaut kur aiziesim.

Ludza

Tagad sēžu hostelī un šitu laiku" līdz vilcienam uz Ludzu. jau otro nedēļas nogali braucu uz Ludzu pie dēla. Pa nedēļas vidu esmu Rīgā, eju pie ārstiem. Vēl divas nedēļas būs tā jāmētājas. Tad būs stabilāk.

Par spīti  Iecavas dabas un vietas jaukumiem, viensētā netīšām saasinājās depresija un citi kompleksi.

Pagājušajā nedēļas nogalē neko daudz no tās Latgales pilsētas neredzēju, jo dēlam nebija īsti laika man noorganizēt ekskursiju pa pilsētu. Redzēju tikai parku, kurā notika latgalei veltīts pasākums un vēl svētdienas vakarā izmetām mazu apli ap kvartālu. 

Satiksme ar Ludzu varēja būt labāka. No Rīgas uz Ludzu dodas divi vilcieni - viens no rīta, otrs vakarā. Ceļā - 4as stundas un biļetes cena virs 7 eiro. Uz Ludzu dodas arī viens autobuss ap trijiem. Ceļā arī apmēram 4as stundas. Nepiefiksēju, cik maksā biļete.

No Ludzas uz Rīgu arī dodas divi vilcieni - viens 4.03 no rīta, otrs pirms četriem pēcpusdienā, kā arī viens autobuss ap trijiem naktī. Tas ir agri. Vienīgais mierinājums, ka vakarā, laicīgi aizejot gulēt, var pārciest to nelielo laika sprīdi no gultas līdz transportam un tad transportā turpināt gulēt līdz pašai Rīgai. 

Jāpiezīmē, ka Ludzā ir stacijas ēka, bet tā ir tikai ēka. Vilciena biļeti tur nopirkt nevar. Visumā pareizi, kāpēc algot atacijas personālu, ja ir tik minimāla vilcienu kustība šeit. Jāpiezīmē, ka vilcienam, kas ved uz Ludzu, galastacija ir Zilupē.

Ceru, ka šajā nedēļas nogalē no Ludzas redzēšu vairāk. Man tika apsolīts izvadāt pa pilsētu.

Pie viena sarunā ar dēlu jārod risinājums dažām samilzušām problēmām.