ceturtdiena, 2016. gada 23. jūnijs

Karš

Vakar nedaudz paskatījos krievu vairāksēriju filmu par Brestas cietoksni kara sākumā, par tur notikušajām kaujām ar vāciešiem situācijā, kad fronte jau bija aizvirzījusies tālu PSRS iekšienē un cietokšņa aizstāvjiem nebija nekādu cerību sagaidīt palīdzību no citām PSRS bruņoto spēku vienībām.
Daļēji skatījos šo filmu tikai tāpēc, ka jau agrāk, pusaudža gados biju lasījusi dokumentālu grāmatu par šo varonīgo cietoksni un redzējusi tur publicētās fotogrāfijas. Pat pabijusi biju šajā cietoksnī ekskursijas brauciena laikā. Tā ka notikumi un cilvēku likteņi pa lielo bija zināmi un saprotami. 
Grāmata tā arī saucas - Brestas cietoksnis. Autors - Konstantīns Smirnovs (vai varbūt Simonovs - precīzi neatceros un grāmata šobrīd nav manā tuvumā).
Bet ne par Brestas cietoksni konkrēti gribēju izteikties. Gribu izteikties par karu kā tādu.
Karš visos laikos ir bijis kaut kas asiņains, nāvi un iznīcību nesošs, aiz sevis atstājot sakropļotas un izpostītas dzīves un vietas. 
Mana bērnība pagāja ar daudzām padomju filmām par karu. Šajās filmās netrūka liela daļa propogandas par sliktajiem vāciešiem, kas uzbruka un labo PSRS armiju, kas aizstāvējās tik ļoti, ka uzvarēja karu kopā ar sabiedrotajiem. Tomēr filmu režisori nespēja izvairīties no kara negāciju reālisma. Un šis reālisms tik ļoti iespaidoja mani, ka sapratu - mans dēls nekad nedienēs tolaik obligāto dienestu armijā. 
Paldies dievam, manam dēlam iesaucamie gadi pienāca jau šīs Latvijas republikas laikā un brīdī, kad viņam palika 16 un teorētiski vajadzēja uzsākt kara komisariata (nezinu, kā tās vietas īsti sauca) apmeklējumus, Latvijā atcēla obligāto karadienestu. 
Jo karš tā ir briesmīga būšana, kurā divās (trijās, vairākās) armijās esošajiem karavīriem, kuriem pēc būtības gribas mājās un viņi viens otram neko sliktu nav nodarījuši, pavēl, paģēr vienam otru nogalināt. Praktiski augstākie varas ešaloni pavēl diviem cilvēkiem, kuri varētu būt labi draugi un sadarbības partneri, kļūt par ienaidniekiem un nogalināt vienam otru.
Vispār karš ir legāla masveida slepkavošana lielos apmēros. Slepkavošana, kuras beigās slepkavas - uzvarētāji paliek nesodīti, soda jau uzvarētos. Kā tas bija gadījumā ar Vāciju abu pasaules karu rezultātā. 
Bet kas sodīs PSRS armiju, tās sabiedrotos? Arī viņi taču nogalināja. Piekrītu, motivācija bija cita. Bet tas nav attaisnojums. 
Karam vispār nav attaisnojuma. Karš ir iesaistīto pušu prāta neesamība un neprasme daudz ko sarunāt pie apaļā galda. Karu rada neprasmīga valdība. Kurai diemžēl bezierunu trulumā pakļaujas un paklausa tauta - nedomājoša pelēkā masa.
Es joprojām nespēju pieņemt to, ka visā pasaulē tiek uzturēta daudzskaitlīga armija un tās uzturēšanai tiek izdalīti līdzekļi no valstu budžetiem. Tas nozīmē, ka par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēts vesels bars legālo potenciālo slepkavu. Tā vietā, lai šo naudu ieguldītu tautsaimniecībai katrā valstī būtiskākās lietās.
Karš sakropļo civēkus ne tikai fiziski, bet arī morāli. Manuprāt, tikai retajam no kara pārnākušajam karavīram nekad nerodas vēlme nogalināt, jo tā "būtu pareizāk". 
Un diemžēl nepietiek ar to, ka vienā valstī pateiktu "Karam un armijai nē! Mēs iztiksim bez tā!". To vajag visā pasaulē vienlaicīgi saprast un apzināties. Kamēr visa pasaule to neapzināsies, nekā laba nevar gaidīt. Kaut kur visu laiku karos un nogalinās cilvēkus un kultūru. Un tas vilksies tik ilgi, kamēr katra valsts pieļaus, ka slepkavot gribošie vīrieši un sievietes vēlēsies būt legālo slepkavu kopēnā - armijā.
Nekad neesmu sapratusi tās mātes, kuras lepojas ar saviem bērniem - karavīriem. Tātad viņas ir izaudzinājušas slepkavas. Es nesaku, ka katram cilvēkam nevajag mācēt aizstāvēt savu māju, savu zemi, bet 
būt par algotni, algotu slepkavu? 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru