Jau otro nedēļas nogali braucu uz Ludzu ar autobusu. Maršruts - Rīga - Kārsava caur Viļāniem, Viļaku, Rēzekni un Ludzu. Jāsaka, ka jau otro reizi tas neaiziet no Rīgas līdz savam noteiktajam galapunktam. Rēzeknē vajag pārsēsties uz citu autobusu, kurš ved tālāk. Mierinājums - nevajag uz to gaidīt. Autobuss, uz kuru jāpārsēžas, ir jau priekšā un gaida.
No Rīgas tas arī neizbrauc maršrutā Maskavas iela - Maskavas/Daugavpils šoseja. Brauc pa kaut kādiem apvedceļiem no Rīgas izbraucot caur Ulbroku un Stopiņiem. Pozitīvais ir tas, ka pa logu var redzēt tādas Rīgas vietas, kuras agrāk nav redzētas. Esmu dzimusi rīdziniece, bet visu Rīgu tāpatās nepazīstu un man ir interesanti.
Tagad kādu laiku relatīvs miers Ludzā bez nepieciešamās braukšanas uz Rīgu nedēļas vidu. Tas posms manā dzīvē ir noslēdzies. Vismaz pagaidām. Tāpatās arī hosteļa apmeklējuma/dzīvošanas tur posms vismaz pagaidām noslēdzies. Neteikšu "hop", jo nezinu, kā situācija izvērtīsies tālāk. Vienkārši mēs ar dēlu meklējam par saprātīgām nudiņām dzīvokli man. Tomēr dzīvošana kopā ar pieaugušu dēlu nav tas pats, kas dzīvot kopā ar mazu bērnu.
Katram ir savi ritmi un savi ieskati par lietu kārtību.
Ir pat zināma nostaļģija piēc viensētas Iecavā, kaut gan zinu, ka turp vairs neatgriezīšos. Ir daudzi faktori, kāpēc. Par spīti pārgurumam un uznākušai depresijai, ir arī patīkamas atmiņas no tās vietas.
Ir pat zināma nostaļģija piēc viensētas Iecavā, kaut gan zinu, ka turp vairs neatgriezīšos. Ir daudzi faktori, kāpēc. Par spīti pārgurumam un uznākušai depresijai, ir arī patīkamas atmiņas no tās vietas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru