sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Tantiņu pikets Stokholmā


Pārdomas par darbu

Vēl nesen jūsmoju par anketētāja darbu par spīti šī darba mīnusiem. Un praktiski nedēļu smagi pārdzīvoju to, ka pēdējās anketēšanās laikā pielaistas daudzas rupjas kļūdas, daudzas lietas esmu darījusi nepareizi. Viena no nepareizībām bija tā, ka reizēm intervēju cilvēkus kāpņu telpā, parciņā uz soliņa, viņiem uzticoties. Un daudzi man nosauca nepareizas adreses. Un tāpēc kundze, kas mani kuriēja Latvijas Faktu ofisā bija gatava man uzteikt darbu, turpmāku iespēju tur strādāt. Tomēr šķīrāmies uz nots, ka viņa aprunāsies ar priekšniecību par to, vai dot man otru iespēju izmēģināt šo darbu. To viņa man pateica ceturtdien, kad uz kantori aizvedu planšetnieku ar visiem tam piederošajiem pribambasiem.
Īpaši jau neceru, ka man tiks dota šāda iespēja vēlreiz pierādīt sevi. Kaut arī pieturos pie principa, ka katrs ir pelnījis otru iespēju.
Es pat būtu ļoti pārsteigta, ja man piezvanītu un pateiktu, ka šāda iespēja man ir dota. Nezinu pat,vai priecātos vai bēdātos. Es pat vairs nezinu, vai vēlreiz vēlos veikt šādu darbu. 
Protams, ir plusi - iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, vides apgūšana un izzināšana. Tomēr ir arī mīnusi. Tu nekad nezini, kā tevi sagaidīs un uzklausīs cilvēks durvju otrā pusē. Ir laipni cilvēki, kas piekrīt un anketēšana notiek. Ir laipni cilvēki, kas pieklājīgi atsaka. Un ir cilvēki, kuri, pat neuzklausījuši sakāmo līdz galam, pasūta tālu un dikti pat īsti durvis neatvēruši.Tieši šo pēdējo cilvēku dēļ īsti vairs negribas atgriezties pie anketēšanas darba.
Un pie tam - ja dzirdēju apgalvojumu, ka man netic, ka nepilsoņi ar mani nevēlas ielaisties sarunās, kur nu vēl piekrist anketēšanai. Bet diemžēl tā bija tajās reizēs, kad  kādā dzīvoklī uzdūros kādam nepilsonim. Man trāpījās tie agresīvākie nepilsoņi. Bet par laimi, tajā mikrorajoniņā, kurā staigāju, tādu nebija daudz. 
Līdz ar to es tiešām nezinu, vai vēlos atgriezties anketēšanas jomā. Un tādēļ steidzamības kārtā meklēju jaunu darbiņu. Kā jau iepriekšējā rakstā teicu - labāk kādus sīkus projektdarbiņus, nevis tādu, kurā jābūt no zvana līdz zvanam.

piektdiena, 2017. gada 29. septembris

Meklēju jaunu darbu

Ar Latvijas Faktiem nu ir cauri, Aptauju Centrs arī ilgi klusē. 
Tagad jāsāk meklēt jauns darbs, Tik diemžēl tāds darbs, kurā man jāsēž no zvana līdz zvanam, man neder. Der tikai tādi īsi projekta darbiņi. 
Kāpēc ar Latvijas Faktiem ir cauri? Biju pielaidusi kļūdas pēdējā anketēšanā un tas viņiem neder. Priekšniece gan solīja aprunāties ar savu priekšniecību, lai dotu man vēl vienu iespēju. Bet nezinu, un īpaši neceru. Tāpēc meklēju jaunu darbu, dažāda veida sīkdarbiņus.

Bildes no Stokholmas

Ņemtas no vedeklas mobilā. Manas kaut kad sekos.

svētdiena, 2017. gada 24. septembris

Neliels apskats

1. Vakar bija lielākais mana bloga apmeklējumu skaits visā tā pastāvēšanas vēsturē - 211. Tas ir pārsteigums, jo es nu neko daudz un neko dikti prātīgu nerakstu. Tiesa, reizēm parādās kādas vietas, lietas apraksts un bildes no kāda pasākuma. Bet pārsvarā ir tikai manas pārdomas un paņaudēšana par kaut ko.
2. Vēl viens pārsteigums - jau otro reizi nekur.lv lasītāko rakstu topa aukšgalā ir mans raksts. Šoreiz tas ir mans vakardienas apraksts par braucienu uz Stokholmu. Jūtos nedaudz pagodināta.
3. Vēl par Stoklholmu. Tur cilvēki ir laipni un smaidīgi, Pat izpalīdzīgi. Kad mēs trijatā stāvējām viena pilsētas parka nomalē un stulbi pētījām karti, lai saprastu kur atrodamies, lai saprastu, kā nonākt izvēlētā punktā, viena sieviete pati pienāca klāt un mums visu paskaidroja. Pat drusku vairāk , nekā tikai ceļa parādīšanu. Es, protams, no sarunas ne vella nesapratu, jo viss notika angļu valodā, tāpēc jutos īpaši stulbi, ka bez abiem jaunajiem cilvēkiem es viena vispār nekur nenokļūtu un no pilsētas neko neredzētu.
Uz vevumdienām jāmācās valoda, neko darīt. Dzīve piespiež.
4. Tikai tagad esmu artjēgusies no brauciena iespaida un tā, ka kuģa šūpošanās tevi viegli ieaijā miegā. Jo gulēt mēs tur visi gulējā ļoti labi.

sestdiena, 2017. gada 23. septembris

Brauciens uz Stokholmu

20. septenbrī no Rīgas izbraucām uz Stokholmu, 21.septembrī vakarā devāmies atpakaļ un atgriezāmies 22.septembrī ap 11.00 no rīta. Tas mazam ievadam.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu, Gan jau vņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.

trešdiena, 2017. gada 20. septembris

Kārtējās ceļa jūtis

Šodien vakarā izbraucam ar Tallink prāmi uz Stokholmu. Sajūtas tādas dīvainas un satraukums kā pirmziemniekam pirmo reizi uz skolu ejot. Mani gan mierina, ka viss būšot ok un normāli nonāksim galā. Bet atmiņā iesēdies tas prāmis, kas vairākus gadus atpakaļ nogrima un no kura izglābās tikai daži.
Prāmji jau katru dienu negrimst un lidmašinas ari katru dienu negāžas. Kaut gan par nokritušām lidmašīnām nācies pēdējos gados dzirdēt visai daudz. Vismaz viena gadā. Dažādu iemeslu dēl.
Bailes arī no pašas pilsētas. Nezinu, kas manī iesēdies. Jaunībā līdz bērna piedzimšanai izdevās gan palidot, gan ar kugi pabraukāties un viss bija ok. 
Laikam kļūstu vecāka un bailīgaka.

sestdiena, 2017. gada 16. septembris

Gribu gan kašķi gan mierīgu parunāšanos

Pērnos divos mēnešos ap šo laiku man jau bija sarakstīta kaudze rakstu, tagad rakstu mazāk. Ir mazāk ko teikt un arī darbs paņem savu. Esmu daudzās lietās atkārtojusies dažādās formās, bet tomēr daudz ko visai būtisku man neesmu pateikusi. Tagad mēģināšu izteikt neizteikto. Ceru, uz mani nedusmosies, un anonīmā brigāde beidzot iztiks bez kļūdu skaitīšanas.
1. Mēs ņurdam par mediķu streikiem algu dēļ. Bet aizmirstam, ka mūsu veselība un dzīvība ir viņu rokās. Savā ziņā valsts algu politika liek ārstiem  reizēm pieņemt konvertus - viņi ir ar savu godu un amatu atbildējuši par mūsu dzīvību, arī viņiem ir ģimenes, kas prasa savu tiesu. Neapskaužu neatliekamās medicīniskās palīdzības personālu. Viņiem ir laikus jānokļūst pie pacienta un laikus, ja tas nepieciešams, jānogādā medicīnas iestādē. Mazās algas par risku uz ceļiem un ielām, dažubrīd vadītāju netolerance un nesapratne uz ceļiem. Man pašai ir vairākas reizes gadījies būt pacientei ātrās neatliekamās palīdzības mašīnā. Paldies viņiem par to, ko manā labā darīja, līdz tiku nogādāta līdz slimnīcai. Un man nav žēl lieku minūti ilgāk krustojumā pastāvēt, ja brauc ātrie.
2. Par skolām un skolu sistēmu esmu rakstījusi kaut kad sen atpakaļ. Bet kopumā jau nekas nav mainījies. Valstij nav izdevīgas mazās skolas, visai pavirši tiek domāts par lauku bērnu nokļūšanu uz skolu un pēc no tās mājās.
Valstij ir vienalga, ka daudzi bērni vienā brīdī pamet skolu, jo tur nav interesanti. Es nesaku, ka skolotājam ir jābūt par klaunu klases priekšā, bet tā pašreiz esošā mācību viela ir garlaicīga gan bērniem, gan skolotājiem. Ko nabaga skolotājs var izdarīt, ja uz ielas ir interesantāk?
Un vēl - ko tas nabaga skolotājs var izdarīt ar bērnu, kurš, izlaists un nekaunīgs, atnāk no mājas un pēc stundām atgriežas tajā pat mājā, kur saņem visatļautības iespējas? Klases audzinātājs, skolotājs ir viens uz n-desmit bērniem, kuriem ir vismaz divi audzinātāji mājās.
Skolotāja amatu vispār vajadzētu pielīdzināt veselībai bīstamu amatu kategorijai un ļaut priekšlaicīgi pensinēties, strādājošajiem paceļot algas maksimāli iespējamās robežās.

Visādi visādi

1. Purvciemu laikam tā pat kā visus Rīgas guļamrajonus var droši nosaukt par Trim priedēm. Skraidu pa rajonu ar savu anketēšanu, cenšoties paturēt prātā uz kuru pusi ir galvenās maģistrāles, bet vienalga ik pa brīdim nonāku situācijā, kad kādam jāprasa, kā iziet no kvartāla. Jūtos kā Lācītis Pūks, kas apmaldījās trijās priedēs. Un pārsvarā tie ir cittautībnieki, kas pastāsta virzienu un pat gatavi gabalu pavadīt. Iepriekšējā ierakstā nepārspīlēju. Latvieši ir neatsaucīgāka tauta. Tīrais brīnums, ka man izdodas "noķert" anketas vairāk latviešu valodā, nekā krievu valodā. Un arī tad reizēm ir brīnumi - visa anketa atbildēta latviski, bet kad ailītē "tautība" jāspiež attiecīgā poga, izrādās, ka anketējamais ir bijis vai nu krievs vai kādas citas tautības pārstāvis. Un tad ir patīkams pārsteigums par sarunu biedra labo latviešu valodu.
2. Šodien būs pagrūta diena un es pat zinu, kāpēc. Vakar drusku nogrēkju. Un pie viena jāskraida būs visa diena. Te jau ir Rīga ar saviem kodiem, atslēgām un domofoniem. Es neesmu kramplauzis un būs jāskatās, kur varēs iesprukt iekšā ar saviem jautājumiem. Šajā ziņā Vangažos un Cēsīs bija labāk - tur tā mode vēl nav ieviesusies līdz galam.
3. Pilsētas centru labo un kārto. Kad reiz pienāks kārta guļamrajoniem? Te bedre uz bedres un neviens tās pat vairs nelāpa. Rudenī, pavasarī un vasarā vēl nekas - ir skaidri redzams, kur kāju likt. Bet kad ziemā tās bedres piesnieg, tad bez telepātijas neiztikt. Lai nenokristu vai labākajā gadījumā tikai pamežģītu kāju.

piektdiena, 2017. gada 15. septembris

Par to, kas notiek

1. Lai vai kā lamā cittautiešus par rupjību un mātes vārdu lietošanu, es savā anketēšanas darbā vairāk esmu saskārusies ar tautiešu rupjību. Kas sāpina un aizskar. Vispār jau katra rupjība sāpina un aizskar. Vangažos un Cēsīs tieši cittautieši bija tie, kas visbiežāk atsaucās uz manu palīgā saucienu, ja biju apmaldījusies un nevarēju atrast starppilsētu transporta pieturvietu. Ja es Purvciemā apmaldos māju jūklī, arī tad sveštautieši ir tie, kas gatavi palīdzēt izkļūt no situācijas. Sāpīgi par tautiešiem.
 2. Man patīk, ka Rīgā un Latvijā vispār sakārtojas ceļu infrastruktūra. Nezinu, cik lielā mērā šis darbs tiek apmaksāts no pašvaldību budžeta, cik par to maksā valsts. Tomēr, arī kā pasažierim braucot, ir patīkami braukt pa līdzenu un skaistu ceļu, nevis kratīties pa slikti aizlāpītām bedrēm asfaltā.
3. Dienvidu tilts Rīgā man joprojām ir mīklā. Cik pa to esmu braukusi kā pasažiere, tomēr tā arī neesmu sapratusi, kā vadītāji spēj orientēties tajā nobrauktuvju, uzbrauktuvju un apļu jūklī, lai aizbrauktu vēlamā virzienā. Tas tilts man atgādina drusku sapinķerējušos dzijas kamolu. Bet skaists viņš ir. Un viemnēr esmu brīnijusies, kā tilts, kurš vietām balstās un ne pārāk resniem balstiem, spēj izturēt to braukšanas intensitāti. Vienmēr ir jautājums - vai balsti izturēs un nav gaidāms iebrukums?
 4. Nezinu, kādā secībā tiek veikti ielu remonti Rīgā, bet ceru, ka vienā mirklī pienāks kārta arī Zemitānu un Deglava tiltiem. Par Deglava tiltu man grūti pateikt, bet Zemitānu tiltu nākas izmantot samērā bieži. Un reizēm pat kāpt pa kāpnēm uz leju, lai nokļūtu Zemitānu stacijā. Tas, kas redzams tiltam no apakšpuses nevieš uzticību tilta ilgizturībai. Ceru, ka līdz viņa remontam vēl nonāks.

trešdiena, 2017. gada 13. septembris

Kārējie punkti

1. Vismaz esmu sapratusi, ko man nedrūīkst nekādā mērā. Tie ir stipri grādīgie dzērireni un alus lielās devās. Ar vienu pinti alus nedēļā pilnīgi pietiek. Savādāk notiek dieva zīmes. Un arī noslogojumu vajag maksimāli, lai domas bīūtu aizņemtas ar visu ko citu, tikai ne bezdarbību.
2. Visstulbākais ir vaktēt internetbanku, vai naudiņa iebirusi vai nee. Anketēt šajā laikā nav jēgas iet - cilvēki vai nu guļ vai jau devušies savās gaitās. Tas vispār ir brīnums, ka es vakarrīt dažus no rīta nķēru vēl pirms iziešanas no mājas. Man te pa pāris dienām 11 anketas jādabon. Lai sadabūtu visu kvotu. Ceru, ka izdosies.
3. Tā arī neesmu sapratusi, kāpēc cilvēki lasa tikai pirmos rakstus, senākus nemaz vai gandrīz nemaz neskatās. Es pa šo laiku tik daudz esmu sarakstījusi. Arī daudz prātīga. Mana anonīmo "blusu" ķērāju komanda arī pazudusi, Varbūt esmu pasākusi atkal bez kļūdām rakstīt?

svētdiena, 2017. gada 10. septembris

Veiksme/neveiksme

Man šovasar visai īpatēji veicas. Alus svētkus palaidu garām, Ne tik daudz gribējās to alu iedzert, cik izbaudīt atmosfēru. Galu galā visiem zināms, cik šādos pasākumos šī dzira ir dārga. Naudiņas žēl.
Rīgas svētkus nostrādāju. Balto nakti nogulēju, jo biju sajaukusi datumus. 
Šodien braucu skatīties Sporta kvartāla atklāšanu blakus Bērnu laukumam uz Krišjāņa Barona ielas. No pastaigas ar māsu šajā laukumā man vēl ir te ievietotas fotgrāfijas. Aizbaucu un brīnos, ķāpēc nav neviena cilvēka, bet darba tehnika nav novākta. 
Atkal sajaukto datumu spēle - kvartālu atklās 16.septembrī, plkst.12.00, bet šodien ir tikai 10.septembris. Būs jābrauc 16jā uz atklāšanu.
Lieki teikt, ka aiz dusmām uz sevi par šādu aizmāršību gāju mājās kājām. Taisnā līnijā jau nav tālu - pāri Zemitānu tiltam un tad pa Ieriķu ielu līdz mājām. Minūtes 20. Braucot ar trolejbusu riķī, sanāktu ilgāks ceļš mājup.
Labi vēl, ka ir darbs, kurā pagaidām nav un nav paredzēti iebukumi.

ceturtdiena, 2017. gada 7. septembris

Noskaņa

Laikam pieradusi esmu pārdmas pa punktiem rakstīt. Arī lasīt tā laikam vieglāk. Nezinu.
1. Pa logu redzamais dziļais rudens par spīti tam, ka ir tikai septembra sākums, uzdzen skumjas un iedzen depresijā. Mani šāds laiks nomāc pat vasaras periodā, kaut gan tad gribas ar basām kājām pa peļķēm palēkāt kā dziļā bērībā. Labi, ka ir darbs, kas pēdējā laikā ir tikai nedēļas nogalēs, bet pagaidām ar to pietiek - manām niecīgajām prasībām pagaidām atbilstoša aldziņa.
2. Atkārtojos. bet esmu pateicīga anonīmajiem "blusu" ķērājiem par norādītajām kļūdām. Tagad reizi pa reizei pārlasu pirmo lapu un palaboju kļūdas, kuras iepriekš neesmu pamanījusi.  Tomēr atklāts paliek jautājums - kāpēc tie "blusu" ķērāji parādījušies tikai pēdējos mēnešos? Vai tad agrāk bija savādāk?
3. Radies iespaids, ka lasītāji izlasa tikai pirmos divus, labākajā gadījumā trīs rakstus un pārējo liek mierā. Bet pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti un pēc norādēm titullapas labajā pusē var atrast arī vecākus rakstus. Vai kāds man spētu sakarīgi ko izskaidrot?
4. Esmu priecīga, ka man ļauj palikt dzīvot tur, kur tagad esmu. Līdz brīdim, kamēr es ar galiem tikšu pansionātā. Uz to, liekas, būs kāds brīsniņš jāpagaida. Man priekšā ir kādi 80 cilvēki neskaitot tos, kurus pārviet no Teikas pansionāta. Tagad visā Rīgā esot apturēta rinda uz pansioātiem. VVZK kāpēc.

otrdiena, 2017. gada 5. septembris

Pakāpeniskās domas

1. Esmu pateicīga anonīmajai "blusu" ķērāju komadai, kura norāda uz manām drukas kļūdām. Pati tās bieži nepamanu, kaut arī cenšos rakstīt pareizi un vēl papildus sevi pārbaudu. Acīmredzot reizēm kaut ko palaižu garām neievērjusi.
2. Lai mani lamā cik grib un kas grib, bet Ušakova vadībā Rīga atjauninās un top skaistāka straujos tempos, iepriekš bija tikai bedrīšu lāpīšana smagākās vietās. Štrunts par sastrēgumiem un neērtībām uz dažām ielām, toties pēc tam tās ir tapušas labākas un skaistākas. Privātais transprts šajos sezonas darbos var pastāvēt garāžā, jo sabiedriskais transports tomēr tiek palaists pa priekšu un ir ērts.
3. Pavadot trīs nedēļas nogales ārpus Rīgas esmu sapratusi, cik tā man mīļa. Abās vietās, kur nedēļas nogalēs anketēju, bija laba satiksme ar galvaspilsētu, bet dzīvot tur es negribētu. Par spīti visam abās vietās nav tās noskaņas, kas liktu teikt "hop, es pārceļos".
4. Jau esmu ngurusi gaidot rindu uz pansinoātu. Uz manu pēdējo jautājošo e-pastu atbildes nav, nav arī nekādu ziņu rakstiskā veidā. Pastkastīti pārbaudu regulāri vismaz divas reizes nedēļā.
5. Man uzdāvināja braucienu uz Stokholmu ar prāmi vienas dienas ekskursijai. Laikam būs interesanti. Ilgi neesmu bijusi ārpus Latvijas. Pēdējais brauciens bija uz larpu Lietuvā 2015.gadā. Arī tad no Lietuvas redzēju tik, cik pa autobusa logu un Viļņas un Traķu autoostas. Tas tomēr ir drusku pamaz. Ceru, ka Stokholmā redzēšu vairāk, kaut arī būšu tur tikai vienu dienu.
6.  Nesen (slinkums meklēt iekšējo linku) nosolījos nekad un nemūžam vairs nelietot alkoholu, tomēr ar tām lielajām "hop, apņemos" vienmēr ir kā ir. Šad tad vēl palietoju mazās devās un ne katru dienu. Apņemšanās nedarīt un organisma reakcija uz šo dziru kopā rada to sajūtu, ka man nemaz tik ļoti negribas. Trakāk ir tad, ja ir iedzerts kaut 1 aliņš. Tad prasās vēl un jāpieliek lielas pūles, lai pateiktu "nee, pietiek". Tāpēc ir vieglāk neuzsākt. Un arī darbs te dod savu pozitīvo piesitienu - nu nevar anketēt, ja no mutes plūst iepriekšējās dienas izdzertā smaka.

pirmdiena, 2017. gada 4. septembris

Jau septembris

Jau trešo dienu nomācies laiks un ik pa brīdim uzlīst. Protams, ne tik traki, kā sestdien, kad lija visu dienu, kuru noskraidīju pa Cēsīm. Šodien tam visam vēl klāt nācis stiprs vējš.
Īsti ridenīgs laiks, pēc skata pa logu liekas, ka jau oktobris, nevis tikai septembra sākums. Man aiz loga ceriņkrūmam lapas jau sāk čokuroties un vairs nav tik elegantas, kā pirms nedēļas, bērzam jau parādījušās dzelteno lapu virtenes. 
Tas uzdzen īgnumu un nostaļģiskas skumjas. Vasaras šogad tā arī nav bijis. Drīzāk pavēls pavasaris pārgājis agrā rudenī.
Visvairāk man pavasarī un rudenī nepatīk tie garie lietus peridi, kad visa pasaule ir slapja un drēgna. Pat ziemā, kad krīt sniegs, nav tik nepatīkami, kā lietus periodos. 
Labi, ka man pašreiz nekur nav jādodas, varu atkopties pēc divu dienu spriedzes. Anketēšana tomēr prasa piepūli. Daidz jāpiedomā pie sava izskata - kādās drēbēs uz kuru rajonu brauc, jārunā uzsvērti artikulēti manu zobu problēmu dēļ, visu laiku smaids un laipnība arī tad, kad pretī ir parupjš atteikums. Par Cēsu anketēšanas īpatnībām jau esmu izteikusies daudz un dikti. Par Rīgas anketēšanu laikam arī.Neiešu pētīt vecos ierakstus.
Labi, ka sadarbībā stingri turos pie Latvijas Faktiem, šad tad tikai piezvanot Aptauju Centram. Larvijas Faktos ir ko darīt visu laiku, Aptauju Centrā - ne visai. Pie viena saitā Sūdzības.lv ir lasītas negatīvas atsauksmes par Aptauju Centru.  Bet nu, par spīti tām negatīvajām atsauksmēm, malā nemetīšu. Tomēr šad tad kāda kapeicņa atlec.
Ui - pirmo reizi pa trim dienām saulīte parādījusies. Laikam tas negantais vējš savu ir padarījis.

Kopsavilkums par četrām dienām Cēsīs

Divas nedēļas nogales pavadīju Cēsīs skraidot un anketējot cilvēkus. Pirmajā nedēļas nogalē veicās labāk, otrajā - sliktāk. Otrajā nedēļas nogalē sestdienā izmirku un pa visu dienu savācu 6 anketas, toties svētdienā - 13.
Skraidot pa Cēsīm konstatēju, ka pretimnākošākā tauta dzīvo blokhauzēs pilsētas nomalēs. Centrā ir vairāk agresīvāku un rupjāku cilvēku. Centrā sastapu maz pretimnākošu un laipnu cilvēku, tāpēc tik maz anketu. Vēl mazuliet centrā apmaldījos, nācās vairākkārt taujāt ceļu uz staciju, kura ir apvienota ar autoostu.
Vilcienu no Cēsīm uz Rīgu ir maz - tikai četri. Divi rīta cēlienā un divi - vakarpusē. Pēdējais vilciens uz Rīgu dodas 18.02. Neesmu izpētījusi, cik vilcienu no Rīgas kursē uz Cēsīm. Visu laiku braucu ar autobusu. Tie kursē biežāk. Vismaz reizi stundā un pēdējais autbuss no Cēsīm uz Rīgu atiet 20.00.
Es gan tikai pirmo dienu no Cēsīm uz Rīgu braucu ar vilcienu 18.02. Sanāca drusku aizpļāpāties ar vietējiem respondentiem. Pārējās dienas - ar autobusu 16.00. Tā nu sanāca, ka vienu dienu izlirku un biju nikna, pārējās - ap to laiku biju beigusi dienas normu un jutos pārāk sagurusi, lai vēl jel kur dotos meklēt cilvēkus, kas atbildētu uz anketām.
Kopumā, skraidot pa Cēsīm, piriecājos par tās skaistumu. Redzēju arī daudz ārzemnieku, kuri bija turp aizbraukuši ekskursijā, 
Vienā no pilsētās laukumiem ir skaista strūklaka - nāk no zemes un staro dažādās krāsās. ES to redzēju dienā, varbūt tāpēc tas krāšņums diez' ko neizcēlās. Jāaizbrauc uz turieni tad, kad būs iespēja tur pārnakšņot, lai tumsas iespaidā izbaudītu strūklakas krāšņumu.

sestdiena, 2017. gada 2. septembris

Atkal Cēsis

Pārrados no Cēsīm izmirkusi, izsalkusi, nosalusi un nikna. 
Šoreiz pārmaiņas pēc pavazājos pa centru, Tur vai nu iestāde, vai katrai otrai mājai atslēga vai kods neļauj tikt kāpņu telpā un pavazāties pa stāviem ar savu planšetnieku. Un ja tieku, tad vai nu laipi atsaka, vai parupji pasūta kur tālāk nemaz neuzklausot. Gluži vai Rīga, Un es jau biju sapriecājusies, ka cēsinieki ir laipna tauta. Te nu bija. Bet pie tā, ka Cēsīs visagresīvāk noskaņotā tauta ir pensionāri, es palieku. Ar jauākiem ir vieglāk saruāties pat atteikumu saņemot. Katrā gadījumā 6as anketas tomēr pa visu dienu izdevās savākt. Ceru, ka rītdiena būs labāka un man izdosies savākt kādas padsmit anketas.
Un draņķa lietus visu dienu sākot no Rīgas līdz pat Cēsīm un tur arī, un atpakaļceļā arī. Īsi pirms ienākšanas mājās mitējās.
Bet pati par sevi pilsēta ir skaista, arī tur viena iela noteikti ir pārrakta, jo tiek labota kanalizācija. 
Radies iespaids, ka Cēsīs vēl saglabājušies komunālie dzīvokļi, jo pie dažām durvīm, pa kurām, es, protams, netiku iekšā bija vairākas zvanu pogas ar pielipinātām lapiņām, uz kurām uzrakstīts īrnieka vārds. Daudzas mājas no ārpuses - cool un veclaicīgā aura, bet kā ieej kāpņu telpā - prasās pēc stipra remota. Daudzām ēkām pat centrā ir malkas apkure. Par to liecina pagalmi, kuros ir lieli malkas krāvumi vai šķūnīši malkai.
Es ceru, ka rīt man Cēsīs veiksies labāk. Vismaz vazāšos citā rajonā, kur varbūt atsaucīgāka tauta.

piektdiena, 2017. gada 1. septembris

Mazietiņ no visa kā, arī no politikas

1. Mani anoīmie kļūdu skaitītāji var sarosīties, jo atkal kārtējās pārdomas par viskautko un iespējamas visādas kļūdas. Godīgi sakot, labi vien ir, ka tomēr atļāvu viņīem tiesības urķēties manā blogā. Vismaz kārtīgāk sekoju līdzi tam, ko rakstu un kā rakstu. Kā tas kuro reizi sanāk, tas jau ir cits jautājums.
2, Jau kuro reizi atgādinu, ka krāju naudu jauam kompim, jo šim burti reizēm jāsit ar āmuru, lai tie ieliktos pareizajās vietās. Daudzi taustiņi ir jādaudza gadrīz vai ar āmuru, lai iegultos pareizajās vietās.
3. Man patīk Ušakova rosība Rīgā. Ielas tiek sakārtotas, citi laukumi arī, daudzas celtnes iegūst svaigāku ārskatu un modernāku iekšskatu. Man nemaz nav žēl, ka Ušakovs Rīgā ir trešo termiņu. Viņu var salīdzibāt ar Lembergu Ventspilī. Lembergs Ventspili pārvalda jau kopš padomju laikiem un tas, ko ir izsdarījis pilsētai u pilsētiekim ir cieņas un apbrīnas vērts. To pašu Ušakovs tagad dara Rīgā. Kaut nu viņš noturētos amatā ilgi un dikti. Kas tur slikts, ja citiem iedod daudz un drusku paņem arī sev?
4. Man patīk, ka man tagad ir darbs un maz laika atliek dirnēt uz dīvāna un neko nedarīt, tikai žēli īdēt. Kaut gan ir dienas, kad tiešām vārtos pa dīvānu un neko nedaru, Pat filmiņas tādās dienās neinteresē. Liekas, ka visu jau esmu atskatījusies. Kaut gan arī citās dienās filmiņas skatos maz. Ir ko darīt un pēc ir nogurums. Kaut gan biežāk pusdienu reizēs, kad esmu pie kompja, skatos Smalko stilu. Par šo seriālu jau esmu agrāk rakstījusi,  Slinkums meklēt vietējo linku uz to. Bet šis seriāls ar savu vieglumu un neuzbāzīgo humoru ir mīļš. It īpaši mīļš tajā ir Onslova tēls ar savu mūžīgo "nice".
5. Rīt un parīt esmu Cēsīs. Zinu, ka atkārtojos. Bet ko lai dara, ja tā pilsēta man patīk un neesmu īpaši dusmīga, ka turp jābruc. Pilsēta jau mīļa kopš bērnības. Pagājušajā nedēļas nogalē savācu visas 20 anketas bez īpašas piepūles. Redzēs, kas sanāks šoedēļ, kad pusaudži būs atgriezušies pilsētā un būs kūtri pēc izdzīves nakts.
6, Piedodiet manas kļūdas; es mīlu savus lasītājus, tikai žēl, ka kometāros saruna sanāk tikai par maām drukas kļūdām, kuras dažubrīd var labot tikai āmurs vai jauns kompis. Tam otrajam jau naudiņa tiek atlikta, Paralēli ar citu fiansiālu problēmu risināšanu.
P.S. Anonīmie "blusu" meklētāji - lūdzu kaut reizi izsakieties par teksta būtību, ne tikai norādiet uz kļūdu skaitu. Vai tas ir par daudz lūgts no jums?