Pērnos divos mēnešos ap šo laiku man jau bija sarakstīta kaudze rakstu, tagad rakstu mazāk. Ir mazāk ko teikt un arī darbs paņem savu. Esmu daudzās lietās atkārtojusies dažādās formās, bet tomēr daudz ko visai būtisku man neesmu pateikusi. Tagad mēģināšu izteikt neizteikto. Ceru, uz mani nedusmosies, un anonīmā brigāde beidzot iztiks bez kļūdu skaitīšanas.
1. Mēs ņurdam par mediķu streikiem algu dēļ. Bet aizmirstam, ka mūsu veselība un dzīvība ir viņu rokās. Savā ziņā valsts algu politika liek ārstiem reizēm pieņemt konvertus - viņi ir ar savu godu un amatu atbildējuši par mūsu dzīvību, arī viņiem ir ģimenes, kas prasa savu tiesu. Neapskaužu neatliekamās medicīniskās palīdzības personālu. Viņiem ir laikus jānokļūst pie pacienta un laikus, ja tas nepieciešams, jānogādā medicīnas iestādē. Mazās algas par risku uz ceļiem un ielām, dažubrīd vadītāju netolerance un nesapratne uz ceļiem. Man pašai ir vairākas reizes gadījies būt pacientei ātrās neatliekamās palīdzības mašīnā. Paldies viņiem par to, ko manā labā darīja, līdz tiku nogādāta līdz slimnīcai. Un man nav žēl lieku minūti ilgāk krustojumā pastāvēt, ja brauc ātrie.
2. Par skolām un skolu sistēmu esmu rakstījusi kaut kad sen atpakaļ. Bet kopumā jau nekas nav mainījies. Valstij nav izdevīgas mazās skolas, visai pavirši tiek domāts par lauku bērnu nokļūšanu uz skolu un pēc no tās mājās.
Valstij ir vienalga, ka daudzi bērni vienā brīdī pamet skolu, jo tur nav interesanti. Es nesaku, ka skolotājam ir jābūt par klaunu klases priekšā, bet tā pašreiz esošā mācību viela ir garlaicīga gan bērniem, gan skolotājiem. Ko nabaga skolotājs var izdarīt, ja uz ielas ir interesantāk?
Un vēl - ko tas nabaga skolotājs var izdarīt ar bērnu, kurš, izlaists un nekaunīgs, atnāk no mājas un pēc stundām atgriežas tajā pat mājā, kur saņem visatļautības iespējas? Klases audzinātājs, skolotājs ir viens uz n-desmit bērniem, kuriem ir vismaz divi audzinātāji mājās.
Skolotāja amatu vispār vajadzētu pielīdzināt veselībai bīstamu amatu kategorijai un ļaut priekšlaicīgi pensinēties, strādājošajiem paceļot algas maksimāli iespējamās robežās.
1. Mēs ņurdam par mediķu streikiem algu dēļ. Bet aizmirstam, ka mūsu veselība un dzīvība ir viņu rokās. Savā ziņā valsts algu politika liek ārstiem reizēm pieņemt konvertus - viņi ir ar savu godu un amatu atbildējuši par mūsu dzīvību, arī viņiem ir ģimenes, kas prasa savu tiesu. Neapskaužu neatliekamās medicīniskās palīdzības personālu. Viņiem ir laikus jānokļūst pie pacienta un laikus, ja tas nepieciešams, jānogādā medicīnas iestādē. Mazās algas par risku uz ceļiem un ielām, dažubrīd vadītāju netolerance un nesapratne uz ceļiem. Man pašai ir vairākas reizes gadījies būt pacientei ātrās neatliekamās palīdzības mašīnā. Paldies viņiem par to, ko manā labā darīja, līdz tiku nogādāta līdz slimnīcai. Un man nav žēl lieku minūti ilgāk krustojumā pastāvēt, ja brauc ātrie.
2. Par skolām un skolu sistēmu esmu rakstījusi kaut kad sen atpakaļ. Bet kopumā jau nekas nav mainījies. Valstij nav izdevīgas mazās skolas, visai pavirši tiek domāts par lauku bērnu nokļūšanu uz skolu un pēc no tās mājās.
Valstij ir vienalga, ka daudzi bērni vienā brīdī pamet skolu, jo tur nav interesanti. Es nesaku, ka skolotājam ir jābūt par klaunu klases priekšā, bet tā pašreiz esošā mācību viela ir garlaicīga gan bērniem, gan skolotājiem. Ko nabaga skolotājs var izdarīt, ja uz ielas ir interesantāk?
Un vēl - ko tas nabaga skolotājs var izdarīt ar bērnu, kurš, izlaists un nekaunīgs, atnāk no mājas un pēc stundām atgriežas tajā pat mājā, kur saņem visatļautības iespējas? Klases audzinātājs, skolotājs ir viens uz n-desmit bērniem, kuriem ir vismaz divi audzinātāji mājās.
Skolotāja amatu vispār vajadzētu pielīdzināt veselībai bīstamu amatu kategorijai un ļaut priekšlaicīgi pensinēties, strādājošajiem paceļot algas maksimāli iespējamās robežās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru