20. septenbrī no Rīgas izbraucām uz Stokholmu, 21.septembrī vakarā devāmies atpakaļ un atgriezāmies 22.septembrī ap 11.00 no rīta. Tas mazam ievadam.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu. Gan jau viņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.
Pašas ekskursijas laikā sanāca maza ņemtne ar mani. Dēls aizskrēja kaut kur savās darīšanās uz pilsētu, mums trijiem nācās pašiem doties uz pilsētas centru. No muzeja apmeklējuma atteicāmies uzreiz, gribējās pilsētu redzēt. Tad nu tā ņemtne sanāca - man bija grūti tikt līdzi diviem ātrgaitas jaunuļiem, kuri bez tam bija gandrīz visu nakti 'nojāņojuši". Pa ceļam vēl nedaudz apmaldījāmies, bet nu līdz karaļpilij un vecpilsētai tikām un tur mana ņerkstēšana uz mirkli nomierinājās.
Pilsēta patika ar savu īpatno arhitektūru un kalnainām ielām. Pilsēta pati ir izvietojusies uz daudzām mazām saliņām, kuras savieno skaisti veclaicīgi tikti.
Atradām vienu ieliņu pilij aizmugurē ar daudziem sīkiem veikaliņiem, vienā nopirku kartiņu, kuru nosūtīt paziņam, kurš krāj kartiņas. Tad visi atradām vienu veikalu, kurā atkal sāku ņerkstēt - veikalā jauneklim bija tik daudz ko apskatīt un gribēt, ka izskatījās - mēs tur iesprūdīsim uz visu atlikušo dzīvi. Galarezultātā mēs ar vedeklu paņēmām puiša telefona numuru un aizgājām meklēt pastu, lai dabūtu marku un varētu kartiņu nosūtīt. Izrādījās, pasta mūsu izpratnē viņiem nav, markas cena ir iekļauta kartiņas cenā. Atliek tikai uzrakstīt tekstu un iemest pastkastītē. Tā nu tapa izdarīts. Pie viena atradām vienu nu dikti šauru ieliņu, šaurāku par pat visšaurāko Vecrīgas ieliņu, vienu suvenīru veikaliņu, kurā nopirku pa 10 eiro divus suvenīriņus, ko mājās atvest. Tad devāmies atpakaļ uz veikalu, kurā pametām mūsu puisi, ar lielu stīvēšanos dabūjām viņu no turienes ārā, atļaujot viņam kā suvenīrus nopirkt divas nozīmītes.
Tad ievilkām puisi vienā vafeļu veikalā, kur vafeles cep uz vietas. Palielas vafeles par 4 eiro gabalā. un koka nazītis un dakšiņa lai tās vafeles ēstu. Vieglāk bija lauzt ar rokām.
Tad paklaiņājām pilij riņķī meklējot tualeti un gaidot dēlu, kuram vajadzēja kuru katru brīdi ierasties. Tualeti pašu spēkiem neatradām, to atrada dēls, kurš, mūs saticis, aizveda gribētāju uz kāroto vietu.
Tad jau bija pienācis laiks taisīties atpakaļ un kuģi. Un šoreiz tā nebiju es, kas sāka ņerkstu - gribu ar transportu līdz ostai. Dēls atrada vietu, kur nopirkt transporta biļetes, jo tur autobusos biļetes nepārdod. Viņam neizdevās saprasties ar pārdevēju par to, vai man jāpērk biļete ar atlaidi vai nee, tāpēc tika nopirktas visiem vienādas. Un atkal grandiozā cenu starpība - tur viena autobusa biļete maksā 43 kronas, kas ir 18 eiro.
Autobusā es mazdrusciņ sāku ņerkstēt, kur mani vedekla par laimi mierīgi apklusināja.
Laikus paspējām uz kuģi un vakars pagāja mierīgi. Vedekla praktiski uzreiz aizgāja gulēt, jauneklis mani pavadīja uz 8toto klāju, uz bāru, kur ar atlaižu kuponu varēja dabūt alu par puscenu, kura sastādīja 2,5 eiro. Mūsu alus ir garšīgāks.
Kad atgriezos, dēls jau arī bija aizgājis gulēt, es arī sataisījos uz gulēšanu. Pusbrālis vēl drusku paklaiņāja pa kuģi un tad sekoja mūsu piemēram.
Tuvojoties Rīgai un jau braucot pa Daugavu bez steigas sakravājāmies, padzērām līdzpaņemto kafiju un nokāpām no kuģa tādi saguruši. Lai katrs vēl skrietu kaut kādas darīšanas kārtot, nevis uz mājām un atpūsties.
Braucēji bijām četri - es, mans dēls, viņa sieva un dēla pusbrālis.
Kajīte bija speciāli pasūtīta ar logu un līdz ar to pat neizejot no kajītes varējām skatīt Daugavas krastus izbraucot un krāšņās šēras tuvojoties Stokholmai. Tie, kas nebija slinki, varēja kāpt vai braukt ar liftu uz devītā stāva klāju un pīpējot vērot šo krāšņumu. Kajīte mums atradās 6.stāvā.
Šēras ir nelielas dažāda izmēra saliņas, uz kurām atrodas cilvēku apdzīvotas ēkas. Visas sarkanas ar baltu logu un durvju apmaļu krāsojumu. Dažas ir tik nelielas, ka liekas - kur tad tur atradusies vieta ēkai. Bet skaisti un pirmatnīgi.
Pirmo vakaru un nakti nedaudz pabojāja jauniešu sadzīviskā ņemtne un piedzīvojumu meklējumi. Man kā kundzītei gados bija visai pagrūti to klausīties. Bet neaprakstīšu to visu. Gan jau viņi paši savos blogos sarakstīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.
Kaut arī Zviedrija nav ieviesusi eiro naudu un tur joprojām cirkulē kronas, par pirkumiem varēja norēķināties arī ar eiro. Kronās tur viss ir dārgāks, nekā eiro. Uz kuģa varēja iegādāties cigaretes un maksāt pēc izvēles - vai nu 3 eiro par paciņu vai 26 kronas par to pašu paciņu. Tā arī valūtas maiņas punktā savus eirikus nesamainījām.
Pašas ekskursijas laikā sanāca maza ņemtne ar mani. Dēls aizskrēja kaut kur savās darīšanās uz pilsētu, mums trijiem nācās pašiem doties uz pilsētas centru. No muzeja apmeklējuma atteicāmies uzreiz, gribējās pilsētu redzēt. Tad nu tā ņemtne sanāca - man bija grūti tikt līdzi diviem ātrgaitas jaunuļiem, kuri bez tam bija gandrīz visu nakti 'nojāņojuši". Pa ceļam vēl nedaudz apmaldījāmies, bet nu līdz karaļpilij un vecpilsētai tikām un tur mana ņerkstēšana uz mirkli nomierinājās.
Pilsēta patika ar savu īpatno arhitektūru un kalnainām ielām. Pilsēta pati ir izvietojusies uz daudzām mazām saliņām, kuras savieno skaisti veclaicīgi tikti.
Atradām vienu ieliņu pilij aizmugurē ar daudziem sīkiem veikaliņiem, vienā nopirku kartiņu, kuru nosūtīt paziņam, kurš krāj kartiņas. Tad visi atradām vienu veikalu, kurā atkal sāku ņerkstēt - veikalā jauneklim bija tik daudz ko apskatīt un gribēt, ka izskatījās - mēs tur iesprūdīsim uz visu atlikušo dzīvi. Galarezultātā mēs ar vedeklu paņēmām puiša telefona numuru un aizgājām meklēt pastu, lai dabūtu marku un varētu kartiņu nosūtīt. Izrādījās, pasta mūsu izpratnē viņiem nav, markas cena ir iekļauta kartiņas cenā. Atliek tikai uzrakstīt tekstu un iemest pastkastītē. Tā nu tapa izdarīts. Pie viena atradām vienu nu dikti šauru ieliņu, šaurāku par pat visšaurāko Vecrīgas ieliņu, vienu suvenīru veikaliņu, kurā nopirku pa 10 eiro divus suvenīriņus, ko mājās atvest. Tad devāmies atpakaļ uz veikalu, kurā pametām mūsu puisi, ar lielu stīvēšanos dabūjām viņu no turienes ārā, atļaujot viņam kā suvenīrus nopirkt divas nozīmītes.
Tad ievilkām puisi vienā vafeļu veikalā, kur vafeles cep uz vietas. Palielas vafeles par 4 eiro gabalā. un koka nazītis un dakšiņa lai tās vafeles ēstu. Vieglāk bija lauzt ar rokām.
Tad paklaiņājām pilij riņķī meklējot tualeti un gaidot dēlu, kuram vajadzēja kuru katru brīdi ierasties. Tualeti pašu spēkiem neatradām, to atrada dēls, kurš, mūs saticis, aizveda gribētāju uz kāroto vietu.
Tad jau bija pienācis laiks taisīties atpakaļ un kuģi. Un šoreiz tā nebiju es, kas sāka ņerkstu - gribu ar transportu līdz ostai. Dēls atrada vietu, kur nopirkt transporta biļetes, jo tur autobusos biļetes nepārdod. Viņam neizdevās saprasties ar pārdevēju par to, vai man jāpērk biļete ar atlaidi vai nee, tāpēc tika nopirktas visiem vienādas. Un atkal grandiozā cenu starpība - tur viena autobusa biļete maksā 43 kronas, kas ir 18 eiro.
Autobusā es mazdrusciņ sāku ņerkstēt, kur mani vedekla par laimi mierīgi apklusināja.
Laikus paspējām uz kuģi un vakars pagāja mierīgi. Vedekla praktiski uzreiz aizgāja gulēt, jauneklis mani pavadīja uz 8toto klāju, uz bāru, kur ar atlaižu kuponu varēja dabūt alu par puscenu, kura sastādīja 2,5 eiro. Mūsu alus ir garšīgāks.
Kad atgriezos, dēls jau arī bija aizgājis gulēt, es arī sataisījos uz gulēšanu. Pusbrālis vēl drusku paklaiņāja pa kuģi un tad sekoja mūsu piemēram.
Tuvojoties Rīgai un jau braucot pa Daugavu bez steigas sakravājāmies, padzērām līdzpaņemto kafiju un nokāpām no kuģa tādi saguruši. Lai katrs vēl skrietu kaut kādas darīšanas kārtot, nevis uz mājām un atpūsties.
Īstenībā jau dažreiz sevi pieķeru pie domas par blogu padarīšanu kā tādu un dzīves izlikšanu publiskai apskatei jēgu. Varbūt padomā arī tu. :)
AtbildētDzēstĪstenībā es pie tā visa diezgan bieži piedomāju. Un ja te iesprūk kaut kas publikai nerādāms, tad tas ir negadījums.
AtbildētDzēstJūtos drusku neapmierināta ar savu Stokholmas brauciena aprakstu, jo braucuena laikā bija ne tikai mūsu četru periodiskā ņemtne bet arī pati pilsēta - liela, skaists un interesanta. Fotogrāfijas ir apstrādes procesā un tur pilsēta ir redzama.
Žēl, ka man šis apraksts tāds drusku neveiksmīgs sanācis, bet bildes to atsvērs.
Tas, ka 26 ir vairāk nekā 3, nenozīmē, ka kronās viss ir dārgāks nekā EUR. 26 kronas ir 2.72 EUR. 3 EUR ir 28.57 kronas. Tātad, pērkot kronās, cigaretes ir lētākas.
AtbildētDzēst