sestdiena, 2017. gada 30. decembris

Bērnu tiesību aizsardzības likums un tā sekas

Nupar biju veikalā un novēroju skatu, kad 2 - 3 gadīgs mazulis krita gar zemi un kliedza pilnā balsī, jo mamma nepirka viņam konfektes. Cik sapratu, naudas nav tik daudz, lai varētu atļauties konfektes, bet bija nepieciešams produktu minimums, lai ģimene paēstu kādu laiciņu. Līdz algai vai bērna pabalstam. Tikai pļauka pa bērna diengalu uz mirkli sīi apklusināja.
Tik sīkam bērnam grūti iestāstīt visas finanšu nianses ģimenē. Viņš vienkārši to visu vēl nesaprot. Nespēj saprast. Jo reizēm gadās mīlošas vecmāmiņas, kas bērnam nopirks visu, ko tas tik paprasīs un vecāki ar savu prāta pārliecināšanu varēs 'pastēvēt pie ratiem". Vecnmāmiņa taču var atļauties (kaut arī mazbērna iegribu apmierināšanai tiek iztērēta gandrīz vai pēdējā naudiņa un nākas aizņemties no kaimiņiem maizes klaipam). 
Un šeit es runāju par ģimeni/ģimenēm, kuras ir visdusmēra normālas ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pērk iespēju roežās bērnam nepieciešamās preces, mēneša beigās skaita centus, lai pietiktu kaut maizs klaipam un reizēm atstāj ērnu vecmāmiņas uzraudzībā.
Visādas izpildinstitūcijas ērnu tiesību aizsardzīas jautājumos visbiežāk "uzbāžas" tieši šādām ģimenēm. Ģimenēm, kuras iespēju robežās cenšas nodrošināt bērnu ar elementāro nepieciešamo un papildus dot viņam iespēju nodarboties kādā pulciņā vai kā tamlīdzīgi. Bet esošās vecmāmiņas ar savu "mīlestību" grauj vecāku pūliņus. No vienas puses jau var saprast - viņas uz mazbērna cenšas kompensē to, ko nebija laika iedot saviem bērniem. Bet rezultātā izaug cilvēkērns, kurš īsti neņem galvā arī vecākus un to, ko tie mēģinājuši viņam iespēju robežās iedot.
Manuprāt, šeit ir primārais darbs ar vecmāmiņām. Lai viņas saprastu, ka jāsadarbojas ar bērna vecākiem un nedrīkst izdaāt bērnam tajos gadījumos, kad ir skaidri redzams, ka tā ir tikai bērna kaprīze. 
Pati esmu piedzūvojusi gadījumus, kad bērns, atvests no viesošanās pie vecmāmiņas, atsakās ēst vakariņas, jo pirms tam pie vecmāmiņas sabarots ar visādiem gardumiem, ieskaitot konfektes. Pati pat atceros gadījumu, kad puikam bija pāri pusgadam un bija jūnijs - zemeņu laiks. Tolaik mēs dzīvojām pie mana pirmā vīra veākiem. No sava bērna pabalsta nopirku kilogramu zemeņu ar domu - katram pieaugušajam pa pāris zemenēm (vitamīni uz vasaras sākumu tomēr vajadzīgi visiem), pārējo - bērnam. Un atceros, kādu traci sarīkoja toreizējā vīramāte - kas vēl nebūs, pieaugušie apēdīs pa zemenei, kad bērnam vairāk vajadzīgs. 
Bet - atgriežoties pie tēmas. No bērnu tiesību aizsardzības institūcijām visvairāk cieš tieši tās ģimenes, kuras ir vidusmērā situētas, par normālām uzskatāmas ģimenes. Alkoholiķu, izvirtuļu vai tamlīdzīgu personu ģimenes tiek atstātās "mūsu iestādes uzraudzībā un pāraudzināšanā", bet bērni tiek izņemti un nosūtīti uz bērnu namiem tieši no tām ģimenēm, kuras ir maznodrošinātas, bet citādi normālas un bērns tiek audzināts materiālo un morālo iespēju robežās. Un tiek radināts dalīties, saprast, ka visam ir sava nozīme un pat cenšas vasaras brīvlaikos piestrādāt, lai palīdzētu vecākiem.
Kaut kas līdzīgs notiek ar ģimenēm, kuras ir pārāk labi situētas un var atļauties bērnam nopirkt visu, ko bērna sirds kāro. tās arī Bāriņtiesa liek mierā. Tur grozās liela nauda, ko tos vecākus un bērnus tricināt, kaut arī bieži vien šie bērni uzvedas kā pasaules karaļi un elementāro uzvedības kultūru skolā, uz ielas un citās publiskās vietās ciniski ignorē. Un iepļaukāt viņusnedrīkst - ir taču bērnu tiesību aizsardzīas likums.
Liela nelaime ir tā, ka bērni tiek audzināti tajā aspektā, ka viņiem ir tiesības, apejot to likuma daļu, kurā uzskaitīti bērna pienākumi. Par tiem visas valsts institūcjas izliekas aizmirsušas un reti, kad bērna jautāumus skata tiesību un pienākumu mijiedarbības aspektā.

Gada priekšpēdējā diena

Rakstu šodien, jo rīt jau nebūs laika. Būs visvisādas darīšanas un pašu svētku svinēšana. Par to jau rakstīšu nākošajā gadā, kurš iestāsies pirmdien.
Visādi askati uz nodzīvoto laiku pārdomu veidā jau ir bijuši šogad, katru reizi par kaut ko citu, vai aptuveni citu. Bet laikam jau šis tas palicis nepateikts.
Nezinu, ko lai vēl paaka, kā lai pasaka. 
Pagājušajā ziemas/pavasara sezonā divas reizes pabiju slimnīcā, tagad gaidu rindu ne tikai uz pansionātu, bet arī uz vietu slimnīcā. Zinu, ka slimnīcā pavadīšu mēnesi. Un tas pieder pie ārstēšanas režīma tajā slimnīcā. Citās slimnīcās mēnesi vai gandrīz mēnesi tur tikai ekstra smagos gadījumos. Manu dēlu, piemēram, pāris gadus atpakaļ pēc aklās zarnas operācijas Gaiļezera slimnīcā jau trešajā dienā palaida mājās.Šuves bija kur citur jāiet izņemt. 
Dzeršana tiešām ir atmetusi mani, jo pēc alkoholiskajiem dzērieniem, kas nav alus, (pat ja tie ir tiešām kvalitatīvi) nākošā dienā jūtos tik slikti, ka gluži vai mirīju nost pat pēc vienas glāzes, nelielas. Ar alu arī ir visai dīvaini - tam ir tā labā īpašība, ka viņš vienā mirklī sāk dzenāt uz tualeti, līdz ar to organisms zināmā mērā patīrās no negācijām. Bet vienalga - brīžiem no rītiem ir slikti, aizpampušas acis un nekas nav mīļš. Pāreja uz bezalkoholiskajiem aliem? It kā jau normāli - alkohola nav, pats alus aizplūst kanalizācijā ļoti ātri. Vienu dienu te pamēģināju trīs bezalkogholiskos. Ne uzreiz vienu pakaļ otram, bet ar laika starpu. Likās - nākošajā dienā viss būs ok un rīts būs normāls. Ne vella. Acu aizpampuma sajūta jau no paša rīta, pat trīs kafijas krūzes slikti līdzēja un pa dienu jutos pēc otreizējā pārstrādes produkta. Laikam kaut kādi grādi tam bezalkoholiskajam tomēr ir, Kāds 0,00..... procents, bet ir.
Vasara bija slikta. Kaut arī bija darbs un papildus ienākumi pensijai. Tomēr arī dzerts tika biežāk. Līdz gandrīz vai pazaudētai filmai. Līdz tai robežai, ja iedzeršu vēl, tad robežu paaudēšu noteikti. Tas atsaucās uz rakstīto šeit, kad bieži dabūju labot nākamajā dienā visas iespējamās un neiespējamās drukas kļūdas. Paldies dievam, tas periods nu ir aiz muguras. Pietika spēka savākties. Un tagad praktiski nelietoju alkoholu. Ja nu reizēm kādu aliņu (visbiežāk bezalkoholisko), nbet pārējos spirtotos pavisam nee. Organisms pretojas un man pat negrinbas. Urrā.
Zinu (vismaz ceru, ka zinu), ka rītdien nelietošu pat aliņu, drīzāk izvilkšu māsu uz pastaigu pa pilsētu, jo tur būs un jau atgad ir daudz kā interesanta, ko redzēt. Un rītvakat nu noteikti jau no vakara būs pasākumi Daugavmalā.

piektdiena, 2017. gada 29. decembris

Prezentācija

Vakar kopā ar draudzeni un viņas draugu biju uz firmas Eastercom prezentāciju. (Ja pareizi atceros nosaukumu). Kā mēs nokļuvām uz šo prezentāciju? Draudzenei pienāca īsziņa, ka viņa ir laimējusi aproci un ceļojumu uz Turciju. Tikai viņai šim laimestam pakaļ jāierodas uz kafejnīcu Marija Marijas ielā, kas ir Aleksandra Čaka ielas sākums, kurā būšot pusdienas un kaut kā prezentācija. Draudzene pierunāja mani un savu draugu turp doties, jo īsziņā esot teikts, ka līdzi jāņemot četrus cilvēkus. Ceturtais neatradās, bet nekas. Devāmies uz turieni trijatā.
Es jau agrāk biju gan pati aicināta, kan kādam līdzi gājusi uz šāda tipa prezentācijām, tāpēc jau biju gatava tam, ka tur papoildus pusienām un galvenās uzaicinātās personas apdāvināšanai prezentēs kaut ko, ko mēģinās pārdot par milzu naudiņām. Zināju jau iepriekš, ka neko no piedāvātā nepirkšu - skairā nepietiek naudas un līzingā ņemt neļauj mana kredītvēsture. Bet paēst vakariņas par brīvu - kāpēc arī ne. Ciniski, bet patiesi.
Prezentācijā kā galveno pārdodamo objektu piedāvāja alpaka vilnas palagu, segu un spilvenu. Visu komplektu, ne pa daļām. Kā piedevas, jeb dāvaniņas bija Merīnvilnas halāts, veste, spilvens, palags un ap gurneiem liekama lietiņa, kas atgādināja šalli.
Draudzenei dāvanā piesolītā aproce izrādījās no sīkiem raibiem akmentiņiem savērta aprocīte un piedāvātā ceļazīme uz Turciju - bulklets, kurā piedāvāja martā vai aprīli braucienu uz Turciju ar sīku aprakstu, par ekskursijām un citiem sniegtajiem pakalpojumiem šajā braucienā. Viena nianse - brauciens par pašas naudu. Tādus bukletus saņēmām arī mēs ar viņas draugu.
Lieki teikt, ka šoreiz prezentētājam sanāca aplauziens, jo mēs paēdām pusdienas, bet nekas netika pasūtīts vai nopirkts uzreiz. (jāpiezīmē, ka kafejnīcā Marija ir laba virtuve un tur gatavo tiešām labi).
Šādas segu prezentācijas bija nu ļoti izteikti populāras 90-jos gados, šī gadsimta sākumā. Tagad tās kļūst arvien retākas. Man tā šķiet, jo savu radu, draugu paziņu vidū reti kad jūtu, dzirdu par šādu prezentāciju apmeklēkjumu.
Biju jau domājusi, ka kovojažieru ēra segu tirdzniecībā ir pagājusi, jo pat kosmētikas firma Oriflaim ir atvērusi savu veikalu Rīgas centrā un laikam jau iztiek bez komivojažieru pakalpojumiem. Man vismaz tā šķiet.
Kas liedz šai firmai atvērt savu veikalu? Nu, bet tās ir viņu problēmas. 
Daudzas, līdīga materiāla segas jau sen var nopirkt tirgū un veikalos par daudz piemērotākām naudiņām.

ceturtdiena, 2017. gada 28. decembris

Rīts kā vakardienas turpinājums

Vakarvakara mazā labsajūta izdarīja savu labo darbu. Pirmo nakti pa ilgiem laikiem (praktiski laikam pusgada garumā) izgulēju no zvana līdz zvanam un no rīta nebija vēlmes līzt atpakaļ gultā un vēl maķentiņ pavārtīties pusaizmigušai. 
Šī rīta sajūtas? Iesnas nedaudz un nedaudz saaukstēšanās sajūta. Pmostoties pat kādu laiku salu, kaut arī istaba silta un gulta pie pašiem radiatoriem. Toties nejūtos aizpampusi ar nelielu paģiru sajūtu. Tas aizpampums un nelielā paģiru sajūta no rītiem mani ilgi vajāja, kamēr ar lielu piespiešanos izdevās attīrīt organismu no liekā alkohola daudzuma. Manam mazajam pusaudža organismam bija ilgi ar to jācīnās.
Vispār, doma rakstīt bija nedaudz citā rakursā.
Es neinu, vai tā gadās tikai man, varbūt vēl kādam tā gadās. Bet - ja diena iesākas nekā un sajūtās un notikumos pavisam slikti, tad dienas noslēgums tomēr par spīti visam būs labs. Tāpat ar nedēļas sākumu. Ja nedēļa iesākas greizi, tad nedēļas nogale būs laba. Un otrādi - ja viss iesākas rožaini, tad beigās var sanākt raudāt.
Var jau būt, ka kādam ir savādāk.
Pa ilgiem laikiem apskatīju reklāmu aplūkošanas statistiku. Kaut kāda kustība tur notiek. Kādam tomēr tās interesē. Lai tas anonīmais pretreklāmu bļāvējs iet sēnēs. Viņa noliedzošā attieksme pret relāmām ir viņa attieksme. Citiem varbūt ir savādāk.

trešdiena, 2017. gada 27. decembris

Šodiena

Šovakar pa ilgiem laikiem gribējās smaidīt un smaidīju arī. Drīzāk iekšēji, nekā ārēji. Bet arī tas jau ir daudz.
Šodien tāds paliels rinķis manās gaitās sanāca - vispirms uz Juglu pie ārsta, pēc tam uz centru, uz savas bankas filiāli, sakārtot attieūbas ar maksājumu karti un pēc tam atpakaļ uz purčiku. No transporta irkārpījos pie purčika tirgus, ieķemmēju Rimi, un tad kājām uz tagadējām mājām. Nekas dižs jau nebija noticis, daži nepieciešami gājieni un darbības. Tomēr kaut kāds iekšējs pacēlums un labs garastāvoklis.
It kā nekas jau nenotika, tikai ārsts uzsmaidīja, pārdevēja pārsteigti uzsmaidīja, kad pirku bezalkoholisko alu. Bija pieradusi, ka es reižu reizēm pērku alkoholisko.
Cik maz tomēr vajag, lai justos labi, pacilāti un gribētos smaidīt. Sen, ļoti sen tā nav bijis. Uhū! Šodiena ir laba diena!

pirmdiena, 2017. gada 25. decembris

Ziemassvētki pie māsas

Kad māsa atbrauc uz Latviju no Nīderlandes brīvdienās, vai kāda cita iemesla dēļ, tiekamies diezgan bieži. Pie viena tad ir iespēja parevidēt savu istabu un tikt vaļā no visa liekā. Daudz kas jau ir izmests ārā vai izdāļāts radiem, draugiem, paziņām. Tik tagad pamanīju, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku. Kaut arī, dzīvojot tur, diezgan pabieži tīrīju skapjus un citas vietas no liekām lietām. Acīmredzot daudz kas vēl aizķēries nevajadzīgs.
Tomēr runa nav par to.
Šogad Ziemassvētku vakaru nosēdēju pie māsas. Sen tā nav bijis. Pat biju aizmirsusi, ka svētkos uz gala var būt visa kā tik daudz un garšīga.
Bijām trijatā - es, māsa un mūsu kopīgā paziņa vēl no jaunības laikiem. Bija jautras čalas, televizors fonā kādu filmiņu kruķīja, kuru pat īsti neskatījāmies. Tāpat bija jauki. Bija eglīte, sveces, Ziemassvētki un labs noskaņojums. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem abas ar māsu neņerkstējām viena uz otru, bet izaudījām vakaru un bijām kopā.
Bija īsti svētki ar daļēji sen aizmirstu tradīciju - pilns galds ēdamā un viena liķiera pudele uz trim. Un dzērās ļoti lēni un ar baudu. Pat alkohola klātbūtne nejutās. Mūslaikos par ierastu kļuvis uz galda daudz pudeļu un maz ēdamā. Un vakars izvēršas par nodzeršanos. Mums tā nebija.
Vēl viena lieta, kas uzjundīja bērnības un jaunības siltumu - māsa mums abām, viešņām, iedalīja vēl pa paciņai no svētku galda labumiem šīrīta brokastīm. Bērnību, jaunību atceroties - bija ierasta lieta viesiem uz atvadām iedot līdzi paciņu no svētku galda labumiem. Jo uz galda parasti uzklājās vairāk, nekā apēdās.
Es šos svētkus ilgi atcerēšos ar labsajūtu.

ceturtdiena, 2017. gada 21. decembris

Pansionāts "Atsaucība", SIA

Šorīt aizbraucu ekskursijā, ja to tā var nosaukt, uz pansionātu "Atsaucība" Telts ielā 1, Rīgā, Pārdaugavā, netālu no Paula Stradiņa klīniskās bērnu slimnīcas (ja es pareizi atceros pilno šīs slimnīcas tagadējo nosaukumu) Vienības gatvē. Abas ielas krustojas. Un abas iestādes pārskatāmas no transporta pieturvietas.
Šo pansionātu man ieteica apmeklēt. 
Kad līdz tam tiku, sapratu, ka šo ēku ar tajā mītošo kontingentu zinu jau no jaunības, no padomju laikiem. Tas ir pansionāts cilvēkiem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās veselības traucējumiem. Priecājos, ka man tādu nav.
Pansionāts atrodas vēl pirmskara celtā ēkā, cilvēki tur mitinās pa trīs vai četri vienā istabiņā, kurā ir gultas, naktsskapīši un viens neliels skapītis, vairāk piemērots virsdrēbju ievietošanai. Nemanīju naktslampiņas un jel ko citu iemītnieku ērtākai dzīvošanai telpā.
Mani vēl pārsteidza tas fakts, ka pat mūsdienās ir vietas, kas nav cietums, cilvēkus baro no metāla traukiem. Tas radīja nelāgu iespaidu par attieksmi pret tur mītošajiem cilvēkiem. 
Kaut arī neizskatījās, ka personāls sliti izturētos pret šiem cilvēkiem. Drīzāk mierīga līdzāspastāvēšana. Tas, protams pirmais iespaids.
Uzzināju, ka iemītnieki bieži tiekot vesti ekskursijās, pie viņiem notiekot dažādi pasākumi. Ir iemītnieki, kuriem ir brīvais režīms, daži pat ir tajā veselības pakāpē, ka kaut kur pat strādājot. Tikai tie, kurus tur redzēju, pēc strādātājiem gan neizskatījās.
Maksa par atrašanos pansionātā - 90% no invaliditātes pensijas. Uz rokas cik nu kuram paliek. Atkarībā no grupas un pensijas lieluma. (Tā tas ir visos pansionātos.) Tiesa, kur tad un kā tad savu atlikušo naudiņu tērēs tas, kurš neko daudz vis no pasaules nesaprot un dzīvo kaut kādā savā mistērijā? Strādājošajiem - viņu nopelnītais paliek viņiem pašiem, atvilums pansionāta labā ir tikai no pensijas.
Interneta pieslēgums esot. Vaifaja līmenī un to varot lietot nodarību telpā.
Pie pansionāta kārtības pieder arī tas, ka cilvēkam, nonākot šajā vietā, pirmo mēnesi nedodot iespēju brīvgājieniem ārpus pansionāta teritorijas. Mēnesis savstarpējai iepazīšanai, tā teikt.
Pirmais iespaids - pansionāts asociējās ar Tvaika ielas slimnīcu diagnožu smaguma pakāpju ziņā.

otrdiena, 2017. gada 19. decembris

Sociālās integrācijas valsts aģentūta (SIVA)

Vakar devos uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA), kura atrodas Jūrmalā, Dubultu prospektā 71. Pēc google.maps noteicu aptuveno atrašanās vietu un iestādes mājas lapā man nepieciešamās iestādes nodaļas apmeklētāju pieņemšanas laiku. Nodaļā apmeklētāju pieņemšanas stundas ir tikai pirmdienās.
Tā nu bruņojusies ar šo informāciju devos ceļā, lai noskaidrotu visus mani interesējošos jautājumus pansionātu sakarībā. Jo rinda uz "Ezerkrastiem" Berģos ir iesprūdusi laikā un telpā - šajā pansionātā uz laiku ir apturēta uzņemšana.
Aizbraucu līdz Dubultiem un tad pa Dubultu prospektu tik uz priekšu. Ejot konstatēju, ka varēju braukt līdz Jaundubultiem - tuvāka iešana, arī biļete to pieļāva. Rīgā biļešu kasiere man to bija noformējusi līdz Vaivariem, kaut lūdzu līdz Dubultiem. Tomēr īsti par to neuzreaucos, jo attālums no Dubultu stacijas līdz man vajadzīgajai iestādei kājām ejot nebija tālāk kā no lielveikala Bērnu pasaule, kurš pieder Gerkenam & partneriem līdz Nacionālajam teātrim. Vismaz laika ziņā šis attālums ir līdzīgs.
Kad atradu iestādi, protams iegāju pagalmā pa nepareizajiem vārtiem un nācās apiet ēkai riņķī, lai atrastu galveno ieeju.Tālāk vairs nebija problēmu - dežurantei pajautāju, kur atrodas man nepieciešamā nodaļa un pēc paskaidrojuma nebija grūti to atrast.
Telpa bija paliela, darbinices padaudz. Un visas runāja pa telefoniem, atbildot uz jautājumiem. Nācās nedaidz uzgaidīt, kamēr kaut viena no viņām beidz sarunu un var pievērsties man.

svētdiena, 2017. gada 17. decembris

Šī laikam būs reklāma

Nevaru teiks, ka agrāk neesmu dzērusi bezalkoholiskos alus. Mani ļoti reizēm ir uzcienājuši. Bet tie visi ir bijuši ārzemju brūvējuma un skatoties uz tām ārzemju skārdenēm - ej nu saproti, kurš alkoholiskais, kurš - ne. 
Šodien apzināti nopirku Aldara bezalkoholisko gaišo. Pirmkārt jau tāpēc, ka alu sagribējās pēc vella, bet negribējās neko alkoholisku. Otrkārt, uz tās Aldara bundžiņas skaidrā latviešu valodā rakstīts, ka bezalkoholisks. Treškārt, cena pieņemama - 59 centi bez kaut kādām atlaidēm. Betā. Nezinu, kā citos veikalos.
Rezultāts man patīk - alus ir, alkohola nav, Tātad nebūs arī alkohola dulluma vēlāk vai no rīta. Pēc garšas arī nav slikts. Nākošo reizi pamēģināšu Aldara bezalkoholisko kviešu. Tāds arī tur, veikalā, bija.
Pagaidām ir doma vispār lietot tikai bezalkoholisko, ja nu ļoti sagribas.
Varbūt kāds var ieteikt vēl kādus bezalkoholiskos, ko pa reizei pamēģināt?

Man šogad tāds pārdomu brīsniņš uznācis

Es šogad, īpaši sākot no vasaras mēnešiem esmu savu blogu "apgāzusi" ar visāda veida pārdomām par viskautko. Ceru, taps piedots, Dažām manām pārdomām ir bijuši iebildumi, sava veida diskusijas pat sanākušas. Paldies, ka esmu pamanīta. Tiesa, dažas diskusijas bijušas par drukas kļūdām, ceru - kļūdu laiks ir beidzies. Un tagad tās pārdomas, kas sakrājušās uz šo brīdi.
1. Kādu brīsniņu paskraidīju anketējot cilvēkus. Par to jau izrakstījos daudz un dikti. Tomēr, neatceros, vai šo rakstīju. Anketas it kā skaitījās anonīms pasākums, tomēr man bija apgaitas lapa, kurā bija jāpieraksta adreses, kurās mēģināju veikt vai veicu anketēšanu un bija jāizlūdzas anketējamās personas telefona numurs, kuru tomēr ne vienmēr jautāju uzmācīgi, atstājot cilvēka paša izvēlē - dot tos cipariņus vai nee. Un pie viena - katras anketas beigās bija sadaļa Demogrāfija, kurā tapa jautāts par cilvēka ienākumiem, ģimenes stāvokli, vecumu, nodarbošanos. Neatkarīgi no tā, par kādu tēmu bija pati anketa. Un šāda veida anketēšanas izkārtojums bija abās firmās, kurās strādāju. Tad sakiet, kur palikusi anonimitāte, ja jāatbild uz privātiem jautājumiem un vēl jādod savs telefons kaut kādai firmai? Savā ziņā daļēja anonimitāte ankeēšanas procesā man sanāca Cēsīs pirmajā dienā, kad iztiku bez apgaitas lapas un pat bez baltas lapas, uz kuras adreses uzrakstīt.
Savā ziņā pat vairs nenožēloju, ka sanāca beigt darba attiecības ar šīm firmām. 
2. Slēpošanas mīļotāji man varbūt nepiekritīs, bet nu jau daudzus gadus mana ziemas sajūta vēlas sniegu tikai laikposmā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam. Pēc tam var būt sauss laiks ar temperatūru robežās no -5 l/idz +5. Un tā līdz pavasarim.
3.Gada nogalē vai janvāra sākumā neatradīsies vieta kādā firmā, kurā vajadzētu sakārtot arhīvu? Mani lasītāji, domāju, ne jau visi strādā valsts darbā, kurā arhīva būšana jau ir sistematizēta.

sestdiena, 2017. gada 16. decembris

Pārdomu laiks

Rīt jau trešā advente, Ziemassvētki pavisam tuvu. Un manī ir ļoti daudz filozofijas un nepabeigtu darbu. Apņēmusies līdz šiem svētkiem un Jaunajam gadam izdarīt esmu daudz ko, bet sanāis kā sanācis. Labi, ja trešā daļa.
Ardarbiem ir kā ir u kā sanāk, tāpat ar finansēm, kaut arī daudz kas ir nokārtots. Bet diemžēl ne līdz galam. Vismaz, kamēr neesmu pansionātā, cenīšos turpināt no savas niecīgās pensijas palŗnītēm kārtot finansu lietas. Jā, tas lūgums aizdot man 20,- eiro ir spēkā. Par atdošanas kārtību var vienoties.
Pensijas izdvumi saplānoti laiku uz priekšu, ceru, ka atradīsies kādi sīkdarbi, kurus arī varēs iepludināt finanšu jautājuma nokārtošanai. Te arī lūgums - vai kāds no maniem lasītājiem var man piedāvāt kādu nelielu, pusslodzes darbiņu kaut uz laiku? Oficiāli nokārtotu, ne aplokšņu veidā.
Ļoti ceru, ka dēls ar manu māsu salīgs vēl līdz Ziemassvētkiem. Viņiem tas nesaprašanās kašķis velkas jau divus gadus un es neko nevaru padarīt. Abi pieauguši cilvēki ar savām rakstura īpatnībām. Man atliek būt pa vidu un iespēju robežās nogludināt stūrus. Iejaukties globāli nav jēgas - var sanākt vēl sliktāk un piespiedu kārtā darītais augļus nenes.
Pirmdien braucu uz Jūrmalu, kur atrodas iestāde, kas koriģē rindas uz pansionātiem. Braukšu ievākt sīkāku informāciju, lai izlemtu līdz galam - gaidīt ilgi un dikti rindu uz pansionātu, uz kuru pieteicos, vai arī izvēlēties citu, kurā var ātrāk iekļūt,
27jā dodos pie ārsta un prasos uz slimnīcu, kurā, protams, iekļūšu tikai nākošā gada sākumā, jo rinda uz vietu nodaļā ir apmēram mēnesi gara. Tik vai tā būtu jāliekas slimnīcā, jo nākošruden atakal jāpagarina invaliditāte. Šoreiz uz pieciem gadiem. Pagaidām šī pensija ir izdevīga kaut vai ar to, ka tomēr ir kaut kādi nebīt mēneša ienākumi brīžos, kad nav citu papildus ienākumu. Kad pienāks oficiālais vecuma pensijas slieksnis, varēšu pat izvēlēties - kuru pensiju realizēt - kura sanāks lielāka.
Brīžiem kaitina rīta cēlieni apmēram pusotru stundu pēc pamošanās. Rīta "apgaita" mājā un internetā pabeigta, bet īsti darīt vairs nav ko un nav kurp doties (tiesa, ne jau vienmēr ir tā, bieži sanāk kaut kur doties), reizēm ir jāgaida līdzz vakaram vai vēlai pēcpusdienai, lai kur dotos un ko darītu. Tukšuma brīšus aizpildu ar rakāšanos visādos saitos, kur piedāvā darbu, sūtu savu CV, ja ir kredīts - zvanu. Reizēm skatos filmas internetā, bet tās kaut kā sākušas apnikt. Tā ka gluži nav tā, ka sēžu mājās un tikai īdu. Nav jau par ko īdēt. Dzīvē sanācis kā sanācis un jāmēģina kārpīties.
Zinu, ka savā ziņā esmu pārpludinājusi savu blogu ar visādām pārdomām. Bet tam jau laikam blogs - virtuālā dienasgrāmata - domāta. Varbūt. Jaunībā un drusku pat brieduma gados rakstīju dienasgrāmatu papīra formātā. Arī tagad šad tad tur ko ierakstu. Ko tādu, ko nepavisam nevajag publiskot. Īpatnēji, bet darbojas abas bloga formas un nekaujas savā starpā.
Tomēr neatgriezeniski esmu izlēmusi atstāt reklāmu sleju savā blogā, kaut arī daudzi savos blogos ir atslēguši reklamēšanos. Man pašai reizēm ir interesanti šīs reklāmas apskatīties un arī pie viena atrodas cilvēki, kuriem tas arī interesē. Kaut kāda kustība šajā lauciņā notiek.

trešdiena, 2017. gada 13. decembris

Viskautkas Ziemassvētkus un gada nogali gaidot

1. Būtu pateicīga cilvēkam, kurš man tuvākā laikā pārskaitītu 20,- eiro. Jātiek ar vienu banku galā, lai parāds "nobeigtos" neatgriezeniski. Apsolu atdot pusgada laikā. Jo joprojām esmu piemērota darba meklējumos un decembra pensija jau izdalīta, bet tā banka, kā jau parasti visas bankas, uzradās negaidīdīti un ar savām gada nogales pretenzinjām. Noteikti atdošu pusgada laikā. Šajā jautājumā sazināties ar mani personiski pa profilā norādītajiem kontaktiem. Tiešām būšu pateicīga bezgala, ja tāds cilvēks atrastos.
2. Joprojām stāvu rindā uz pansionātu "Ezerkrasti" Berģos. Man gan piedāvā iespējas vienā citā Rīgas pansionāā, vai pieskaņotu vietu kaut kur lauku rajonā. Bet es par tiem pansionātiem nezinu prakiski neko. Interneta ziņas ir visai skopas un vispārīgas. Tomēr, manuprāt, katram pansionāta klientam jāpieiet dziļi individuāli no viņu inividualitātes izrietoši. Pie viena ir cerības pārvākties uz Ludzu un dzīvot tur kopā ar dēlu, lai nebūtu jādirn pansionātā. Tādēļ arī zināmā mērā stiepju gumiju aiz astes. Gribas līdz pansionātam nokārtot maksimāli daudz iekrājušos lietu - parādsaistības, cilvēciskās attiecības utt.

pirmdiena, 2017. gada 11. decembris

Otrā advente

Otro adventi nosēdēju pie dēla un viņa sievas. 
Bija silts ģimenisks vakars. Palīdzēju viņiem pie mājas darbiem, pat uz veikalu aizskrēju, Parunājām par viskautko. Arī par dēla vēlmi izlīgt ar viņa krustmāti, manu māsu. Viņš lūdza būt par starpnieku viņu pirmās tikšanās noorgannizēšanai pēc divu gadu netikšanās un nekomuicēšanas.
Tas, godīgi sakot, mani nedaudz iepriecināja. Viņu izlīgums un komunicēšanas ajaunošanās ir mana karstākā vēlme. Sāp, ja divi man tuvi cilvēki kaut kāda pārprauma pēc ir aizvainoti viens uz otru un nekontaktē. Ļoti ceru, ka man izdosies pielauzt māsu uz šo tikšanos. 
Vispār šī advente necerēti iesēja manī cerību. Jo zinu, ka abas puses pārdzīvo viņu starpā notikušo pārprarumu, negāciju, kuras rezultātā ir šī netikšanās un nekomunikācija. Un es arī to pārdzīvoju, jo ļoti gribas, lai viņi izlīgtu un iestātos miers.
Dēls un vedekla tiešām gaavi pavasarī/vasarā pārvākies uz Ludzu un ņemt mani pie sevis, lai nav jādodas uz pansionātu. Pagaidām nezinu, cik tas ir nopietni un reāli. Ludzā mēs tiešām bijām laimīgi.
Varbūt šie Ziemassvētki atnesīs mieru un saskaņu ģimenē. Es ceru, bet baidos vilties.

sestdiena, 2017. gada 9. decembris

Otro adventi gaidot

Savu nostāju pret Adventi un pārējiem gada nogales svētkiem esmu jau ne reizi vien publiskojusi. Laikam tagad nedaudz atkārtojos. 
Nu nepatīk man tas, ka siltie gaidīšanas svētki un tiem sekojošie.Ziemassvētki ir komercializējušies. Šīm četrām nedēļām ar Ziemassvētkiem noslēgumā vajadzētu būt pieklusinātiem ģimenes un piedošanas svētkiem. Bez masu pasāumiem visās malās. Advente un Ziemassvētki ir klusuma un pāromu laiks atšķirībā no Jaungada svinībām, kurām piestāv svētku skaļums un visādas citādas jautras padarīšanas.
Par piedošanu runājot - manuprāt, jāmāk piedot ne tikai Ziemassvētkos, bet citās dienās arī. Piedošanai ir jābūt sirdī. Mēs nemākam piedot un tas nogalina mūs pašus. Piedodot otram viņa grēkus mēs noveļam akmeni no savas sirds un atveram to mīlestībai. 
Nē, es netaisos runāt kā mācītājs no kanceles, tā vienkārši ir pašas pieredze. Piedodot otram par kādu nodarījumu ir vieglāk attīrīt sevi. Es neesmu nolīgta par soģi citu rīcībai vienalga pret ko, arī pret mani. Atriebība ir vienkārši bezspēks, ar to otra nodarījums netiks mazināts, tik papildināsies ar paša nodarīto tā dubultojot esošo nodarījumu.
Protams, ie pierasts, ka Ziemassvētku piedevumam un izlīgumam ir lielāks svars un nozīme. Bet vai bieži tā nav izrādīšanās tāpēc, ka Ziemassvētkos tā vajag? Es vairāk ticu izlīgumam un piedošanai, kas nākusi no sirds un aiziet uz sirdi neatkarīgi no Adventes un Ziemassvētkiem jebkurā laikā un vietā, kad šim notikumam ir pienācis īstais laiks.
Es esmu iemācījusies piedot un saprast. Man ar to pietiek, Man nav akmeņa uz sirds. Es esmu iemācījusies pa īstam un ar izpratni palūgt piedošanu par pašas nodarīto, nožēlojot savus neapzināti veiktos sliktos darbus. Vai kādreiz saņemšu piedošanu un sapratni? Nezinu. Un nav jau arī tik svarīgi. Galvenais - es spēju apzināties savus kādreizējos neapzinātos nodarījumus un palūgt piedošanu. Pārējais ir atkarīgs no citiem, viņu spējas un vēlmes piedot.

ceturtdiena, 2017. gada 7. decembris

Daži domu graudi

1. Tās divas reizes, kad uzkrita sniegs, tāds izsmiekls par sniegotu ziemu vien bija. Viss nokusa. Uzkritušais sniegs ātri vien pārvērtās par žļurgu un pazuda pavisam. Pa manam, viņš varētu nebūt nemaz un ziemas temperatūra pieturētos pie nulles. Bet ja nu bez sniega iztikt nevar nemaz, tad lai uzkrīt ne pārāk biezā kārtā un tā arī paliek visu ziemu pie tempieratūras mīnus divi vai mīnus pieci. Bez biežas snigšanas un neskaitāmiem atkušņiem un žļurgām.
2. Dēls pavasarī, pēc tam, kad viņa sieva būs pabeigusi augstskolu, taisās pārvākties uz Ludzu. Izpētīju, ka tur tuvumā arī ir viens pansionāts. Tikai nezinu, vai būs piemērots man. Katrā gadījumā jānoskaidro sīkāk. Izpētīju arī, ka tas no Ludzas stacijas atrodas apmēram piecu kilometru attālumā un brauciens turp no stacijas aizņem 13 minūtes. Ja dēls tiešām taisās uz Ludzu, būs jāpiedomā pie šī pansionāta. Tad mēs būtu netālu viens no otra. Tik nezinu īsti, kā ar to brīvo režīmu. Man jebkurā pansionātā vajadzīgs tieši tāds.
3. Nebiju domājusi, ka tik grūti atrast piemērotu darbu. ss.com pilns ar darba piedāvājumiem, uz dažiem atsaucos un pat dodos uz pārrunām, bet pagaidām neveicas. Bez pazīšanās laikam jau normālu, piemērotu darbu atrast pagrūti.

pirmdiena, 2017. gada 4. decembris

Šis un tas

1. Vakar vēlu vakarā atsūtīja, linku no tām kastinga provēm. Noskatījos šorī no rīta. Sižets nav slikts, bet.. daļu no mana teksta bija nogriezuši, atstājuši tikai divas beidzamās frāzes, kas kopumā neizsaka neko no manis teiktā. Kameras priekšā izskatījos slikti, kaut arī uz fotogrāfijām joprojām izskatos pieņemami labi. Saprotu jau, ka jaunekļa teiktais, ka esmu fotogēniska, ir tikai kompliments, kas neizsaka neko un ir tikai laipnība. Šaubos, bai mani vēl aicinās uz kādu uzņemšanu. Lielas cerības uz to nelieku, kaut arī viņi apgalvoja, ka meklējot nestandarta izskata cilvķus.
2. Šorīt atkal uzsnidzis, nedaudz sniega uz koku un krūmu zariem aiz loga. Izskatās skaisti. Bet neloloju ilūzijas, ka arī šis sniegs noturēsies. Pa žļurgu man problēmas ar laukā iešanu. Man jāatrisina problēmas ar apaviem, kuri nemīl peļķes un žļurgu. Uzreiz kājas slapjas. Labi, ka ir ko pāraut un kur izžāvēt slapjumus. Kaut arī laikam būs vienu reizi jāiziet laukā un kārtīgi jāpaskraida. viss atkarīgs no tā, ap cikiem man dēls pados jel kādu ziņu.
3. Anonīmā brigāde pieklususi, Tagad kādu laiku nav manīta. Būtu ļoti mīļi un laipni no viņu puses, ja viņi tomēr sadalītos reizinātājos un katrs no viņiem runātu kādā konkrētā vārdā, lai ir skaidrs, ar kuru kuuro reizi es sarunājos. Lai nesanāk, ka kaut kādā emociju uzplūdā uzbraucu vienam Anonīmajam, kurš tomēr ir cits Anonīmais un tāpēc jūtas aizskarts nepelnīti. Viena kašķupoļa dēļ negribas aizskart pārējos.
4, Jau kuro nedēļu neizdodas sazināties ar iestādi, kura koriģē rindas uz vietām pansionātā. Gribas līdz tam laikam sakārtot savas parādu lietas tā, lai pansionātā dzīvojot nebūtu lielu problēmu. Es jau nezinu, vai drīkstēšu vēl kur piestrādāt mītējoties pansionātā un vai tur būs manam portatīvajam datoram piemērots internests vai vaifaijs. Es vispār esmu informācijas vakuumā par savām iespējām pansionātā. Ceru ar laiku visu sīkāk uzzināt. Vienīgais ir skaidrs - no manas invaliditātes pensijas man uz rokas paliks 10%, pārējais aizies pansionātam par viņu sniegtajiem pakalpojumiem.

svētdiena, 2017. gada 3. decembris

Kastings

Vakar vakarā devos uz kastinga provēm videoklipiem.
Ierados norādītajā vietā nedaudz ātrāk par norunāto laiku, lai atrastu konkrētās dirvis, kurās ieiet uz šo pasākumu. Tas nebija viegli. Ielas pusē vienas pašas ārdurvis, tās pašas ar kodu. Izkārtnes vai norādes, kurp doties nekādas. Tiesa, ielas pusē ēkai bija daži veikali, kas sestdienas vakarā nedarbojjas un viena darbīga frizētava. Iegāju pagalmā. Tur arī tik uz vienām durvīm bija uzraksts, ka tur labo mēbeles. Arī darba dienās. Uzprasīt - kur meklēt minēto firmu - nav kam. Arī piezvanīt nevaru, jo nav kredīta telefonam. Tā nu pastāvēju pagalma vidū un nedaudz padomāju. Tad pamanīju, ka pagramā deg gaisma un pieklauvvēju pie pagraba virszemes durvīm (arī bez izkārtnes). Izrādījās, esmu nokļuvisi īstajā vietā.
Iespaids par telpu - smags sauciens pēc remonta un labiekārtošanas. Un apkures sistēmas. Pie kam pa griestiem gāja kanalizācijas truba un bija skaidrs, kad augštāva dzīvoklōs tiek nolaists ūdens tualetē vai mazgāti trauki.Ūdens plūdums bija skaidri saklausāms.
Aparatūra - minimāla. Fotoaparāts, kurā ir arī filmēšanas funkcija un neliels prožektors, kurš apspīdināja baltu sienu.
Uz kastingu bijām ieradušies pieci cilvēki - četras dāmas un viens jauneklis. Divas dāmas ātri vien aizgāja, jo nesaprata vai negribēja saprast, ko no viņām prasa.
Tā nu nofilmēja jaunu meiteni, jaunekli un mani. Saņēmu komplimentu, ka man esot ļoti fotogēniska seja un mans runas defekts - nedaudz šļupstu - pat ir neliels bonuss. Katrā gadījumā es, kā mazs nestandarta cilvēciņš viņiem derot un ir cerības tikt pie nelielām lomiņām klipos. Ar atalgojumu 2,5 eiro stundā. Ir kā nebūtu slikti ieākumam, bet līdz tam iesākumam jātiek.
Vēl neliela infa, ko dzirdēju - pa lielo šī firma nodarbojas ar kastingu vienai modeļu aģentūrai Krievijā, kurai vajag standartu 90 - 60 - 90, un vienai firmai Anglijā, kuras sarakstos ir tieši nestandarta cilvēki dažādām sīkepizodēm daudzās filmās, kur vajag masu skatus un cilvēku dažādību.
Pagaidām gan ne uz ko nepaļaujos, izmēģinājusi esmu, redzēs, kas būs tālak.
Esmu mēģinājusi sevi pieteikt agrāk arī citās kastinga firmās, bet rezultātu nekādu. Tajās divās filmās, kurās piedalījos masu skatos, ietiku pēc draugu ieteikums. Viņi bija atraduši netā aicinājumu pieteikties uz šīm filmām masu skatu dalībniekus.

piektdiena, 2017. gada 1. decembris

Decembra pārdomas

1,. Decembris jau klāt, aiz loga izsmiekls no sniega, kas laikam jau drīz nokusīs. Pa manam, visa ziema varētu turēties pāris grādus virs nulles un iztikt bez sniega un lietus. Ir taču bijušas tādas pasiltas ziemas. Kāpēc šī nevarētu būt viena no tādām?
2. Pat īsti nezinu, vai gribu, lai mans blogs tiktu pieminēts blogāres apskatos. Galu galā manis rakstītais tā īsti neiederas apskatāmajos blogos. Nav īsti pa tēmai.
3. Esmu pāarstājusi baidīties no Anonimās brigādes. Tomēr gribētos, lai viņi kaut kā nodefinējas vārdos, savādāk grūti saprast, cik viņu ir un ar kuru no viņiem konkrētā brīdī sarunājos. Ir sajūta. ka reizēm atrodos telpā, kurā stāv pēc viena šablona taisīti manekeni ar vienādām sejām un stāju.
4. Laikam tomēr tās reklāmas savā blogā atstāšu. Man viņas netraucē un reizēm kāds tomēr viņas apskatās. Mani vairāk traucē tie, kas visur un vienmēr uzbrūk reklāmām, kas tup savā kaktiņā un nevienam ēst neprasa.
5. Joprojām esmu darba meklējumos bet laikam jau man kaut kā paveiksies pēc jaunā gada - decembrī ir maz darba dienu, gada, mēneša beigas vispār ir brīvdienu un svētku pilnas. Tagad arī kaut kā laikam jau neviens īsti nedomā par jaunu darbinieku pieņemšanu. Jātiek galā ar kalendārā gada noslēgumu.