Sociālās integrācijas valsts aģentūta (SIVA)

Vakar devos uz Sociālās integrācijas valsts aģentūru (SIVA), kura atrodas Jūrmalā, Dubultu prospektā 71. Pēc google.maps noteicu aptuveno atrašanās vietu un iestādes mājas lapā man nepieciešamās iestādes nodaļas apmeklētāju pieņemšanas laiku. Nodaļā apmeklētāju pieņemšanas stundas ir tikai pirmdienās.

Tā nu bruņojusies ar šo informāciju devos ceļā, lai noskaidrotu visus mani interesējošos jautājumus pansionātu sakarībā. Jo rinda uz "Ezerkrastiem" Berģos ir iesprūdusi laikā un telpā - šajā pansionātā uz laiku ir apturēta uzņemšana.

Aizbraucu līdz Dubultiem un tad pa Dubultu prospektu tik uz priekšu. Ejot konstatēju, ka varēju braukt līdz Jaundubultiem - tuvāka iešana, arī biļete to pieļāva. Rīgā biļešu kasiere man to bija noformējusi līdz Vaivariem, kaut lūdzu līdz Dubultiem. Tomēr īsti par to neuztraucos, jo attālums no Dubultu stacijas līdz man vajadzīgajai iestādei kājām ejot nebija tālāk kā no lielveikala Bērnu pasaule, kurš pieder Gerkenam & partneriem līdz Nacionālajam teātrim. Vismaz laika ziņā šis attālums ir līdzīgs.

Kad atradu iestādi, protams iegāju pagalmā pa nepareizajiem vārtiem un nācās apiet ēkai riņķī, lai atrastu galveno ieeju. Tālāk vairs nebija problēmu - dežurantei pajautāju, kur atrodas man nepieciešamā nodaļa un pēc paskaidrojuma nebija grūti to atrast.

Telpa bija paliela, darbinieces padaudz. Un visas runāja pa telefoniem, atbildot uz jautājumiem. Nācās nedaudz uzgaidīt, kamēr kaut viena no viņām beidz sarunu un var pievērsties man.

Neko daudz tomēr neuzzināju.  To pašu būtu varējusi noskaidrot arī pa telefonu. Tiesa, ieguvu kundzes telefona numuru un e-pastu, ja man rodas kādi jautājumi. Kā arī viena pansionāta adresi Rīgā, vadītājas telefona numuru. Uz šo pansionātu neviens īpaši negribot iet, rindas tur neesot un, ja es gribot, varot kaut tūlīt rakstīt iesniegumu un būšot rindā pirmā - kā tur atbrīvosies vieta, varēšot dabūt šo vietu. Īsti netiku gudra, kāpēc tieši uz šo pansionātu nav rindas un neviens turp tā īsti neplēšas.

Uz jautājumu - ko es drīkstu ņemt līdzi uz pansionātu, atbilde bija "nezinu, mēbeles jau laikam nekādas, tik pašu nepieciešamāko no drēbēm, jo cilvēki istabiņās dzīvojot pa divi, trīs vai četri. Telpas nav pārāk lielas. Tā arī netiku gudra, vai tas attiecas uz man piedāvāto pansionātu vai arī uz pansionātiem vispār. Katrā gadījumā man nu ir šī pansionāta adrese un vadītājas telefona numurs. Varu uzprasīties aizbraukt un apskatīties apstākļus.

Arī uz jautājumu - vai pansionātos ir internets - atbilde skanēja "nezinu, bet cilvēki paši apmaksā internetu un rūteri". Visai dīvaina atbilde.

Tāpat uz jautājumu, vai es ar savu diagnozi varēšot saņemt pansionātā brīvo režīmu un, piesakoties atbildīgai personai, doties kur uz pilsētu - kaut pilsētas pasākumus apmeklēt, tikties ar draugiem, atbildē saņēmu - tas jums jārunā ar pansionāta vadību.

Katrā gadījumā man radās iespaids, ka šī institūcija īsti nezina, kas notiek viņu pakļautības iestādēs un tikai kuriē cilvēku plūsmu un rindas uz pansionātiem. Varbūt es maldos. Nezinu.

Visumā īpaši gudrāka es no turienes neaizgāju. Tomēr vēl - uzzināju, ka ar nākamo gadu cilvēkus ar manu diagnozi pansionātos neuzņems, viņi pāries pašvaldību ziņā. Tomēr tā arī neuzzināju, kā šī pašvaldības pārraudzība un atbildība izpaudīsies. Meitene nezināja, viņas mierinošā frāze bija - jūs esat rīdziniece, jums nav ko uztraukties.

Ufff. Šodien vismaz pameklēšu telefonu ar pieslēgumu, no kura piezvanīt uz to pansionātu, uz kuru nav rindas un uzprasīties uz nelielu ekskursiju pa to, pirms pieņemu lēmumu.