Bērnu tiesību aizsardzības likums un tā sekas

Nupat biju veikalā un novēroju skatu, kad 2 - 3 gadīgs mazulis krita gar zemi un kliedza pilnā balsī, jo mamma nepirka viņam konfektes. Cik sapratu, naudas nav tik daudz, lai varētu atļauties konfektes, bet bija nepieciešams produktu minimums, lai ģimene paēstu kādu laiciņu. Līdz algai vai bērna pabalstam. Tikai pļauka pa bērna dibengalu uz mirkli sīci apklusināja.

Tik sīkam bērnam grūti iestāstīt visas finanšu nianses ģimenē. Viņš vienkārši to visu vēl nesaprot. Nespēj saprast. Jo reizēm gadās mīlošas vecmāmiņas, kas bērnam nopirks visu, ko tas tik paprasīs un vecāki ar savu prāta pārliecināšanu varēs "pastāvēt pie ratiem".  Vecmāmiņa taču var atļauties (kaut arī mazbērna iegribu apmierināšanai tiek iztērēta gandrīz vai pēdējā naudiņa un nākas aizņemties no kaimiņiem maizes klaipam). 

Un šeit es runāju par ģimeni/ģimenēm, kuras ir vidusmēra normālas ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pērk iespēju robežās bērnam nepieciešamās preces, mēneša beigās skaita centus, lai pietiktu kaut maizes klaipam un reizēm atstāj bērnu vecmāmiņas uzraudzībā.

Visādas izpildinstitūcijas bērnu tiesību aizsardzības jautājumos visbiežāk "uzbāžas" tieši šādām ģimenēm. Ģimenēm, kuras iespēju robežās cenšas nodrošināt bērnu ar elementāro nepieciešamo un papildus dot viņam iespēju nodarboties kādā pulciņā vai kā tamlīdzīgi. Bet esošās vecmāmiņas ar savu "mīlestību" grauj vecāku pūliņus. No vienas puses jau var saprast - viņas uz mazbērna cenšas kompensēt to, ko nebija laika iedot saviem bērniem. Bet rezultātā izaug cilvēkbērns, kurš īsti neņem galvā arī vecākus un to, ko tie mēģinājuši viņam iespēju robežās iedot.

Manuprāt, šeit ir primārais darbs ar vecmāmiņām. Lai viņas saprastu, ka jāsadarbojas ar bērna vecākiem un nedrīkst izdabāt bērnam tajos gadījumos, kad ir skaidri redzams, ka tā ir tikai bērna kaprīze. 

Pati esmu piedzīvojusi gadījumus, kad bērns, atvests no viesošanās pie vecmāmiņas, atsakās ēst vakariņas, jo pirms tam pie vecmāmiņas sabarots ar visādiem gardumiem, ieskaitot konfektes. Pati pat atceros gadījumu, kad puikam bija pāri pusgadam un bija jūnijs - zemeņu laiks. Tolaik mēs dzīvojām pie mana pirmā vīra vecākiem. No sava bērna kopšanas pabalsta nopirku kilogramu zemeņu ar domu - katram pieaugušajam pa pāris zemenēm (vitamīni uz vasaras sākumu tomēr vajadzīgi visiem), pārējo - bērnam. Un atceros, kādu traci sarīkoja toreizējā vīramāte - kas vēl nebūs, pieaugušie apēdīs pa zemenei, kad bērnam vairāk vajadzīgs. 

Bet - atgriežoties pie tēmas. No bērnu tiesību aizsardzības institūcijām visvairāk cieš tieši tās ģimenes, kuras ir vidusmērā situētas, par normālām uzskatāmas ģimenes. Alkoholiķu, izvirtuļu vai tamlīdzīgu personu ģimenes tiek atstātās "mūsu iestādes uzraudzībā un pāraudzināšanā", bet bērni tiek izņemti un nosūtīti uz bērnu namiem tieši no tām ģimenēm, kuras ir maznodrošinātas, bet citādi normālas un bērns tiek audzināts materiālo un morālo iespēju robežās. Un tiek radināts dalīties, saprast, ka visam ir sava nozīme un pat cenšas vasaras brīvlaikos piestrādāt, lai palīdzētu vecākiem.

Kaut kas līdzīgs notiek ar ģimenēm, kuras ir pārāk labi situētas un var atļauties bērnam nopirkt visu, ko bērna sirds kāro. Tās arī Bāriņtiesa liek mierā. Tur grozās liela nauda, ko tos vecākus un bērnus tricināt, kaut arī bieži vien šie bērni uzvedas kā pasaules karaļi un elementāro uzvedības kultūru skolā, uz ielas un citās publiskās vietās ciniski ignorē. Un iepļaukāt viņus nedrīkst - ir taču bērnu tiesību aizsardzības likums.

Liela nelaime ir tā, ka bērni tiek audzināti tajā aspektā, ka viņiem ir tiesības, apejot to likuma daļu, kurā uzskaitīti bērna pienākumi. Par tiem visas valsts institūcijas izliekas aizmirsušas un reti, kad bērna jautājumus skata tiesību un pienākumu mijiedarbības aspektā.