Otro adventi nosēdēju pie dēla un viņa sievas.
Bija silts ģimenisks vakars. Palīdzēju viņiem pie mājas darbiem, pat uz veikalu aizskrēju. Parunājām par viskautko. Arī par dēla vēlmi izlīgt ar viņa krustmāti, manu māsu. Viņš lūdza būt par starpnieku viņu pirmās tikšanās noorganizēšanai pēc divu gadu netikšanās un nekomuicēšanas.
Tas, godīgi sakot, mani nedaudz iepriecināja. Viņu izlīgums un komunicēšanas atjaunošanās ir mana karstākā vēlme. Sāp, ja divi man tuvi cilvēki kaut kāda pārpratuma pēc ir aizvainoti viens uz otru un nekontaktē. Ļoti ceru, ka man izdosies pielauzt māsu uz šo tikšanos.
Vispār šī advente necerēti iesēja manī cerību. Jo zinu, ka abas puses pārdzīvo viņu starpā notikušo pārpratumu, negāciju, kuras rezultātā ir šī netikšanās un nekomunikācija. Un es arī to pārdzīvoju, jo ļoti gribas, lai viņi izlīgtu un iestātos miers.
Dēls un vedekla tiešām gatavi pavasarī/vasarā pārvākties uz Ludzu un ņemt mani pie sevis, lai nav jādodas uz pansionātu. Pagaidām nezinu, cik tas ir nopietni un reāli. Ludzā mēs tiešām bijām laimīgi.
Varbūt šie Ziemassvētki atnesīs mieru un saskaņu ģimenē. Es ceru, bet baidos vilties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru