Savu nostāju pret Adventi un pārējiem gada nogales svētkiem esmu jau ne reizi vien publiskojusi. Laikam tagad nedaudz atkārtojos.
Nu nepatīk man tas, ka siltie gaidīšanas svētki un tiem sekojošie.Ziemassvētki ir komercializējušies. Šīm četrām nedēļām ar Ziemassvētkiem noslēgumā vajadzētu būt pieklusinātiem ģimenes un piedošanas svētkiem. Bez masu pasāumiem visās malās. Advente un Ziemassvētki ir klusuma un pāromu laiks atšķirībā no Jaungada svinībām, kurām piestāv svētku skaļums un visādas citādas jautras padarīšanas.
Par piedošanu runājot - manuprāt, jāmāk piedot ne tikai Ziemassvētkos, bet citās dienās arī. Piedošanai ir jābūt sirdī. Mēs nemākam piedot un tas nogalina mūs pašus. Piedodot otram viņa grēkus mēs noveļam akmeni no savas sirds un atveram to mīlestībai.
Nē, es netaisos runāt kā mācītājs no kanceles, tā vienkārši ir pašas pieredze. Piedodot otram par kādu nodarījumu ir vieglāk attīrīt sevi. Es neesmu nolīgta par soģi citu rīcībai vienalga pret ko, arī pret mani. Atriebība ir vienkārši bezspēks, ar to otra nodarījums netiks mazināts, tik papildināsies ar paša nodarīto tā dubultojot esošo nodarījumu.
Protams, ie pierasts, ka Ziemassvētku piedevumam un izlīgumam ir lielāks svars un nozīme. Bet vai bieži tā nav izrādīšanās tāpēc, ka Ziemassvētkos tā vajag? Es vairāk ticu izlīgumam un piedošanai, kas nākusi no sirds un aiziet uz sirdi neatkarīgi no Adventes un Ziemassvētkiem jebkurā laikā un vietā, kad šim notikumam ir pienācis īstais laiks.
Es esmu iemācījusies piedot un saprast. Man ar to pietiek, Man nav akmeņa uz sirds. Es esmu iemācījusies pa īstam un ar izpratni palūgt piedošanu par pašas nodarīto, nožēlojot savus neapzināti veiktos sliktos darbus. Vai kādreiz saņemšu piedošanu un sapratni? Nezinu. Un nav jau arī tik svarīgi. Galvenais - es spēju apzināties savus kādreizējos neapzinātos nodarījumus un palūgt piedošanu. Pārējais ir atkarīgs no citiem, viņu spējas un vēlmes piedot.
palūgt pirdošanu vismaz izlabo gan
AtbildētDzēst