piektdiena, 2020. gada 23. oktobris

Dažādas domas par viskautko apkārt notiekošo

  1.  Vakar pa ilgiem laikiem atkal pieķēros tulkošanai. No krievu uz latviešu valodām. Teksts bija ļoti viegls un vienkāršs, bet vienalga gāja lēni. Kaut kā biju piemirsusi analogus vārdus latviesu valodā, nācās izmantot Google translate. Google tulkotājs ir uzlabojies, arī es papildināju savu vārdu un to nozīmju krājumu latviešu valodā. Tā pa īstam apķēru, ka tulkojot uz latviešu valodu, kas man ir dzimtā valoda, valodu ir japārzina ļoti perfekti, lai sanāktu perfekts tulkojums. Sapratu, ka man vēl daudz kas jāapgūst dzimtās valodas lietojumā. Un tieši literārajā valodā.
  2. Abi ar puiku vakar noklausījāmies divas mūslaiku ražojuma dziesmas par Rīgu. Puika pat apraudājās. Nezinu, kā puikam, bet manī radās doma, ka mūsu pārvākšanās uz Ludzu ir bijusi kļūda, mūsu mājas ir Rīga, mēs esam rīdzenieki pašā saknē. Vienīgais, par ko vienojamies - mēģināsim rast iespēju atgriesties lielpilsētā. Un varbūt iestāsies iekšējs miers un pat pateicība Ludzai, kas mūs uzņēma uz šo gadu, lai mēs saprastu, cik ļoti mēs esam atkarīgi no Rīgas.
  3. Daudz esam staigājuši pa Ludzu un tās apkārtni, iepazinuši šo mazpilsētu. Zināmā mērā mierīga un līdzsvarota vieta. Nav kņadas, kas ir visu lielpisētu nelaime. Pat darba dienās ir mierīgs līdzsvars bez steigas. Viss notiek, viss ir kārtībā. Bet tas kaut kā degradē, kņadai ir savs labums - tas liek sasparoties un pilnveidoties. Kaut kur dziļi zemapziņā nostiprinājusies pārliecība, ka reiz mēs atgriezīsimies Rīgā, mājās. Bet nu tas ir tikai sapņa līmenī. Pagaidām.

ceturtdiena, 2020. gada 22. oktobris

Patīkamas lietas

  1.  Man patīk, ka daudzviet uz ceļiem un ielām pilsētās notiek kārtīgi remontdarbi, nevis kārtējā bedrīšu lāpīšana. Rīga pēdējo gadu laikā ir krasi mainījusies uz labo pusi. Daudzas ielas ir sakārtotas, Daudzos pirmskara namos notiek kapitālais remonts, lai varētu piedāvāt ofisus un dzīvokļus. Ir daudz jaunu namu pilsētas centrā. Vispār kopaina vieš patīkamas cerības.
  2. Arī Ludzā notiek ceļu remontdarbi. Tiesa, pārsvarā tās ir ietves, kuras restaurē.
  3. Uz Daugavpils šosejas posmā no Rēzeknes uz Rīgu arī kādu laiku bija "korķi", jo uz tās kādu palielu posmu remontēja. Kustību gan tas tobrīd patraucēja, bet rezultāts iepriecina.
  4. Patīk atgriezties mājās no Rīgas un ievelties savā dīvānā. Ir reizes, kad man sanāk vienā dienā izbraukāt turp un atpakaļ un lielpilsētu. Vakar, piemēram, vairākas stundas braucu ar autobusu, kurš Rīgā ienāk 16.15. 16.30 satuku vajadzūgo cilvēku, saņēmu saņemamo un uzreiz uz vilcienu braucienam atpakaļ uz Ludzu. Praktiski visa diena ceļā ar maziem pārtraukumiem. Sēdvieta bija, bet kopsummā bezdarbīga sēdēšana 8 stundu garumā kaut kā nogurdina, tāpēc atgriežoties mājās dīvāns kļuva īpaši mīļš.

trešdiena, 2020. gada 21. oktobris

Kārtējais runājamais

  1.  Man nepatīk graustos atstātie nami pilsētas un laukos. Tā nav tikai mūslaiku nelaime. Arī padomjlaikos braukājot redzēju daudzas atmatā pamestas viensētas. Toreiz jaunie bēga no laukiem uz Rīgu vieglākas maizes meklējumos, vecie palika līdz mūža beigām, viensētas palika biedējot ar savām tukšajām "acīm" ēkās un atmatā aizaugušo dārzu. Tagad, nu jau gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, šādas, biedējošas, ēkas parādījušās arī pilsētās. Lai savestu visas šīs ēkas lietošanas kārtībā un piedāvātu cilvēkiem dzīvei un darbībai naudiņas nepietiek. Un likumdošanā kaut kādi tabu u.tml. Toties naudiņa pietiek jaunu mikrorajonu veidošanai Rīgā, kam citam jaunam laukos un mazpilsētās. Kur te saprātīga saimniekošana?
  2. Nevaru atturēties no vispārējas tendences. Feisbukā daudz runā par koronas vīrusu, tas tagad esot mutējis un kļuvis nedaudz savādāks. Grūti pieņemt, ka šis vīruss ir slimība pati par sevi. Tikai minu - vai tas nav kāds gripas modīgais paveids? Gripa arvien jaunā mutācijā trako jau kuro ziemu, vakcinēšanās īsti neder, jo kā jau iepriekš tiku rakstījusi, pērnā gada pretgripas vakcīna neder šodienas gripas varietātei, jo vīruss ir jau mutējis un kļuvis savādāks. Ir tikai jautājums - kāpēc gripas epidēmijas laikā tiek pasludinātas vāji darbojošās karantīnas bērnudārzos, pansionātos, slimnīcās? Bērnudārza bērni sēž mājās daļēji pieskatīti, jo vecākiem tomēr ir jāstrādā, abos pārējos gadījumos - ciemiņi netiek pielaisti lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet personāls? Tad jau arī viņiem būtu jāpaliek šajās iestādēs, lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet nē - personāls nāk un iet saskaņā ar darba grafiku. Un kurš spēs noteikti apgalvot, ka šī personāla ikdienas nomaiņa pasargā pacientus un vecos cilvēkus pansionātos no saslimšanas ar gripu? Un par "uzpurņu" zemo lietderības koeficientu arī daudz ir runāts. 
  3. Veidojot secinājmus par iepriekšējā punktā izteikto viedokli - vai nevajadzētu mainīt kaut nedaudz attieksmi pret karantīnām un kovidvīrusa piesardzības pasākumiem. Ar šiem pasākumiem tiek grauta ekonomika visā pasaulē. Pat karu nevajag, tik pretkoronas pasākumus, lai daudzas ekonomikas nozares stipri pavājinātos vai vispār izzustu no pasaules ekonomiskās kartes. Kopsummā mīnusu vairāk nekā ieguvumu. Pašā Ludzā esmu novērojusi, ka šie "aizsadzības pasākumi" tiek ievēroti visai pavirši, maskas lieto retais un arī retais izmanto veikalos piedāvātos roku dezinfekcijas līdzekļus. Pie kam mums ir ĻOTI zems saslimstības līmenis ar to kroņa vīrusu. Vispār pat neesmu dzirdējusi par saslimšanu ar iepriekšminēto vīrusu. Un jāņem vērā, ka daudzi braukā pa rajonu, pat uz slimības perēkli Rīgu. 
  4. Un ja tā padomā, laikam jau iepriekš arī esmu rakstījusi, visādi vīrusi ir bijuši un būs un nāksies ar tiem cīkstēties. Bet vienalga iedarbosies dabiskās izlases nosacījums un izdzīvos tie, kam stabilāka imūnsistēma, tie, kas piestrādā pie imūnsistēmas nostiprināšanas, nevis tie, kas bailēs trīcot cikstēsies ar kaut ko vienu, nedomājot par pārējo.
  5. Laikam jau esmu par šerpu, bet mani kaitina vienas saslimšanas padarīšanu par pārāku, nekā citas. Ja savāc kopā no dažādiem medijiem tur rakstītās ziņas, tad kopsumā sanāk, ka no daudziem citiem saslimšanas gadījumiem, vispār negadījumiem uz ceļiem, gaisā un jūrā kopsumā šo pasauli atstāj krietni vairāk cilvēku, nekā no viena paša kroņa vīrusa. Vai šis vīruss ir tā vērts, lai daļēji apstādinātu vai vispār nogremdētu pasaules ekonomiku? Varbūt ir vērts padomāt par to, kā rīkoties, lai palielinātu imūnsistēmas iespējas gan cilvēkiem, gan apkaimē esošajiem dzīvniekiem?

otrdiena, 2020. gada 20. oktobris

Es laikam par daudz domāju

Tā nu sanāk, ka daudz laika pavadu mājās vai braukājot uz Rīgu darīšanās. Esmu pat pamēģinājusi pastrādāt kādus darbiņus. Par vienu jau rakstīju. Ar pārējiem pagaidām sanāk tāpat. Nu neturu es garas darba stundas un lauku darbu. Kaut kādu naudiņu jau nopelnīju un ceru, ka mans mazais pienesums lauksainiecības darbos kaut cik bija noderīgs saimniekiem.

Tāpēc joprojām esmu darba meklējumos ar cerību, ka atradīšu tādu darbu, kura veikšana apmierinās gan darba devēju, gan mani.

Pati šo ziņu nelasīju, bet dēls teica, ka viena no ASV kinostudijām taisoties uzņemt seriālu par Gredzenu pavēlnieku. Precīzāk - par to laiku, kas bija starp Hobita un Gredzenu pavēlnieka notikumiem. Ideja jau nebūtu slikta, ja vien netiktu plānotas seksa ainas un atkailināti ķermeņi. Tāda sajūta, ka autoriem nav īstas nojēgas, kas ir Hobits un Gredzenu pavēlnieks. Seksa ainas un atkailināti ķermeņi organiski iederējās Troņu spēlēs bet ne iepriekš minētajos Tolkīna darbos. Feisbukos par šo tēmu vēl nav "ieskrējušās" sarunas, bet jūtu, ka tās būs visai šerpas. Nu nevar, pat nedrīkst banalizēt kulta filmu, kurai jau ir sava vieta pasaules kultūras mantojumā. 

Pagājušajā nedēļas nogalē Ludzā bija piestājis ceļojošs cirks. Laikam tas bija pamatā manam iepriekšējam rakstam. Tas Ludzas kultūras dzīvei bija noderīgs, bet stipri šaubos, vai šis pasākums nesa kādu lielu peļņu. Tomēr Latgale ar visām Latgales finansu problēmām. 

Kaut kā nav sajūtas par latgaļu vienotību cīņā par Latgales reģionu attīstību un finansu piesaistīšanu. Labākā stāvoklī laikam ir vienīgi Daugavpils un Rēzekne kā lielākās Latgales pilsētas. Gribētos, lai pie varas esošie iedalītu lielāku naudiņu Latgales attīstībai. Ne tikai mazpilsētām, bet arī vietējiem lauksaimniekiem. Citi reģioni jau tā pat ir stipri. Vēl no padomju laikiem. Latgales pamešana praktiski novārtā ir visai neglīts mantojums no PSRS laikiem. Gribētos, lai lielie Latvijas uzņēmumi, ne tikai veikalu tīkls un benzīntanku tīkls, ienāktu Latgales laukos un mazpilsētās. Bet tas ir sapņu līmenī laikam. Es vēl līdz galam neesmu izpratusi Latgali un visu tajā notiekošo. Kaut arī gadu jau dzīvoju šeit - Ludzā.

svētdiena, 2020. gada 18. oktobris

Cirks - klauni un viss pārējais

Bernībā patika tās reizes, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz cirku. Bija interesanti. Bija klauni, dresēti zvēriņi, akrobāti ar sarezģītiem trikiem. Tik pamazām, pieaugot, radās daudzi aizspriedumi pret cirku. Pamēgināšu tos uzskaitīt.

  1. Visi klauni bija apmēram vienādi ar gandrīz identisku repertuāru. Izņēmums - Krievijas klaunādes zvaigzne Oļegs Popovs, kura numuri neatkārtojās katrā viņa uznācienā, bija daudz interesantu reprīžu, ne kā citiem klauniem.
  2. Manu attieksmi pret dresētiem zvēriem uz negatīvo pusi pamainīja divas PSRS laika filmas, no kurām viena saucās Strīpaino reiss, otras nosaukumu neatceros. Es saprotu, ka cirks tradicionāli ir kustībā, viesizrādes ir daudz un dikti visās malās. Un to, ka pārbraucienu laikā zvēriņi mītējas ceļojumu krātiņos pārbraucienu laikā, arī saprotu. Bet, ja cirks vairākus mēnešus uzstājas vienā vietā? Vai tiešām arī tad tam nabaga lopiņam ir jādzīvo ceļojuma krātiņa šaurībā bez iespējas izstaipīties, nedaudz pastaigāties iežogotā teritorijā? Un kurš ir dzirdējis par dzīvnieku vairošanos cirka dzīves apstākļos? Neticu, ka visi cirka dzīvnieki tiek sterilizēti. Principā, man liekas, ka cirkā pret dzīvniekiem tiek realizēts klusais terors un viņiem tiek nepārtraukti darīts pāri.
  3. Daudzi no akrobātiskiem vingrinājumiem, ko rāda dažādu valstu, tautu cirki viens no otra praktiski neatšķiras. Vai tiešām akrobātiem galvas vietā ir redīss un viņi nespēj neko jaunu ienest savā priekšnesumā? Tik atkārtot jau noslīpētas klišejas?
  4. Un man ir ļoti lieli iebildumi pret programmas pieteicēju. Īsti nevaru saprast, kas, bet viņa mirklīgā uzstāšanās starp numuriem ir bezgaršīga un pompoza.
  5. Savā ziņā man patīk, vismaz ļoti cienu, Krievijas kaķu dresētāju Kuklačovu. Nesen pa televīziju rādīja viņa māju, kurā daudzās vietās un lietās piedomāts par viņa mīluļiem tajos brīžos, kad nav jātup kaķu pārnēsamajās kastēs un kurp jādodas viesizrādēs. Es saprotu, ka viņam kā cirka zvaigznei, naudas pietiek iekārtot sev pagreznu un palielu mitekli brīžiem, kad nekur bav jābrauc. Bet patīkami un mīļi ir tas, ka ir padomāts arī par viņa uzstāšanās kolēģiem - kaķiem. Man liekas, tie šobrīd ir vienīgie cirka dzīvnieki, kuri jūtas ērti un labi un līdz ar to viņu līdzdalība Kuklačova priekšnesumos ir patiesas draudzības izpausme. Man liekas, vinnē abas puses. Ar sadarbību un mīlestību.

svētdiena, 2020. gada 11. oktobris

Brauciens uz Rīgu un kas mani tur pārsteidza

  1.  Pirmkārt mani ļoti un savā ziņā pat patīkami pārsteidza Aleksandra Čaka/Marijas ielas renovācijas jaunumi. Kad piektdienas vakarā iebraucu Rīgā, devos uz trolejbusiem, kuri pa šo ielu dodas Pļavnieku/Purvciema/Mežciema virzienā. Ar pienākušo 18.trolejbusu mierīgi pa šo ielu nokļuvu līdz Ieriķu ielas pieturai, kas reizē ir arī 11tā trolejbusa galapunkts. Nākošā dienā atkal jau ar 18to trolejbusu (kāda veiksme, jo tas pārvietojas pa man izdevīgāku maršrutu) devos uz centru, lai izkāptu pieturā, kurā A.Čaka iela krustojas ar Matīsa ielu. Man bija jānokļūst uz Kr. Barona ielu, lai pārkāptu 11tajā tramvajā lai tiktu līdz Matīsa kapiem praktiski pie Brasas stacijas. Šeit mani pārsteidza nemitīgie paziņojumi trolejbusā, ka Čaka iela ir slēgta sākot no tās krustošanās ar Stabu ielu, jo tiek veikti ielas asfaltēšanas darbi. Ko, atbraucot no kapiem un lēnām dodoties uz staciju, pārbaudīju realitātē. Ceļu būves tehniku un strādājošos cilvēkus gan nemanīju, bet iela bija slēgta līdz pat Stacijas laukumam, kurā iela sākas. Viss posms bija noklāts ar jaunu asfaltu, arī ietve sakārtota - bija saliktas ielu flīzes, kuras vieglāk nomainīt pie to bojājuma - nav viss ielas segums japārrok, tik dažas flīzes jānomaina. Biju patīkami pārsteigta par šīm pozitīvajām izmaiņām vienas nakts laikā. Bija pat piedomāts par to, kur un kā virzīt gan sabidrisko gan privāto transportu tā, lai kustība būtu ērta un neveidotos pārāk lieli "korķi" un visi varētu laikus nokļūt vajadzīgajās vietās.
  2. Otrs mans pārsteigums bija veikali. Biju Rīgā tikai dažas nedēļas atpakaļ, bet tagad konstatēju, ka daudzi veikali, kas bija veiksmīgi darbojušies daudzus gadus, nu ir aizvērušies um logos izlikts paziņojums, ka telpas tiek izīrētas. Tas radīja nepatīkamu pārsteigumu un pat zināmu nostaļģiju pēc bijušajiem laikiem. Nezinu, kas tur pie vainas, bet varbūt visu šī gada populārā vīrusa pretaizsardzības pasākumi daudzus veikalus noveda līdz bankrotam. Tiešām nezinu. Daudzi esošie veikali pārgājuši uz piecu dienu darba laiku saīsinātā režīmā. Ceru, ka tas palīdz noturēties un pastāvēt.
  3. Mani vēl patīkami pārsteidza sabiedriskajā transportā braucošās publikas apzinīgums. Jau Ludzā (un mums pilsētā nav šī vīrusa) iekāpjot vilcienā tika uzliktas sejas maskas, kas tika noņemtas tikai izkāpjot no vilciena galamērķī. Tas pats vilcienā bija arī atpakaļceļā. Pašā Rīgā, pārvietojoties sabiediskajā transportā, visi bija maskoti. Tas viss pavasarī, pirmā kovidvīrusa uzliesmojuma laikā tika ievērots visai nosacīti. Tagad, otrā uzliesmojuma laikā, cilvēki kluvuši daudz apzinīgāki un vairāk piedomā pie savas veselibas.
  4. Mani patīkami pārsteidza labvēlīgā uzņemšana vietā, kur biju sarunājusi naktsmājas, kā arī pie dēla drauga, pie kura ierados uz stundu pasēdēt siltumā, kamēr tika gaidīts vilciens. Bija sirsnīgi un labi pavadīts laiks interesantās sarunās.

piektdiena, 2020. gada 9. oktobris

Grūti pateikt, kā zemāk rakstīto nosaukt

  1.  Jaunībā un brieduma gadu sākumā negribot nodarīju pāri sev tuviem cilvēkiem un pēc tam nezināju, kā viņiem pieiet, lai atvainotos. Zināju, ka vārdiem "piedodiet, es negribēju, viss sanāca netīšām" sekos dažas audzinošas pārrunas, no kurām baidījos. Jo apzinājos savu kļūdu un nevēlējos nedz to atkārtot nedz dzirdēt garas runas kļūdas iztirzājuma sakarībā. Varbūt tieši tas radīja lielu plaisu starp man tuviem cilvēkiem un mani. Man jau nav daudz palicis to tuvāko un īpaši mīlētāko cilvēku. Tagad mēģinu šo plaisu likvidēt, sarunāties ar šiem cilvēkiem un jūtos bezgala pateicīga, ka viņi mani uzklausa, nenosoda, tik reizēm maigi atgādina, kur tā nesaprašanās radusies. Bezgala pateicīga esmu māsai, kura sarunājas ar mani, kad viņai piezvanu, un piedomā par mani, palīdz iespēju robežās. Kaut arī skaidrs, ka kopā dzīvošana vairs nav iespējama. Tomēr paldies viņai, ka mūsu māsiskās attiecības pastāv un sarunas ar viņu reizēm liek darboties straujāk un aktīvāk kāda jautājuma risināšanā. Reizēm viņas teiktais man nepatīk un liekas par asu un nevietā, bet - kad saruna ir pabeigta un atlicis laiks sarunu pārdomāt, viņas teiktais liek aizdomāties un mēģināt rīkoties. Esmu pateicīga viņai un citiem ļoti tuviem cilvekiem par reizēm skarbajiem vārdiem, kuri ir vietā un no sirds.
  2. Mēģinu šīs ģimeniskās attiecības un tuvināšanos ar vistuvākajiem cilvēkiem "iepotēt" dēlam. Bet pagaidam īsti rezultatu vēl nav. Laikam katram pašam ir jānonāk līdz ģimenes vērtības apzināšanai. Mēģinu radīt izpratni par to, ka sievas/vīrus reizēm var mainīt ka cimdus. Bet ģimene paliek, ir un pastāv. Un vienmēr būs blakus un vajadzīgajā brīdī.
  3. Esmu bezgala pateicīga tiem, kas laika gaitā kļuvuši par maniem pašiem tuvākajiem draugiem. Viņu līdzdalība manā dzīvē ir ĻOTI liela un patiesa. Un te nu ar pliku paldies nepietiks. Ja viņiem būs grūti vai kādas nepatikšanas, man ir jābūt blakus ar savām iespējām palīdzēt. Reizēm tas var aprobežoties tikai un vienīgi ar uzklausīšanu. Un tas jau ir daudz. No savas pieredzes zinu.
  4. No bērnības un pusaudžu gadiem atminos ģimenes viesību dienas. Tās varēja būt kādas dzimšanas dienas, vārda dienas, vispār nav jau svarīgs iemesls šīm svinībām. Bet bija tā, ka mes, bērni, paēdām pie kopgalda un gājām rotaļāties. Tomēr šīs rotaļas apstājād mirklī, kad mūsu vecmammu paaudze sāka dziedāt. Ne jau PSRS laikos aizliegtās dziesmas, bet bija taču arī daudz citu dziesmu, ko dziedāt. Tad "apštopējās" visa ritaļāšanās un mēs, mutes pavērusi, klausījamies šo spontāno kori un dziesmas. Tāpat atceros, ka bieži aizmigu vīru runas klausoties pīpējamā telpā. Viņus klausīties bija interesanti un priekš sevis uzzināju daudz kā jauna. Žēl. ka šī ģimeniskā tradīcija, sākot ar manu paaudzi, gājusi mazumā. Svinībās vairs nav dažādu paaudžu tikšanās, ir tikai nelielas draugu grupas tikšanās ar lielu alko piedevu. Un bez mājsaimnieces kulinārijas brīnumiem. Reiz, vēl padomju gados, galdi bija bagātīgi klāti, kaut arī neiztika bez alko. Tomēr - galdi bija bagātīgi no ēdamā un tad jau tas alko tik ļoti neiedarbojas, kā tukšā kunģī lejot un lejot tikai alko bez jebkādas citas nodarbes.

trešdiena, 2020. gada 7. oktobris

Vēl šis tas par bērniem un bērnību

 Man liekas, ka tagadējā bērnu tiesību aizsardzības sistēma, maigi sakot, stipri ieklibo. Jau agrāk esmu par visu to rakstījusi pieminot daudzus aspektus. Tagad sanak tikai pielikums pie iepriekš rakstītā.

Savulaik bērniem bija savi mazie pienākumi mājās, pie viena vecāki, vismaz jaunāko klašu skolēniem, piesekoja skolā uzdoto mājasdarbu izpildei kā arī reizēm pildīja logopēda pienākumus. Man, piemeram, tēvs stundām sēdēja blakus, lika rakstīt vārdus. Japiezīmē, ka neatsķīru t no d vārdos. Katru atseviški - jā, net ne vārdā. Ilgu laiku nespēju vārdā saklausīt pareizo burtu un rakstīju otrādi. Tad nu tēvs pacietīgi vakaru pēc vakara pacietīgi sēdēja ar mani pie rakstāmgalda un lika rakstīt vārdus ar šiem burtiem, katru reizi izskaidrojot kļūdu un liekot rakstīt no jauna, bet citu vārdu. Mani, kā jau diezgan aktīvu bērnu, šīs sēdēšanas un rakstīšanas bezgalīgā pacietībā protams kaitināja, gribējās rotaļāties. Tomēr pieaugot esmu pateicīga tēvam par viņa pacietību un garajām rakstīšanas stundām. Vairs nejaucu, kurš burts kurā vārdā rakstāms.

Tā pat jutās tie bērni, kuros jau no bērnības izpaudās kāds talants. Tagad daudzi dažāda veida mākslinieki ar pateicību atceras tos laikus, kad vecāki viņus sēdināja pie klavierēm, veda uz apnicīgam sporta nodarbībām u.tml. Bērnībā tas likās neciešami - citi bērni pagalmā spēlējas, bet tev jādara kas cits, jo vecaki tā liek. Bet šī "bīdīšana" pa lielo devusi augļus. Daudzi izaugot kļuvuši par atpazīstamiem māksliniekiem un tas viņus priecē un izskan pateicība vecākiem par viņu ieguldījumu personības veidošanās procesā. 

Šāda vecāku izturēšanās plus ārpusskolas nodarbību pedagogu darbs devis mums daudz atpazīstamu, populāru mākslinieku ar izcilām dotībām. Nevar pat salīdzināt ar šolaiku māksliniekiem. Tagad uz skatuves bieži parādās dziedātāji, kuriem nav dziedāšanas izglītīnas, ir visai vāja balss u.tt. Un tādus bīda uz priekšu un atpakaļ Lielais mārketings. Bēdīgi.

Jebkurā gadalaikā mums bija daudz lielāka brīvība. Galvenais, lai mācību stundu uzdotais būtu sagatavots un sīkie mājas darbiņi paveikti. Tad mēs kaut līdz tumsai drīkstējam skraidīt pa pilsētu, atklāt pilsētā sev ko jaunu, iet uz kino pēdējiem seansiem - nevis tāpēc, la bučoties gribētos, bet gan tāpēc, ka uz citiem seansiem biļešu vairs nebija. Un nebija mobilo telefonu, pa kuru pašā interesantākajā laikā un vietā piezvanītu mamma un dusmīgi noteiktā balsī sauktu mājās. Protams, kad atgriezāmies mājās, bija brāziens, ka par ilgu esam klenderējuši utt. Bet tas jau bija īslaicīgs brāziens un vai kādu no mums tas uztrauca? Visi esam uzauguši par normāliem cilvēkiem, ieguvuši profesijas un, mūslaiku iespēju robežās, tajās arī strādājam.

Vai bērnība bija slikta? Noteikti nee. Un mūslaiku bērnībā nejaucās nekādas Bāriņtiesas un tamlīdzīgas iestādes. Protams, gadījās arī smagu dzērāju ģimenes ar bariņu bērnu. Tās bija policijas, toreiz milicijas, uzskaitē, bet bērnus nesteidza atņemt vecākiem un sadzīt bērnunamos. Katram bērnam viņa ir svarīgāka par visu pasaulē un ir pilnīgi veinalga, ko domā apkārtējie.

otrdiena, 2020. gada 6. oktobris

Šis tas rīta agrumā

  1.  Pārlasīju savus rakstus. priecē tas, ka tie laika gaitā kļuvuši saturīgāki. Apbēdina tas, ka daudziem iepriekšējiem rakstiem komentāri ir bijuši nevis pēc būtības bet tikai un vienīgi uzbrukumi par alus traukiem manā tuvumā un mana taisnošanās par tiem. Vai tiešām tautu interesē tikai tas? Vai nav ko pateikt par raksta būtību? Gribētos konstruktīvus viedokļus rakstos. Lai veidojas interesanta diskusija.
  2. Nesen manam iemīļotajam aktierim Uldim Dumpim bija jubileja. Man šis aktieris patīk ar savu vitalitāti un katrā lomā viņš ir neatkārtojami lielisks.
  3. Neesmu pasekojusi Latvijas presei, bet skatoties TV bieži redzu, ka tiek "apmuļļāta" populāru aktieru privātā dzīve un dažas peripetijas tajā. Visai maz tiek runāts par aktieru sasniegumiem radošajā procesā. Vai tiešām masu medijiem nav nekā cita ko darīt, kā līst ievērojama un talantīga cilvēka guļamistabā? Par šo situāciju laikam jau agrāk esmu ko rakstījusi. Neatceros. Mani kaitina šī nekaunīgā līšana svešās gultās un tad "uzražots" raksts. Kā, tagad, piemēram, TV cītīgi seko tautā iemīļota aktiera Jefremova tiesas prāvai un visam tam, kas notiek ap to. Jefrenovs bija iekļuvis Ceļu Satiksmes Negadījumā, kurā gāja bojā otras iesaistītās mašīnas vadītājs. Bet līdzīgi negadījumi uz pasaules ceļiem notiek ik dienas un tos tik dikti nereklamē TV. Jefremovs ir tikai cilvēks, kura profesija ir aktieris. Katram taču sava profesija. Uz ceļiem iet bojā studenti, ārsti, dizaineri utt. u.tml. Tad jau būtu TV jāuzrāda visi, kas vainīgi CSN. Tikai godīga rīcība būtu.
  4. Par savu kaiti domājot, kretinē tas, ka dažās jomās pateicoties izrakstam no mana kārtējā grupas pagarinājuma lēmuma, kuru saņēmu pa pastu, esmu zināmā mērā vismaz uz tuvāko gadu, dažās opcijās esmu kluvusi atkarīga no sava dēla. Tomēr mēs kaut kā tiekam galā tā, lai šī atkarība mums netraucētu normālai dzīvei un normālai komunikācijai ar mūsu draugiem, kā arī visam kam citam.
  5. Esmu par to jau kaut kur iepriekš rakstījusi, bet esmu ar mieru pareklamēt vēl kaut ko bez AdSense reklāmām, kuras ne visi redz, jo savos datoros ir atslēguši ārējās reklāmas rādīšanos saitos. Jebkuru konstruktīvu reklāmu varu še ievietot kā rakstu un ar copy-paste variantu atkārtot kaut 10 reizes. Ja nu kādam ievajagas. Varam sarunāt. Mans telefona nr. un e-pasts uzrādās manā profilā.

pirmdiena, 2020. gada 5. oktobris

Dažāda informācija

  1.  Mans dēls 2jā datumā šomēnes atlidoja no nedēļu ilga ceļojuma pa Serbiju un Bosniju. Abas valstis atrodas Balkānos. Balkānu vārds reiz izskanēja loti sakarā ar Balkānu krīzi - karadarbību šaja reģionā saistībā ar Dienvidslāvijas sadalīšanos mazākās valstīs. Toreiz iejaucās ANO ar savu karaspēku miera nodrošināšanai un uzturēšanai šajā reģionā. Tas viss notika, ja nemaldos, 90to gadu sākumā, kad viss austrumu bloks juka reizē ar PSRS monstru. Kad jautāju dēlam - ANO karaspēks ir prom? - atbilde bija vienkārša - vēl ir un ilgi būs. Ja ANO no tā reģiona aizies, atkal atsāksies nekārtības un šaudīšanās. Ar daudziem it kā pamatotiem iemesliem. Šāda situācija mani biedē un drusku atgādina Afganistānu, kurā jau ilgu laiku uzturas ANO karaspēks ar savu miera misiju. Kad vienreiz tas viss beigsies un valstīs nevajadzēs kaut kādus papildspēkus, kas nodrošinātu mieru un puslīdzēju stabilitāti.
  2. Televīzijā uzķēru ziņu kanālu (kaut arī ziņas esmu atradinājusies skatīties - labāk interesantas filmas, dokumentālas filmas par interesantam tēmām un reizēm tokšovus), un šajā ziņu kanālā ziņoja par to, ka Tramps un viņa ģimene bija noķēruši korona vīrusu un tagad laimīgi tikuši no tā vaļā, vienīgais - vel joprojām jāievēro daži piesardzības pasākumi. Vajprāts, kas notiek ASV. Tur no paša sākuma netika pieņemti piesardzības pasākumi un rezultāts - liela daļa iedzīvotāju aizgājuši viņā saulē ar šo vīrusu, liekas, ka pat vairāk kā visā Eiropā kopā ņemot. Esmu priecīga, ka Latvija turas no vīrusa brūvāko valstu saraksta augšgalā. Lai vai cik mums nepatika tie aizsardzības pasākumi, tie tomēr ir nostrādājuši pozitīvi.
  3. Neteikšu, ka dokumentālās filmas un tokšovi mani aizrautu. No bērnības, jaunības atceros, ka dokumentālās filmas bija neinteresantas un pārbāztas ar ideoloģiju. Tagad ir savādāk un tēmas ir tik dažādas un interesantas, ka beidzot ar prieku skatos šīs filmas un uzzinu daudz kā jauna. Par tokšoviem runājot - latviešu variantu neesmu uzķērusi, angliskos neskatos, jo nesaprotu runāto, tādējādi atliek vienīgi krievu. Tad nu tos skatos. Tiesa, ne visus, tik tos, kuros izvirzītā sarunas tēma liekas interesanta un skatīšanās vērta.

sestdiena, 2020. gada 3. oktobris

Pēdējā laikā daudz domu

1. Koronas vīruss jau ir aprakstīts, "apmuļlāts" visos iespējamos saitos. Pat FB, kurā ilgstoši nebija iespējams lasīt ko citu, kā vien viedokļus par šo vīrusu un reakciju uz to. Man ir apnicis uzbāzties ar savu viedokli, neizplūdīšu.

2. Tagad FB "uzpeldējis" jautājums par homoseksuāļu tiesībām. Ja viņi nebļaustītos uz katra stūra un nerīkotu katru gadu praidus, es viņus uztvertu mierīgāk. Katra cilvēka seksuālās vajadzības ir viņu pašu darīšana. Nav ko tās afišēt un uzstiept citiem. Manuprāt, praidi ir tikai un vienīgi klaja izrādīšanās un "uzbrauciens" tradicionālajām ģimeniskajām vērtībām. To es neatbalstu. Var taču atrast citus ceļus savu tiesību atzīšanai un visiem būtu miers. Nebūtu sabiedrības dalīšanās un tradicionālo ģimeņu noliedzošās attieksmes. Ar šiem praidiem tiek panākta vienīgi un tikai negatīva attieksme pret sevi un pazaudēta izpratne par dažādību. Ar invalīdu atzīšanu ka normālu sabiedrības sastāvdaļu taču reiz gāja pagrūti, tikai invalīdi nerīkoja gajienus, bet lēnām un pamazām mainīja citu cilvēku viedokli par sevi, kas atsaucās arī likumdošanā. Es drīzāk apbrīnoju un cienu invalīdus, kuri atraduši savu vietu dzīvē un aktīvi iesaistās visās sabiedrības norisēs.

3. Nezinu, kāds būs jaunais Rīgas mērs. Kaut kā bija ierasts, ka ilgus gadus šajā amatā bija Ušakovs. Bet viņa laiks acīmredzami ir beidzies. Tāda nu ir tā dzīve. Atceros vēl tos laikus, kad pilsētas mērs bija Rubiks. Viņa aktivitātes un idejas pilsētvides sakārtošanā izraisīja pozitīvu tautas rezonansi. Klīdz runas, ka viņš uz darbu brauca ar sabiedrisko transportu, nevis ar kādu tur vieglo mašīnu. Šīs runas (tiesa, pārbaudījusi neesmu, nav sanācis) paaugstināja Rubika reitingu rīdzenieku acīs. Ar domu - nav izlēcējs, pašlabuma meklētājs un īstens pilsētas tēvs. Tomēr, kolīdz viņš aizgāja Lielajā politikā - šluss un āmen. Tur viņš nebija vietā un no viņa darbības neilgs laiks cietumā vien sanāca. Būtu labāk palicis Rīgas mēra amatā, kur viņš tiešām iederējās un, kā dzirdēju atsauksmes arī no citiem, viņš bija labs mērs.

4. Tā arī neesmu sapratusi - vai šīs Rīgas domes vēlēšanas bija ārkārtas vai regulāras. T.i. vai bija pienācis likumā noteiktais mirklis mainīt pilsētas vadību. Ja pareizi esmu piefiksējusi, visā Latvijā pašvaldības tiek pārvēlētas apmēram vienlaicīgi. Pagaidām nejūtu kustību šajā virzienā man tuvumā esošajās pašvaldībās.

5. Par bērniem, vinu tiesībām un pienākumiem esmu daudz un dikti rakstījusi. Ar vienotu domu - pārskatīt visas bērnu audzināšanas metodes. Pati no saviem bērnības un pusaudža gadiem atceros, ka mēs brīvdienās un citās brīvās dienās spēlējāmies pagalmā un bijām pagrūti sasaucami nākt mājās uz vakariņām, mācību stundu gatavošanu, gulētiešanu. Pusaudžu gados vispār "klenderējām" pa pilsētu, braucām uz Jūrmalu un citādi izklaidējāmies pilsētā. Mājās atgriezāmies reizēm tikai pašā vakarā. Un pa dienu nebijām sazvanāmi, vecāki uztraucās no neziņas - cikos un kā atvase parādīsies? Mobilo telefonu jau nebija un ne katrā dzīvoklī bija stacionārais telefons. Mums nebija, ja ko vēlējos pateikt mammai vai tētim, nācās zvanīt kaimiņiem un lūgt, lai tie rāpjas stāvu augstāk, lai pasauktu pie telefona kādu no maniem vecākiem. Nācās zvanīt no telefona būdiņām, kur īsa saruna maksaja 2 kapeikas. Bet tomēr vairumā gadījumu par šo zvanu tika vienkārši aizmirsts. Bija interesantākas lietas, ko darīt. Tomēr nekas ļauns ar mums nenotika, vecāki arī kaut kā tika galā ar saviem uztraukumiem, ja mēs pārrodoties izstāstījām savus piedzīvojumus dienas garumā (tik daudz stāstījām, lai vecāki nomierinātos, par spīti tam, ka daudz arī tika noklusēts - ko nu uztraukt večus, viss tacu ir ok).

piektdiena, 2020. gada 2. oktobris

Vēlreiz par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem

Laikam atkārtošos, jo apmēram par šo, ko gribu tagad teikt, esmu rakstījusi šeit un šeit. Tomēr ir palicis kas neizteikts.

Pie mums un laikam arī visā pasaulē cīnās par bērnu tiesībām uz bērnību, viņu izglītošanos mācību iestādēs utt. Par kaut nelielu pienākumu daļu ģimenē, ikdienas mājas solī tiek stipri piemirsts, noklusēts. Bet bērnam taču ir ne tikai viņa tiesības rotaļāties, izbaudīt bērnību, mācīties kādā mācību iestādē - viņiem ir arī kādi sīki mājas soļa pienākumi ģimenē. Piemēram, novākt aiz sevis rotaļlietas pēc tam, kad tās vairs nelieto, lielākie var palidzēt mammai kādos sīkdarbiņos majas solī - iznest šmucspaini un iemest atkritumus tiem paredzētajā konteinerā, uzslaucīt grīdas, parūpēties par mājdzīvniekiem (ja tādi ir), aiziet uz veikalu pēc maizes (ja nav pārāk tālu no mājām un ir satiksmei droša vide uz ielas) utt. Te varētu rakstīt daudz un dikti, kā bērns mājas apstākļos var reāli piedalīties mājas dzīvē un sadzīvē ar sīkiem un dažādiem pienākumiem, kas savā ziņā sagatavos bērnus turpmākai dzīvei pieaugušo vidē.

Par bērnu namos augušajiem bērniem runājot. Tiem iztrūkst šīs reizēm sīkās zināšanas par mājas soli un ikdienu. Bērnu namos ir vesels štats ar cilvēkiem, kuri praktiski visu izdara bērnu vietā. Sak, nabaga bērns, jau tāpat apdalīts un ir viens šai pasaulē. Lai jau padraiskojas un izbauda bērnību. Neteikšu, ka bērnu namā būtu salda dzīve, esmu daudz atklausījusies par tur notiekošo, bērnu un pieaugušo savstarpējām attiecībām. Bet tieši bērnu namu audzēkņi vairumā gadījumu ir vairāk izlutināti, nekā ģimenē dzīvojošie. Vairums no viņiem aizejot no bērnu nama lielajā dzīvē jūtas un ir apmaldījusies un nezinoši sadzīviskā ziņā un viņiem ir grūtāk aklimatizēties pieaugušo vidē un sadzīvē.

Neteikšu, ka bērnu nami ir lieki, Tajos vairumā gadījumu nonāk bērni, par kuriem citam nevienam nav kam parūpēties. Tie, kas palikuši pavisam vieni plašajā pasaulē. Labi, ja kādam noveicas un viņš tiek adoptēts vai "nodots" aizgādībā. Kaut svešā ģimenē augot viņam rodas priekšstats par apkārtējo vidi un izdzīvošanu tajā, ieskaitot mājas sadzīves īpatnībām. Mājās, ģimenē dzīvojot bērns ir vairāk sagatavots patstāvīgai dzīvei nekā vairmus bērnu nama audzēkņu. 

Ir vērts padomāt par to, kā sagatavot bērnu nama audzēkņus dzīvei aiz bērnu nama sienām. Veikt kaut nelielu darbaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.

Tomēr, arī ģimenē dzīvojot, gadās visādi. Pati no savas pieredzes zinu. Daudz ko mājās, dzīvojot kopā ar vecākiem, neiemācījos. Un iemesls bija ne tikai dzīve komunālajā dzīvoklī. Mani saudzēja vairāk, nekā māsu un rezultātā viņa ir saimnieciskāka par mani. Es pat ēst gatavot iemācījos pamazām un tikai pie vīra izejot. Labi, ka man dzīves ceļā gadījās vīrieši, kas mācēja un māk gatavot. Un to nu viņi man iemācīja. Māsai šo skolu nevajadzēja, viņa jau mājas apstākļos pamazām visu iemācījās un tagad dzīvo normali attīstītu pieaugušā dzīvi. Es no viņas vēl joprojām daudz ko mācos, kaut arī viņa ir jaunāka par mani. Mani, kura ilgus gadus bija iestrēgusi psihologiski pusaudža, jaunieša autiņos, kaut arī pases dati rādīja pavisam citu ainu. Paldies viņai par to pacietību, ar kuru viņa mani velk reizēm pati to neapzinoties.

Vel noslēgumā gribētos pateikt - ļoti gribu pieredzēt tos laikus, kad pieaugušie pārstās 18gadīgam "bērnam" dibenu slaucīt un sāks to normāli gatavot dzīvei pieauguso vidē, kura ne vienmēr ir skaista un rožaina. Kad bērni, vienalga kur auguši - ģimenē vai bērnu namā - būs sagatavoti dzīvei pieaugušo cilvēku dzīves džungļos.