Sen nekas jauns te nav parādījies. Laika nav bijis un īsti arī nav laikam ko. Kaut gam - šis, patlaban manā rīcībā esošais, laptops man ir kā neapgūta, neizlasīta grāmata. Aizdots, līdz varēšu reanimēt veco lamatu, kurai baroklis nosprādzis, un ja vēl pieskaita pavasarī nočiepto, kuru vairs neceru atgūt.... Šis esot viens no pirmajiem modeļiem, kuri Rīgā, Latvijā esot parādījušies un vēl linukss pamatā - cilvēkam, kas ar vindozi pieradis strādāt un to samērīgi zina.
Tas tā, par tehniku un citiem brīnumiem runājot....
Mūžīgais jautājums laikam - kā cilvēkam iestāstīt, ka mēs uzvedamies kā bērni smilškastē?
Kā apkārtējiem iestāstīt, ka privātajā sfērā katrs pats apzinās un zina, kas un kurš viņam vajadzīgs dotajā dzīves posmā? Ne jau kaimiņu Ješka vienmēr labāk zinās, kas man/tev/Anniņai vairāk vajadzīgs.... Un es nerunāju par sadzīviskām, mehāniskām lietām, kad kāda truba plīsusi vai jāuzar labības lauks. Vai arī "jāsalāpa" kāds smagā avārijā cietis cilvēkbērns.
Ir lietas, kuras mēs paši labāk zinām un palīdzību un konkrētu, konkrētas darbības rakursā lūdzam tik tad, ja paši īsti netiekam galā? Lūdzam to konkrēto, kas dotajā mirklī un "uz sitiena" konkrēti vajadzīgs. Bez modifikācijām un tamlīdzīgi.
Ko vērti ir cilvēki, kas piesakās palīdzēt, bet - līdz ko izdzirdējuši par palīdzības raksturu, atsaka? Atsaka un vēl sāk nodarboties ar audzinoša rakstura moralizēšanu, sak "tev jau tas nemaz nav vajadzīgs, es labāk zinu par tavu privāto, dziļi intīmo jūtu/vajadzību sfēru."
Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Pie viena - nesen kāds cilvēkbērns nu ļoti "palīdzēja". Izpļāpājot uz pleca paraudātu situāciju uzskatīja, ka iegūs tā cilvēka uzticību, kuram izpļāpājis informāciju, kas āusīm" nemaz nebija jāzina. Un nu brīnās, ka abas puses ar viņu runāt negrib. Ne jau tāpēc, ka infa būtu kas grandiozi unikāls, bet tieši par pļāpāšanas faktu.
AtbildētDzēst