Pastrīdēsimies?

Laikam jau monologs sanāks, bet pārcietīsiet. Laikam.
Mēs esam neviennozīmīgas būtnes, kas daudzās situācijās uz daudz ko skatās kā nu kuro reizi sanācis. Arī uz sevi un cilvēkiem mums apkārt. Un šīs situācijas reizēm ko pamaina mūsu pasaules uztverē, saskarsmē ar apkārtējo pasauli.
Reizēm vajag veselu laikmetu, lai kas mainītos pašā, paša apkārtējās pasaules uztverē, saskarsmē ar to. Un pie viena - pārmaiņas notiek palēnām, pamazām. Tuvākais loks redz un jūt šīs pārmaiņas. Tālākais - ne īpaši. Straujām pārmaiņām - reizēm vajag to, ko sauc par sprādzienu makaronu fabrikā vai kā tamlīdzīgi (piem. tuva cilvēka pāragra nāve, strauja nosirmošana kk stresa/slimības rezultātā, vnk pārvarēta slimība, kas būtiski kk maina).

Citām pārmaiņām - tās notiek tad, kad pienāk laiks, un tā, kā diktē laiks. Un tās var būt visādas, reizēm netveramas, reizēm jūtamas apkārtējiem. Prasīt no otra "Mainies!" - tas ir tā, ir kā paģērēt elektrības slēdzi kaimiņa garāžā. Darbs ar sevi, jel kādu maiņu notikšana pašā, apkārtējā pasaulē nav elektrības slēdzis. Nav "čiks un gatavs". (und es nerunāju par extrēmām situācijām kā nelaimes gadījums, taifūns, zemestrīce - kaut gan saprātīgi visam pasekojot arī no šīm extrēmsituācijām var izvairities). Tā tās lietas nenotiek, prasījums "Mainies!" tā, paģēroši un uzstājīgi, - tikai bojā avenes un saskarsmi. Tas tik lieku reizi pierāda, ka prasītājs ir radījis save ilūziju par to, kādiem mums jābūt neņemot vērā, kādi mēs esam (ne jau vienmēr tas ir apzināts lielums; reizēm tā ir nepilnīga zināšana, informācijas minimums).
Jebkurā saskarsmē divi cilvēki sarunājas tikai daļēji parādot sevi viens otram, tikai mazuliet ielaižot otru savā pasaulītē. Un no pašiem atkarīgs, cik tālu otru ielaidīsim savā pasaulītē. Motivācija katram sava. Par to nevajag dusmoties. Normāls pašaizsardzības mehānisms. Tikai pamazām, saskarsmei turpinoties, iepazīstam viens otru labāk un saprotam labāk. Taču - var nodzīvot kopā 100 mūžības, tomēr līdz galam neuzzināt pilnīgi visu vienam par otru, vienmēr paliks kāds neapgūts stūrītis. Ir vietas mūsos, kurās mēs citu cilvēku, lai cik viņš būtu cool un tuvs, nelaidīsim iekšā ne par kādiem pasaules briljantiem. Ne tikai tāpēc, lai to otru nesāpinātu; arī tāpēc, ka katram ir vajadzīga vietiņa, kurā būt pašam ar sevi, sakārtot sevi utt.
Ja mēs iemācīsimies uztvert otru cilvēku tādu, kāds viņš ir un kas viņš ir dotajā brīdī - tas atrisinās daudzas nesaskaņas. Pretējā gadījumā - tā būs cīņa starp realitāti - reālo cilvēku - un mūsu iedomu fantomu. Nekas labs no tā nav gaidāms. Tikai sāpīgums un nevajadzīgi strīdi.
Mēs katru dienu satiekam cilvēkus - pazīstamus, mazāk pazīstamus, nepazīstamus. Un katru dienu viņi ir citādi. Kaut kas viņus ir pamainījies. Reizēm kāds sīkums, reizēm kas vairāk. Reizēm mums tas patīk, reizēm - nee.
Laikam toč gari sanācis, bet īsumā š1ādi:
Mēs maināmies. Maināmies, kad pienācis laiks un situācija. Reizēm šīm pārmaiņām vajadzīgs laiks, reizēm - "sprādziens makaronu fabrikā". Un visbiežāk jau nu paši spējam izvērtēt, kas vajadzīgs - laiks vai sprādziens. Reizēm arī dzīve šo to piespēlē - vai nu iedod laiku, vai to fabriku uzspridzina.