pirmdiena, 2017. gada 20. novembris

Vardarbība

Šoreiz es nerunāšu par tām perversajām ģimenēm, kurās vecāki ir rūdīti alkoholiķi vai arī tēvs ir iesīkstējis tirāns. Parunāšu par tām ģimenēm, kas ir parastas vidusmēra ģimenes ar vienu vai vairākiem bērniem.
Nopērt bērnu par kādu nedarbu vai pārkāpumu skaitās vardarbība pret bērnu un viņa tiesībām. Bet ko darīt situācijā, kad visi vārdiskie morālie argumenti kļūst bezspēcīgi pret bērna spītīgo vēlmi neklausīt un darīt nedarbus, neklausīt utt.? Pēriens vienmēr paliek kā pēdējais arguments, tiesa - bezspēcības arguments.
Tāpat skolā - ko skolotājs var padarīt, ja klasē sēž pusaudzis, kurš pieradis pie visatļautības ģimenē un absolūti ignorē visus aizrādījumus par savu uzvedību? Reizēm vienkārša pļauka iedarbojas daudz labāk, nekā visi citi argumenti.
Protams, gan pēriens, gan pļauka ir mutiskās pārliecināšanas neiespējamības galaprodukts. Bet ko darīt, ja bērns, pusaudzis tikai pēc šādas eksekūcijas sāk aizdomāties par savu rīcību un tās sekām? Par to, ka gan vecāki, gan skolotāji viņam neko sliktu nav gribējuši iestāstīt, pastāstīt? Ja pats nav uzklausījis pieaugušos un nav ņēmis vērā viņu pieredzi un aizrādījumus, situācijas skaidrojumu?
Un arī - retie nelaimes gadījumi ģimenē, kad bērns gūst kādu traumu, kaut niecīgu. Pirmsskolas vecuma "reaktīvo" bērnu ne vienmēr var novaktēt. Viņu nevar piesiet pie mātes brunčiem, kad tai ir jāgatavo vakariņas, jāmazgā veļa vai kā citādi jādarbojas mājsaimniecībā. Protams, viņai jāpatur mazulis redzeslokā, bet ne vienmēr tas izdodas.
Vai skolā puikas sakaujas un uzdauza viens otram zilumus zem acīm. Skolotājam jāpatur redzeslokā tik daudz bērnu, ka .... Nu, skolotājam nav acu pakausī. Kamēr viņš nomierina vienus, citi viņam aiz muguras iemanās sakauties. 
Un - ja tā padomā, kurš no mums savā reizē nav dabūjis ar siksnu par kādu tiešām pārkāpumu vai kādā vīzē ticis pie zilumiem? Nekas, esam izauguši un bērnība, jaunība ir bijusi raiba un interesanta. Bez sociālo dienestu iejaukšanās un bērnu izņemšanas no ģimenes. 
Mūsu bērnības laikos bērni nonāca bērnu namos tikai ekstremālu apstākļu gadījumos - kad vecāki aiziet bojā un nav, kas par bērnu parūpētos, kad mammas jau tūlīt pēc dzemdībām atsakās no savas atvases. Viss. Tagad bērni nonāk bērnunamos daudz biežāk un dažubrīd uz aiz matiem pievilkta iemesla dēļ. 
Mūsu pašreizējā likumdošana tik ļoti cīnās par bērnu tiesībām, ka vecākiem un skolotājiem arvien grūtāk ir sodīt bērnu par patiesu pārkāpumu. Bērnos tiek iepotētas viņu tiesības, nepievēršot uzmanību tam, ka bērnam ir arī kādi pienākumi mājā, skolā. Līdz ar to daudzas elementāras sadzīves lietas bērns vienkārši neiemācās vai zina par tām abstrakti.
Kaut kāda bezizejas situācija veidojas.

4 komentāri:

  1. ak dies, kāds delfu komentētāja cienīgs savārstījums.

    iedomājies, es nekad neesmu ticis sists ar siksnu! iedomājies! laikam var arī tā, ne?

    es atceros vienu pļauku no tēva. es viņam parādīju mēli un viņš to redzēja spogulī. es vēl tagad pēc 37 gadiem to atceros, tas nu gan ir kaut kas vecāka sasniegumu cienīgs.

    nu, ja netiek galā, varbūt ļaut arī nogalināt? ka nav, ta nav

    AtbildētDzēst
  2. Un kādu reakciju tu gaidīji no tēva, kad parādījiviņam mēli? Cerēji, ka viņ''s te ilgi un fikti skaifros, ka tas ir slikti un nehlīti?
    Bet vuspār, manas domas ir manas domas. Nav ko salīdzināt ar delfiem. Es tos vispār nelasu, tos komentārus.

    AtbildētDzēst
  3. es, protams, gaidīju, ka man iegāzīs pa seju

    AtbildētDzēst
  4. Nu redzi, pats uzprasījies. Tad nav ko sūdzēties.

    AtbildētDzēst