Skatoties krimiķus pirmajā plānā vienmēr ir labie, kuri ķer un apcietina sliktos. Otrajā plānā parasti paliek abu pušu ģimenes, tuvinieki. Tie šajos seriālos tiek pieminēti garāmejot, izmeklēšanas gaitai nepieciešamajā intervālā.
Tomēr, ja tā padomā, abām pusēm ir ģimenes, bērni. Kas notiek ar viņiem izanalizējamā gadījuma rezultātā? Kā apkārtējā vidē dzīvot un sadzīvot tiem, kuru ģimenes loceklis izrādījies sliktais un nokļuvis ieslodzījuma vietā?
Pati reiz saskāros ar šādu situāciju, kad strādāju skolā Vecmīlgrāvī. Skolas tehniskās darbinieces dēls bija līdzdalībnieks smagā kriminālā noziegumā, kuru prese izpūta pa visu Latviju. Puika izcieta sodu apcietinājuma vietā, māte turpināja strādāt skolā. Mums bija grūti komunicēt ar šo sievieti zinot viņas dēla nodarīto. Vairāk par pieklājības frāzēm un tiešajiem darba jautājumiem nesanāca. Pat kopīgajos darbabiedru pasākumos bija grūti viņu aicināt, uzaicināt. Tāda nu bija sabiedrības attieksme - ar ļoti lielu neziņu un neērtības sajūt. Tā arī neuzzināju, kā jūtas viņa. Bija kaut kādas bailes pajautāt un vispār aizskart šo tēmu.
Vadoties no šīs pieredzes, manī joprojām ir neziņa par to, kā rīkoties līdzīgās situācijās. Arī tajos gadījumos, kad bojā aizgājis kāds no tā saukto labo puses.
Abos gadījumos ģimenei ir jāatrod spēki dzīvot tālāk sākot dzīvi praktiski no nulles.
Es neaizstāvu noziedzniekus, bet manī ir līdzjūtība pret viņu ģimenēm un citiem tuviniekiem. Ne tā audzināts un ne tā gribēts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru