Šogad Ludzā kā sniegs uzkrita pirms Ziemassvētkiem, tā turas vēl tagad. Sen tā nav bijis, ka abas ziemas svētku dienas ir baltas. Ziņās un no radiem, draugiem esmu dzirdējusi, ka Latvijas ziemeļu daļā balta ziema ir parasta parādība. Tagad par to pārliecinos pati.
Pērn te sniegs parādījās tik uz piecām dienām starp Ziemassvētkiem un Jaunu gadu, kuri abi bija melni. Togad draugs ar rīta vilcienu brauca ciemos no Rīgas un pa logu skaidri saskatīja to robežu, kurā sākās baltā Latvija. Bija pārsteigts.
Pedējos gadus Rīgā un Pierīgā sniegs vispār ir reta parādība. Vairāk un biežāk tas ir Latgalē un Vidzemes ziemeļu daļā. Laikam tādēļ, ka kontinentālāks klimats. Piejūras reģionos jau ar to sniegu ir kā ir. Kaut gan klīst runas, ka vikingu laikos Baltijas jūra aizsala tā, ka mūsu pašu kurši uz Skandināviju sirot kamanās brauca.
Pati bērnību un jaunību atceroties prātā nāk pastaigas jūrmalā, kad jūra bija aizsalusi krietni tālu no krasta zonas un pa ledu gājām apskatīt neaizsalušo jūras daļu.
Vispār mana paaudze var novērot un sajust klimata izmaiņas uz silto pusi. Sniegs un sals ar katru gadu vairāk atkāpjas uz Latvijas ziemeļu reģioniem, kuros ir vairāk kontinentālā klimata. Man liekas, ka vēl savas dzīves laikā piedzīvošu to, ka Latvijas ziemās sniega nebūs nemaz un nekur.
Interesanti, kā sniegu slēpotgribētājiem nodrošina Žagarkalnā. Tur uzkrīt sniegs vai arī visa trase tiek nopūsta ar mākslīgo sniegu? Mūsdienās jau daudzi slēpotgribētaji dodas uz Alpiem un citiem Latvijai tuvajiem aizrobežu kalniem. Ja līdzekļi atļauj.
Skolas gados man ziema patika tikai līdz Jaunam gadam, tad sāka apnikt tas baltums uz ielām. Gribējās vairāk saules un siltuma. Tagad ilgojos pēc sniega.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru