Pamazām izkrāmējos. Nekas īpaši daudz istabā nav palicis; šonedēļ, līdz nākošās nedēļas vidum apmēram tā izvākšanās jāpabeidz. Un tad pavisam, "ar galiem" būšu Ludzā.
Zināms atvieglojums, ka prom no šīs mājas; zināmas skumjas, ka jābrauc prom. Bet tajā pat laikā - iekšēji zināju, ka tāds mirklis pienāks.
Kaimiņi, tie, kuri še dzīvo gadiem ilgi kā "nemainīgais sastāvs", nav slikti, ir sirsnīgi. Esmu pat zināmā mērā sadraudzējusies. Bet tajā pat laikā - ne mana "plauktiņa" cilvēki. Tie ir cilvēki, kuriem vairumā gadījumu strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Ar viņiem nevar par grāmatām parunāt, par redzētām izstādēm un visu ko tamlīdzīgu. Par vienkāršākām tēmām jā, bet ne par to, kas ir ārpus rāmja "darbs, mājas, veikals" vai kādu mājas iemītnieku neadekvātums alkohola iespaidā. Ar viņiem nav slikti uz lievenīša sēžot un pīpējot parunāt ne par ko vai par "Meksikas seriālu modifikāciju" dažu mājas iemītnieku interpretācijā.
