Pasmaidam nedaudz. Sen nav būts

Atkal viena izstāde Dabas muzejā

Par cik vakar vakarā atbraucu uz Rīgu pēc kārtējā mantu maisa, izdomāju netriekties atpakaļ uz Ludzu tā un uzreiz, bet braukt ar vakara vilcienu. Tad nu ar māsu izmantojām laiku un aizgājām uz Dabas muzeju apskatīt izstādi, kura veltīta tam, ka dažādas dabas lietas un lietiņas nonāk Dabas muzejā.

Izstāde, protams, neliela. Telpā, kurā muzejā parasti notiek izstādes un izstaigājama apmēram 15 minūtēs. Bet tas apskates laiks jau nemazina izstādes izzinošo vērtību.

Nedaudz Rēzeknes dienas gaismā

Dažas atšķirības

 ****

Bibliotēkas. Rīgā, Rīgas bibliotēkās ir vienota lasītāju karte, kura vienlīdz derīga jebkurā Rīgas mikrorajona bibliotēkā. Tā ir plastikāta kartiņa ar svītru kodu, kurš katrā bibliotēkā tiek nolasīts. Uz mājām ņemošu grāmatu lasītājam izsniedz mazītiņu, izdrukātu papirkiniņu ar datumu, kurā to grāmatu jāatgriež bibliotēkā. Pašā lasītāju kartē nekas netop pierakstīts (Hm, plastikāts tomēr nav paredzēts aprakstīšanai). Savukārt Ludzas pilsētas bibliotēkā joprojām ir papīra formāta lasītāja karte, kurā ar roku un rakstāmrīku top ierakstīts tas paņemtās grāmatas atgriešanas datums.

****

Sociālā daļa. Kopā ar dēlu aizdevāmies uz Ludzas sociālo daļu noformēt šeit man asistenta pakalpojumu. Par cik nomainīju pieraksta vietu no Rīgas, Vecmīlgrāvja pieraksta vietu un Ludzu, precīzāk - uz dēla mājām Pildā. Ne īrētajā dzīvoklī, bet viņa stabilajā dzīvesvietā. Ērtāk, jo īrētās adreses ir mainīgs lielums, bet viņa lauku sēta - stabili nemainīgs lielums. Attieksme daudz siltāka, personiskāka nekā Rīgā. Līgumu konkrēti parakstīsim 2.martā. Jo tur kaut kādas citas birokrātiskas būšanas starp abiem sociālajiem dienestiem.

Viela pārdomām

Man zināma neizpratne. Ir cilvēku kopums, kuri no jauna atklāj riteni Krievijas iedzīvotāju un visu ar viņiem saistīto sakarībā. Atklāj tās patiesības, kuras vairums manas paaudzes cilvēku zināja jau nu jau pavisam tālajos padomju laikos. Zināja, vīpsnāja par turienes cilvēku lielummāniju tukšā vietā, vīpsnāja par viņu sevis izcelšanu ignorējot pieklājību elementāro (kaut vai) un tā tālāk. Piemērs? Viens no piemēriem, kuru sastapu jau pusaudžu gados esot pionieru nometnē (nu, joprojām ir vasaras nometnes bērniem, kurās bērni dzīvojas noteiktu laiku un piedalās visādās aktivitātēs). Mums grupā bija divas meitenes no Krievijas. Viena no lielpilsētas, otra no sīkākas pilsēteles. Tieši tā, kas no sīkpilsēteles mums krita uz nerviem ar to, ka visu laiku, galvenokārt nevietā un netēmā, "No Krievijas viss labais nāk - izglītība, brīvības, kultūra....". Un viņas kultūras piemērs bija tualetes telpā kāpšana uz tualetes poda vajadzību nokārtot. Un mūsu aizrādījumiem par viņas nepareizo rīkošanos atbildē bija "Jūs esat fašistes!". Nav brīnums, ka tā meitene līdz pat uzturēšanās laika beigām tapa ignorēta, neviena meitene bez nu ļotas nepieciešamības ar viņu nesarunājās. Pat tā otrā krievu meitene, kura nejutās visai ērti tās meitenes uzvedības dēļ.

Atkal linku vākums. Šoreiz pavisam nedaudz

Pasaulē, interesanti

1. Vai uz Kubas salas aizvien ir Vācijas teritorija?
2. Atklāj senu sienas gleznojumu ar Jēzu.
3. Dzelzceļa karte.
4. Digitālā mārketinga speciālistu algas 2026.

Dzīves līmenis, attīstība un tamlīdzīgas lietas

Es nesaku, ka katra cilvēka individuālais dzīves līmenis jebkurā valstī ir cool un uzreiz pilnvērtīgs 100%-īgs. Viss ir relatīvs un attīstībā. Bet, un tikai mans viedoklis, - cilvēks ir nosacīti dzīvs tik ilgi, kamēr viņam ir mērķis kaut kādai attīstībai. Mērķis jeb kam. Tajā mirklī, kurā iestājas "Es visu esmu sasniedzis, man neko vairs nevajag", dzīve beidzas. Kaut virtuāli. Jo, kamēr ir kāda kustība, kaut kādas darbības savas dzīves uzlabošanai, sakārtošanai - tikmēr ir ceļš uz attīstību, kura apstājas tad, kad iestājas "Man pietiek, neko vairs nevajag". Viss kārtībā ir tad, kad kaut vai "Ir jāaizbrauc uz Liepāju, jo tur nekad nav būts". Bezmērķis un vienkārši eksistēšana ir beigu sākums.

Tas, par katra cilvēka individuālo attīstību, virzību uz kaut kurieni. Jo cilvēku, tautas, tautu atmiņā paliek darītājs, nevis patērētājs.

Tik tā, par daudz ko laikam

Ir rīta cēliens. Aiz loga saulīte spīd. Vai iešu kur laukā pastaigāties? Nezinu, pagaidām nekur negribas iet. Visu iepriekšējo nedēļu ir kur iets. kas darīts. Jaunnedēļ arī būs iziešanas visādas un darīšanas. Varbūt pat divi braucieni uz Rīgu - vienā dienā turp, nākamajā atpakaļ.

Par braukšanu vilcienā uz/no Rīgas virzienā Rīga - Zilupe. Tie jau sen vairs nav braucieni četru stundu ar kaut ko garumā. Šajā maršrutā sen vairs kā visi vilcieni nepietur visās pieturās. Ar relatīviem "citātiem" maršrutu izbrauc gan elektriskie, gan dīzeļa vilcieni. Praktiski katram sastāvam ir savs pieturu skaits. Un "mazo" pieturvietu izmantotājiem ir jāiespringst, lai vilcienu kustības sarakstā saprastu, kuri sastāvi piestāj konkrētajā viņu pieturā, un kuri nē.  

Pa logu raugoties

Aiz loga slinki, retām, mazām pārsliņām periodiski pavisam drusku snieg. Un manī ir tāda kā neliela piesardzība no cikla "Kas notiks pilsētā, kad tas viss zem kājām gurkstošais labums un smukums sāks intensīvi kust?". Jo sniega Ludzā nu notikti ir vairāk, nekā Rīgā. Tik ļoti vairāk, ka pat pilsētiņas centrā zem atbrīvotās ejam/braucamtakas tomēr to ietvi/braucamo joslu klāj sniega kārta. Rīgā tie ceļi vairumā tomēr attīrīti līdz ielas bruģim.

Zināmas pārvietošanās grūtības rada tas, ka Ludza ir kalnaina pilsēta (talsinieki sapratīs) un ielu krustojumos tos šķērsojot "Ka tik nebūtu slidens ejot pāri krustojumam, jo negribas pakrist un pie viena vēl slīdēt lejupejošā virzienā pa braucamo daļu".

Mazlietiņ Ludzas saulainā dienā

No rīta, ap astoņiem no rīta, izdomāju iemēģināt veļas mazgājamās mašīnas darbošanos. Ne tikai intereses pēc, bet arī tādēļ, ka bija nedaudz iekrājies mazgājamais. Izvēlētā programma "griezās" apmēram četras stundas! Noteikti vairs nelikšu uz to programmu veļu mazgāt. Vismaz ne tuvākajā laikā. Bet ir arī pluss - skalošanas un veļas izgriešanas programma laikam pieder pie izvēlētās mazgāšanas programmas bonusa. Izžaujamā veļa no mašīnas "laukā nāca" daudz sausāka un ātrāk izžūstoša, nekā no tām veļas mazgājamām mašīnām, kurās mana veļa mazgājās Rīgā, Vecmīlgrāvja mītnes vietā.

Aiz loga saulīte, bija vēlme līdz veikalam aiziet, kaut anketu veikalu tīkla Maxima tirdzniecības punktā. Ludzā šī tīkla tirdzniecības punkti ir divi. Gāju uz tālāko no mājas, lai lielāks pastaigas līkums. Rīt rīta pusē iešu atkal uz to tālāko. Ne tikai tās Paldies kartes dēļ, bet arī pastaigas nolūkos.

Bildes mazlietiņ pa ceļam uzņemtas.

Filma: Nauris

Filmu uzņēma: Rīgas Mākslas un Chronikāli dokumentālo filmu studija

Izlaišanas gads: 1957

Filmas apraksts īsumā, pārkopēts no filmas anotācijas vietnē filmas.lv:

"Ar šo paša rakstīto scenāriju kinomākslā debitē viens no spilgtākajiem Latvijas kinorežisoriem – Leonīds Leimanis (1910-1974).

Nu, jā laikam kritika

Vakar dienas viducī aizbraucu uz Rīgu ar aprēķinu, ka Toms pie sevis drusku izdarīs izdarāmo, es atkal no viņa šķūnīša savākšu vācāmo un ar rīta vilcienu no māsas mājas došos atpakaļ uz Ludzu. Ar rīta vilcienu 8.01, kurš uz Zilupi brauca.

Tik tagad piesēžos rakstīt, jo bija daži citi prioritārāki darāmdarbiņi mājās padarāmi.

Un kārtējo reizi "fui" vilciena, dīzeļvilciena, sastāvam.

Šajos, Zilupiešos, jāsēž kādā no vidējiem vagoniem un, vēlams, neapmeklēt tualeti. Paskaidrošu. 

Filma: Vienradža nāve (Смерть единорога/Death of a Unicorne / Death of a Unicorn (2025))

 Rašotājvalsts: laikam ASV

Ilgums: 1:47:22

Sižets pavisam īsi. Tēvs ar meitu-pusaudzi dodas uz kaut kādu lauku īpašumu privāta dabas parka teritorijā. Tēvam tur, ar tās lauku mājas, precīzāk - bagātas muižas, īpašnieku kaut kādas darba darīšanas.  Pa ceļam vīrietim nogļučī kaut kas ar vadīšanu, pie viena uz ceļa izlien vienradzis, kurš top notriekts. Kamēr meitene pūlās ko saprast, vīrs ar kaut kādu mašīnas detaļu to kustoni it kā piebeidz. Galarezultātā tas kustonis bagāžniekā top aizvests līdzi uz to it kā muižu.

Ludza - neliels līkums pa pilsētu

Tiešām neliels līkums. Vispār, attālumi pilsētā nav īpaši lieli. Relatīvi. Izgājām nosacītu apli, no kura bildēju tik pirmo apļa daļu, jo atpakaļceļš jau sanāca pa zināmā mērā bildētam vietām. Un tā bildēšana tomēr nebija tā, ka bildēju uz katra pussoļa apstājoties. Kaut kas bildējams arī citām reizēm jāatstāj.

Tikai paprātuļošana

Tā, par šo to paprātuļošana skatoties pa logu no savas sēdvietas, kura ir pretī logam. Nevar neredzēt to, kas aiz loga notiek sēžot tam pretī.

Skatos pa logu uz ziemu un prātā nāk Austrija, laikam ka pat Vīne, kurā dzīvo un strādā mana draudzene no studiju laikiem universitātē. Mums sniegs kupenās aiz loga, bet pie viņas tur, Austrijā, plusā vienpadsmit, putniņi čivina un agrā pavasara puķes no zemes laukā lien.... Pavasaris ziemas mēnesī februārī. Man tā ziema apnikusi, gribu pavasari un tam sekojošo vasaru....

Ludzas parks

Nezinu, kurš kuru izvilka no mājas, bet izgājām. Apskatīt Ludzas parku ziemas sniegā. 

Par parka dīķīti liecina tikai kupenu vidū esošais baltais un līdzenais klājums. Bet vārnas! To putnu un viņu ligzdu daudzums! Koks, uz kura ir viena divas ligzdas var mierīgi tikt uzskatīts par neapdzīvotu. Gandrīz visi lapu koki nosēti ar vārnu ligzdām un pašiem putniem....

Šis rīts

Tad nu ar galiem esmu Ludzā. Uz Rīgu piebraukāšu tikai darīšanās un pakaļ tām mantām, kuras tur aizķērušās, šurp vēl nav atvestas. Rokas tik divas (diemžēl) un mašīnas man nav, lai savestu šurp visu to, kas sadzīvots nepilnos piecos gados.

Sajūta tāda dīvaina. Kā uz jauna sliekšņa stāvot. Neziņas nots.

Toms vakar palīdzēja mantas atvest, divus maisus stiepa. Tagad gultā šņākuļo. Laikam gulēt aizgājis tikai pret rītu, es aizgāju gulēt ap pusnakti, tā ka nezinu...

Dzīvoklītis ar visām ērtībām, pirmais stāvs. Praktiski blakus mājas ieejas durvīm. Pīpēt eju laukā. Kaut arī pati smēķēju, nu nepatīk man piesmēķētas telpas.

Nav tālu no tās mājas, kurā mēs ar dēlu dzīvojām pirms gadiem pieciem; apkaime un pilsēta kopumā pazīstama, nav jāmeklē visādas apvidus komunikācijas.

Labi, tāda šī rīta nopūta ar "Redzēs, kā tālāk ies un kā nu būs. Dzīvoju, redzēšu".

Izskaņas nots

Tā izskaņas nots ir manai dzīvošanai Vecmīlgrāvī. Pēdējā diena še; rīt pamostos, līdz pusdienlaikam apdaru pēdējo darāmo, nododu atslēgas un ar vakara vilcienu aizdodos uz Ludzu. Ar "galiem". Rīgā parādīšos par cik, par tik. nepieciešamības gadījumā. Un rīt īsti nebūs laika rakstīšanai.

Jā, bija laiks, kad skumu pēc Ludzas, ilgojos tur atgriezties. Bet pamazām tās ilgas noklusa, te kūsāja interesanta un piepildīta dzīve. Daudz kas no šiem brīžiem sastopams še, manos ierakstos.

Šajos krietni vairāk nekā četros gados šajā mājā (maijā būtu pieci pilni gadi) esmu iepazinusi cilvēkus, vietas. Kaut kā iekšēji skumji no tā visa atvadīties. Bet tajā pat laikā - viss notiek tad un tā, kā un kad tam jānotiek. Kaut kā tā.

Mūsu dullums turpinās

Toms atnāca un atkal izvilka mani no mājas. Nelielā pastaigā pa Ķīšezera ledu apkārt laikam vienīgajai Ķīšezera salai. Precīzāk mazai saliņai, kuru sauc par Sniķera salu. Uz salas aug pulka smilgu un daži pavisam nīkulīgi kociņi. Laikam krietns laiks vajadzīgs, lai uz tās sarastos kas vairāk par to, kas tur aug. Pagaidām tur laikam pārsvarā putni pavasaros ģimenes ligzdas veido.

Linku jaunumi

Latvija, Latvijā

1. Kuras valsts dzīves līmenī kurš Latvijas novads ir.
2. Jānis Akuraters - viņa literārā mantojuma "svars".
3. Latvijas Kara muzejs izveidojis datu bāzi "Latviešu karavīri".
4. Latvijas enerģētikas jaunais uzrāviens - zaļā ūdeņraža iespēja, kuru nedrīkst palaist garām.
5. RTU zinātnieki un inženieri izstrādā un patentē ierīci cīņai ar antimikrobiālo rezistenci.

Tāds kā neliels domu plūdums

Pamazām izkrāmējos. Nekas īpaši daudz istabā nav palicis; šonedēļ, līdz nākošās nedēļas vidum apmēram tā izvākšanās jāpabeidz. Un tad pavisam, "ar galiem" būšu Ludzā.

Zināms atvieglojums, ka prom no šīs mājas; zināmas skumjas, ka jābrauc prom. Bet tajā pat laikā - iekšēji zināju, ka tāds mirklis pienāks.

Kaimiņi, tie, kuri še dzīvo gadiem ilgi kā "nemainīgais sastāvs", nav slikti, ir sirsnīgi. Esmu pat zināmā mērā sadraudzējusies. Bet tajā pat laikā - ne mana "plauktiņa" cilvēki. Tie ir cilvēki, kuriem vairumā gadījumu strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā. Ar viņiem nevar par grāmatām parunāt, par redzētām izstādēm un visu ko tamlīdzīgu. Par vienkāršākām tēmām jā, bet ne par to, kas ir ārpus rāmja "darbs, mājas, veikals" vai kādu mājas iemītnieku neadekvātums alkohola iespaidā. Ar  viņiem nav slikti uz lievenīša sēžot un pīpējot parunāt ne par ko vai par "Meksikas seriālu modifikāciju" dažu mājas iemītnieku interpretācijā.