Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Latvija
Krievija
Bija rīta cēlienā jāaizbrauc ar dokumentiem uz VDEĀK iesniegšanai Ventspils ielā Rīgā. Pabildēju mazliet pieturā stāvot un gaidot autobusu atpakaļceļam.
Nezinu, var jau būt, ka atkārtojos tēmā, bet vienalga.
Es cienu ebrejus un čigānus, kurus pēdējos gados toleranti sākuši saukt par romiem. Es šīs abas tautas cienu par to, ka tās, par spīti visām vajāšanām un citām negatīvām izpausmēm viņu virzienā ir spējušas saglabāt sevi, pastāvēt par spīti visam un ar paceltu galvu un pašlepnumu.
Par čigāniem (romiem) vispirms atradu šķirkli Māsā Vikipēdijā, lai izpaustos plašāk. Jā, tā ir tauta bez savas valsts ar visu no tā izrietošo atribūtiku un citām detaļām. Ieskaitot starptautiski atzītu likumdošanu. Un kas no tā? Viņi bija, ir un būs. Kā zināmā mērā vienots veselums ar savām tradīcijām, valodas īpatnībām, apbrīnojamu kultūru. Un zināmu nomadu dzīvesveidu, kurš laikam tikai pēdējās desmitgadēs, pēc Otrā pasaules kara sācis palēnām mainīties. Bet tā ir viņu darīšana. Viņi komunicēs ar tām tautām, kuru vidū attiecīgā laika posmā dzīvo, respektēs to kultūru un tamlīdzīgas lietas.
Laikam atkal par to pašu. Par Krieviju un ap to.
Krievija šobrīd laikam ir vienīgā esošā impērija. Un tāda, kura par varītēm grib noturēt impērijas statusu, statusu, kurš jau ir izsmēlis savas pastāvēšanas resursu un lietderību. Krievija negrib atzīt, ka impērija kā valstisks veidojums jau pieder vēsturei un ir kļuvis nelietderīgs.
PSRS izveidojās uz Krievijas impērijas bāzes, ar dažām modifikācijām. Piemēram, bariņu satelītvalstu, kuru satelītiskums izveidojās Otrā pasaules kara rezultātā. Kad 90-jos bariņš republiku pa Savienības malām atšķēlās no padomijas un satelītvalstis pārstāja būt satelīti, Krievija tomēr vēl saglabāja ļoti lielu daļu savas milzīgās teritorijas. Un tomēr Krievijai nepatika tas, ka tika zaudēta kontrole pār divām jūrām un lielu teritorijas daļu. Tādēļ jau "zem sitiena" trāpījās Ukraina ar visu tās kontroli Melnajā jūrā un ļoti lielu kaudzi derīgo izrakteņu (par plašajiem labības laukiem pat nerunājot). Mēģinājums iekarot Ukrainu ir mēģinājums dabūt atpakaļ Melno jūru un Ukrainas dzīles. Krievijas publiski paustā informācija par sava iebrukuma Ukrainā iemesliem ir tikai aiz matiem pievilkta, dumja motivācija, kura iedarbojas tikai uz tiem, kuriem slinkums domāt.
Kaut kā pēdējā laikā man tā ziņkārība nu ļoti sākusi pieklauvēt.
Reiz, šajā rakstā izpaudos par mūsu pašu dzimto valodu, laikam ka par attieksmi pret to. Pēc kāda laika izpaudos par dzimto valodu kā tādu. Var jau būt, ka vēl kādos rakstos esmu par šo tēmu paudusies. Tad nu šajā sakarā, - un tikai ceru uz viedokli -, Kāds varētu man ko kritisku pateikt šajās tēmās? Vai kādu ieteikumu? Vai ko citu tēmā?
Tāpat jau dikti gribētos zināt, kas kaut kā nebūt greizi aizgājis manos 2011., 2012., 2013., 2014.gadu ierakstos... Lasījusies esmu krustu šķērsu, bet skats no malas vienmēr ir būtisks.
Un vēl - droši zinu, ka man te, bloga ārēs, noteikti ir vismaz divi raksti ar dažādiem virsrakstiem, bet saturiski viens un tas pats. Var jau būt, ka šādi pāru raksti saskrējuši vairāki. Un te nu lūgums/jautājums. Jo zinu, ka mani lasāt ļoti. It sevišķi pēdējā gada laikā lasījumu skaits pieaudzis. Tad nu - tas, kurš atradīs vismaz divus pārus, saņems no manis dāvanā uz gada beigu svētkiem manu pērnajā gadā iznākušo grāmatu Trīskrāsu karuselis (piegādes tehniskās nianses izrunāsim privāti).
Jautājums par bērna, zīdaiņa kopšanu.
Pirmkārt par pamperu lietošanu. Saprotu jau, ka tie priekšmeti ir ērti - bērniņš pielieto pēc nozīmes, mamma noņem, izmet ārā =, uzliek bērniņam nākamo. Maz "čakara", nav jākrāmējas ar autiņu (un bieži arī ar rāpulīšu) mazgāšanu. Bet tie pamperi kaut ko maksā, kad sarēķina to, cik to pamperu vajag bērnam, kurš tos lieto, mēnesī, pusgadā, gadā.... Ne maza naudas summa sakrājas pamperu pirkšanai vien. Jo nemaksā taču viņi "melno" sīknaudu.
Un te nu jautājums - vai nesanāk lētāk tos pamperus lietot tik tad, kad ejat ar bērnu staigāt uz parku, pie ārsta plānveida vizītē, kur citus ārpus mājas? Mājās tik uz nakti uzvilkt? Pārējā laikā - aizmirsto laiku vecmāmiņas mazgājamos autiņus? Rēķinot, kurā brīdī pampers glābs situāciju, kurā mierīgi var ar vienkāršiem autiņiem iztikt? Jā, tos autiņus jāmazgā, jāžāvē... Bet viņi ir daudzreiz lietojamie, viņus nevajag mest laukā tad, kad bērniņš savu darbu tajā "ierakstījis". Protams, tad ir bikuci jāparēķina ūdens patēriņa izmaksas to autiņu mazgājot. Bet to autiņu taču nemazgā vienu pašu lielā veļas mazgājamajā mašīnā, tos var mazgāt kādu sakrājušos daudzumu, kopā ar kādu daudzumu rāpulīšu... Cik nu no mana pundurkrūma, vienalga sanāks lētāk, nekā pirkt lielu kvantumu pamperu un pēc domāt, kur tos uzkrājumus glabāt.
Reliģija
Pasaulē
Latvija
Vieta, kurā šoreiz zirgus barojām - kartē raugoties, Vecdaugavas upes otrā krastā skatoties no pļavas pie Skanstnieku mājām. Vēl viena vieta Rīgā, kurā uzturas zirgi. Šajā vietā - pat dažiem zirgiem steliņģi un citas uzpariktes. Aprunājoties ar meitenēm šajā vietā - zirgi "migrē" starp abām vietām. Šajā - zirgi vizina cilvēkus, kuri vēlas izjādes; palīdz skolasbērniem apgūt jāšanas sportu. Pļava pie Skanstnieku mājām zirgiem ir kaut kas līdzīgs vasarnīcai, kurā atpūsties. Visu laiku kādi zirgi pūšas, kādi strādā. Un ne visu laiku vieni un tie paši, maiņu režīmā.
Izdalījām līdzpaņemtos ābolus un drusku vēl pavazājāmies pa rajonu.
Kopā ar māsu aizbraucām uz Pārdaugavā esošo Latvijas Bankas jauno ēku, kura atrodas praktiski Vanšu tilta viņā pusē braucot prom neo centra. Iemēģināt iespēju tur esošajā agregātā ieberot "melno" sīceni tā, lai ar tur piedāvāto manipulāciju palīdzību tā sīcebes kopsumma ieskaitītos viņas kontā. Padevīgi ziņoju, nekā sarežģīta. Droši mēģiniet, ja kas, taps sīkāk paskaidrotas darbības.
Pēc aizgājām līdz Nometņu ielai, papriecājamies par murālī iemūžināto kaķi Persiku un tad pa to pašu Nometņu ielu devāmies Āgenskalna tirgus virzienā un pa ceļam, Nometņu ielas 44 numurā, atklājām mazu, mājīgu, sirsnīgu veikaliņu. Saucas "Rembates šokolāde". Ne rūpnieciska šokolāde, roku darbs un garšīgs. Nenožēlosiet, saņemsiet kulināru garšas kārpiņu baudījumu.
2026. gada Latvijas, Polijas, Igaunijas un Lietuvas drāmas filma. Pirmizrādi piedzīvoja šī gada 15.septembrī Latvijā, bet pirmo reizi to redzēja šī gada 21.maijā Kannās, festivāla laikā. Nesākšu pārstāstīt par tiem "pīrādziņiem", kurus jau ir ieguvusi šī Viestura Kairiša filma.
Saturu arī īsti nesākšu pārstāstīt, pārkopēšu no Māsas Vikipēdijas:
"Darbība risinās Latvijas PSR 1960. gadu beigās, filmas varone Uļa aug nomaļā Latvijas lauku sētā Daugavpils rajonā vecticībnieku ģimenē. Viņas neparasti garais augums liek tuviniekiem šaubīties, vai tik garai meitenei šajā pasaulē vispār būs vieta. Kad klases fotogrāfija nonāk basketbola treneru rokās, Uļa tiek aizvesta uz Rīgu, lai pievienotos slavenai basketbola komandai, tomēr meitenei nav viegli noticēt saviem spēkiem, pieņemt sevi un atrast īsto ceļu, lai no apmulsušas pusaudzes kļūtu par pasaules mēroga sporta personību."
Pasaulē
Krievija, krievi
Tiešām. Tāda kā laikam noteikti uzprasīšanās.
Jūnijā iepostoju lūgumu atsaukties - no kura ģeogrāfiska punkta mani lasa. Toreiz atsaucās viens cilvēks. Citi laikam nokautrējās vai izdomāja neatsaukties.
Tad nu šim, iepriekšējam, lūgumam man pievienojies vēl viens. Ziņkārībai vai kam tamlīdzīgam.
Blogu rakstu kopš 2011.gada. Dikti jau ziņkārība dūda - vai kāds atsauksies no kura pasaules nostūra mani lasa un kurš raksts, viņaprāt, viņu uzrunājis tik ļoti, ka aizsākusies mana bloga lasīšana...
Būtu jau jauki, ja kāds iesākuma gads sāktos ar 2011.gadu, mana bloga aizsākuma gadu...
Pie viena - būtu interese kādas piezīmes/domas te, komentāros sastapt. Un ļoti jauki būtu, ja netiktu uzskaitīti tie raksti, kas "karājas" populārāko rakstu topā.
Pabeidzu otrreizējo apstrādi savai nākamajai grāmatai un aizsūtīju uz izdevniecību izvērtēšanai. Galva kūpēja, bija jāiziet izvēdināt. Pie viena - laiks arī kā uz pasūtījuma saulains un atvasarīgi silts.
Izgāju no mājas ap pieciem vakarā, atgriezos pirms septiņiem vakarā. Tāds nedaudz paliela aplis sanāca. Un, parkā. Pīles dīķī jau miegojās un gatavojās naktsmieram (Varbūt kāds zina, uz kurieni viņas kārtīgā ziemā aizdodas pārziemot? Ludzas ūdenstilpnes taču ziemas mēnešos ir aizsalušas negrozāmi.), toties parka vārnu kolonija ir nu ĻOTI sociāli aktīvas un trokšņainas. Vai tās vispār kaut kad apklust un ļauj kaimiņiem - cilvēkiem un pīlēm - gulēt?
Pasaulē
Latvija
Vispirms - zinu, ka pārmaļu tēmu, par kuru esmu jau agrāk izpaudusies.
Šo rakstu veltu tiem, kuri sāk pukstēt par to, ka Zeļenskis Ukrainā esot jānoņem no amata, jo viņš nekādi negribot karu ar Krieviju pabeigt. Varu jūs nomierināt - Zeļenskis mierīgi aizies no amata tad, kad šis karš patiešām būs beidzies. Nu nav viņam nolūka tajā amatā sēdēt mūžīgi, vismaz līdz savai nāvei noteikti. Nu nav viņš Putins, kurš ar visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem iecementējies Krievijas galvenajā amatā. Un kara beigām ir vajadzīgs nu ļoti mazs sīkums - Krievijas armijas aiziešana mājās atstājot Ukrainu 2014.gada robežās. tikai pēc tam var sākties viss pārējais.
Karš sācies un notiek tikai un vienīgi Krievijas elites ambīciju dēļ. Pēc PSRS sabrukuma Maskava pazaudējusi kontroli pār divām jūrām un daudzām sauszemes teritorijām. Un ar šo zaudējumu Maskavai ir nu ļoti grūti samierināties, tāpēc tāds tracis. Ja Ukraina piekāpsies, kritīs - nekur nav zvanīts, ka Ukrainai nesekos visas citas no PSRS savulaik atšķēlušās republikas. Ir nu ļoti liela varbūtība, kurai tīri teorētiski (pagaidām) var sekot visa pārējā Eiropa un kas tik nu vēl. Tam lācim ir ambīcijas un apetīte vienmēr rodas ēdot. Kaut kā sāk izspīdināties paralēles ar Staļina laikiem.
Izdevniecība: Kontinents, 2023; 480 lpp.
Īsumā pat grāmatu, uz grāmatas aizmugurējā vāka nodrukāts:
Visa pasaule ir viena liela mīkla, un slavenais atjautības uzdevumu sastādītājs Maikls Brinks saprot tajā valdošās sakritības labāk par citiem. Sporta laukumā iegūtās smadzeņu traumas rezultātā viņš ir ticis pie superspējām, kādu nav parastiem cilvēkiem, un spēj atrisināt vissarežģītākos uzdevumus. Tomēr spējas ir radījušas neredzamu sienu starp viņu un pārējo pasauli, un Brinkam nākas grūti ar kādu sadarboties.
Viss mainās pēc Maikla Brinka iepazīšanās ar Džesu Praisu - agrāk daudzsološu rakstnieci, kura ir notiesāta par sava drauga slepkavību un piecu gadu laikā kopš apcietināšanas nav izteikusi ne vārda. Kad Praisa uzzīmē pārsteidzošu mīklu, cietuma psiholoģe nolemj, ka tas palīdzēs izskaidrot viņas izdarīto noziegumu, un aicina Brinku to atrisināt. Tas, kas aizsācies kā vēlme atrisināt sarežģītu uzdevumu, drīz vien kļūst par apsēstību, līdz Brinks atklāj, ka aiz Praisas klusēšanas slēpjas kaut kas daudz satriecošāks un bīstamāks par nevēlēšanos runāt.
Kaut kā dīvaini. Pēdējā laikā vispār mājās nelasās, vajag kaut kur ārpus mājas, pie dabas ar grāmatu būt. Tad nu aizgāju līdz tuvākajam - Mazajam Ludzas ezeram un pabeidzu lasīt reiz iesākto grāmatu. Par grāmatu savus iespaidus publicēšu atsevišķā ierakstā, bet te - nedaudz bilžu no šodienas.
Latvija, Latvijā
Krievijā, par krieviem u.tml.
Šo skolu esmu še pieminējusi divās vietās. Pirmo reizi pieminēju rakstot par skolām savā mūžā. Otro reizi pavisam nesen, rakstot par savu epopeju dodoties uz šī gada Saeimas vēlēšanām. Pēdējo reizi rakstot pat saņēmu sirsnīgu komentāru no cilvēka, kuram ar šo skolu arī saistās atmiņas. Tā komentāra iespaidā nolēmu uzrakstīt ko vairāk par šo skolu, plašāk par vienkārši pieminējumiem.
Lai uzrakstītu pilnvērtīgāku rakstu par šo skolu, pameklēju internetvidē to, ko tur var atrast. Atradu trīs rakstus par skolu, tās vēsturi.
Tā nu sanāca, ka kājas pašas mani izveda no mājas rudens krāsas apskatīt. Ar domu, ka Sigulda nav vienpersoniska vieta, kurā rudens krāsas apskatīt.
Ko nāci man klāt? Ko runāt sāki?
Vai nezināji - nav pieņemts tas un nebūs tā,
ka tie, kas cits citam garām slīd,
pēkšņi stāj un runāt sāk?
Ko nāci man klāt? Ko runāt sāki?
1979
Tad nu tā. Šorīt izpildīju pilsoņa pienākumu piedaloties vēlēšanās, lai turpmākos četrus gadus man būtu tiesības izteikt savu reizēm kritisko vērtējumu par to, ko dara manis izvēlētās personas varas gaiteņos.
Pats process sākās ar nelielu ups! pārsteigumu. Rādās, savu darbību beigusi/vai kā citādi apstājusies skola Rīgā, Stabu ielas un Avotu ielas krustojumā. Esmu beigusi vidusskolu šajā ēkā, zināmā mērā zinu tās vēsturi vispārīgos vilcienos. Skola šajā ēkā aizsākās vēl krietni pirms Otrā pasaules kara, izdzīvoja padomju laikus un ilgi darbojās kā mācību iestāde arī šajos, kārtējās neatkarības laikos. Tas, ka skolai mainījās nosaukumi un statusi - pamatskola, vidusskola utt. - īsti nav vērā ņemams, jo savu mācību iestādes funkciju veica.
Bija jāaizstaigā līdz sociālajam dienestam, atpakaļceļā nenoturējos un drusku pabildēju
Šo pamudināja viens ieraksts vietnē Facebook. Pamattekstā - neizpratnes pilns jautājums par to, ka konkrētajā grupā cilvēki dalās ar atmiņām par notikumiem, piedzīvotiem pagājušā gadsimta 80-jos gados. Vai tiešām viss esot bijis jauki tajos tālajos gados, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa. Jo padomju vara taču un tamlīdzīgi.
Rādās, cilvēks tos laikus zin tikai pēc mācību grāmatām.
Jo un jā. Bija to gadu atkarība no padomijas. Bija daudzie politiskie un ekonomiskie mīnusi un negācijas. Bija. Bet bija arī manu vienaudžu, drusku vecāku par mums cilvēku jaunības gadi ar jūru līdz ceļiem, zaļāko zāli un visu pasauli pie kājām. Mācījāmies, klausījāmies, skatījāmies, domājām. Bijām esošajā mirklī, kuru centāmies izbaudīt pēc pilnas programmas.
Pēc savas pieredzes kaut kā atceros to, ka augšanas, pieaugšanas periodā daudz kam nepievērsu uzmanību apkārtējās norisēs. Bija kaut kā šā mirkļa un tamlīdzīgas problēmas un problēmiņas. Kaut arī uzkrājās kādi piesitieni. Krieviju, vispār teritoriju, kura arī tad atradās viņpus Zilupes un Terehovas, jau tad uztvēru, arī draugu loks kaut kā uztvēra kā "mazo meža dīvainīšu" zemi. Zemi, kurā cilvēki īsti nemāk un nesaprot daudzas elementāras lietas. Kaut tādu sīkumu kā to, ka uz poda apsēžas, nevis kāpj ar kājām virsū.
Pasaulē
Reliģija
Latvija, latvieši, balti
It kā mērķis jau bija aiziet uz pilsētas centriņu Miķeķdienas gadatirgu apskatīt, kurš līdz 14.00 paredzēts. No mājas izkasījāmies iziet ap pusvieniem. Un trāpījāmies jau uz tirgus beigu posmu, kad tirgotāji pamazām sāka vākties nost. Nezinu, kā viņiem bija veicies ar tirgošanos jo diena nemīlīga, nomākusies un ik pa mirklim no gaisa kaut kas nenosakām nāk lejā. Bet pati izstaiga uz/no - mīlīga. Pati Ludza izskatās savādāka, nekā saulainā laikā.
Toms vēl drusku palasīja tos ābolus, kuri žogam ielas pusē apkrituši bija. Ceru, īpašnieki nedusmosies....
Zinu, ka dažubrīd te, savās pārdomās, kaut kādi atkārtošos. Neņemiet ļaunā.
Patiesība veca kā pasaule - tā, kā mēs izturamies pret citiem, tie citi izturas pret mums. Ja mēs neuzskatām par vajadzīgu rēķināties ar citiem, tad kāpēc lai tie citi rēķinātos ar mums? Nerēķināšanās darbojas abos virzienos. Un tas ir pareizi un likumsakarīgi.
Un, sen jau esmu paudusi, prasīt no savas valsts pīrādziņus un citus labumus neko pirms tam valstij neiedot - tipiska slaista patērētāja uzskats. Vispirms ir kaut kas būtisks jāiegulda, lai ko būtisku dabūtu atpakaļ. Atgriezeniskā saite; saite, kura darbojas tikai tad, ja došanas process ir abpusējs.
Latvija, Latvijā
Krievijā
Pasaulē
Dēls palūdza atmiņu drisku par vēlēšanām padomju laikos. Uzrakstīju, aizsūtīju. Un pēc tam - un kāpēc arī ne? - ielieku šeit.
****
Atceros,
ka bija vairāk laikam to vēlēšanu iecirkņu, nekā tagad. Jo vismaz Rīgā bija
daudz vairāk cilvēku nekā tagad.
Bija tikai komunistiskās partijas saraksts; vēlēja nevis par partiju kā tādu, bet gan par kādiem konkrētiem kandidātiem. Galvenais, ka tas vēlēšanu papirkins tapa iemests vēlēšanu urnā. Neatkarīgi no tā, vai par vai pret to kandidātu. Rezultāts vienalga bija 99,99 %.
Zinu, ka tagad atkārtošos. Mēģināšu koncentrēti pateikt to, ko jau esmu rakstījusi samērā bieži un daudz. Jo ir personāži, kuriem vajag atkal un atkal runāt visādi un daudz, lai viņu galvās kaut kas aizķertos un iesāktos kaut minimāls domāšanas process.
Jebkura valsts sākas ar cilvēku. Mani, tevi, kaimiņu Ješku. Augošā progresijā tā kļūst lielāka un lielāka tādos tempos, kādos cilvēks komunicē ar citiem cilvēkiem, vietām, lietām, notikumiem. Līdz tam punktam, kurā top pateikts "Pietiek, vairāk nevajag. Ar šo pašu jātiek galā".
Teikt, ka valsts ir slikta, jo man neko nedod? Paga, ko tu pats sev nedod? Valsts iegrožo kaut kādas brīvības? Konkrēti lūdzu, kādas tavas brīvības tu vai kāds cits ierobežo? Un vai tev personīgi ir vajadzīgas tās, iegrožotās, brīvības? Sarakstiņu lūdzu pa punktiem un konkrēti. Pie viena - ar komentāriem, ko par to visu domā kaimiņš Ješka? Vai viņam ir kādas piebildes vai iebildes tavam sarakstiņam? Jautājumu sakrāsies daudz un dažādi.
Kaut kā maz šomēnes rakstu. It kā joprojām sanāk "lēkāt" starp Ludzu un Rīgu, it kā kaut kas notiek, it kā gribas par kaut ko parunāt. Bet tā pēdējā gada visādā "lēkāšana", kaut kādu notikumu virkne.... Kāds iekšējs nogurums iestājies. Vakar pārbraucu no Rīgas ar "Urrā! Tagad kādas pāris dienas NEKUR tālāk par soliņu mājas priekšā neiešu (varbūt vēl līdz tuvākam veikalam pēc kādiem "sērkociņiem" aiziešu)!". Vajag kaut kādu iekšēju atpūtu, ko izgulēt. Arī tādēl, ka piems kādas pusotras nedēļas noķēru puņķi, klepu un kārtīgu saaukstēšanos, kuru izgulēt viengabalā tā arī neizdevās - bija uz to dižpilsētu jābrauc, tā ka atteikt nu nekā. Vajadzēja un cauri.
Šo tēmu esmu cilājusi laikam ka padaudz un dažādās toņkārtās. Bet - tēma laikam ir mūžīga, jo tik pat mūžīgi ir personāži, kuri iesprūduši savu kompleksu krātiņos. Runa būs par LGBT un attieksmi pret šo kopienu.
Sākšu ar to, ka šī kopiena "vārās savā sulā, nevienu netraucē un vispār prīmusu labo" (tas, ka reizi gadā iziet savos gājienos - nu nav spiesta kārta kādam tos vērot un neētiski komentēt. Tā pat, kā Dziesmu svētku gājieni pirmām kārtām attiecas uz tiem, kurus šī tēma aizrauj). Ko, kā un cik reizes kādu mīlēt guļamistabā aiz aizvērtām durvīm ir katra paša brīva un intīma izvēle. Privātās dzīves neaizskaramās tiesības.
Visādi it kā uz toleranci vērsti eksperimenti izglītības programmās šīs kopienas sakarībā ar uzspiedienu uz lojalitāti un toleranci pret šo kopienu? Īsti neesmu iedziļinājusies to programmu saturā, jo pašas bērns jau ļoti sen kā izaudzis no skolas vecuma, līdz mazbērniem, un it īpaši skolas vecuma, vēl neesmu tikusi. Kad būšu tikusi, pilnīgi iespējams, ka tad jau būs kārtējie jaunievedumi izglītības sistēmā.
Laikam ka tie jautājumi par Krieviju sakrājušies. Un uzreiz saku - man nav nekādu pretenziju pret krieviem kā tādiem. Nicīgais apzīmējums "krievs" vēsturiski pamatojas šīs tautas visai daudzu tās pārstāvju neadekvātā, savu tautu diskreditējošajā uzvedībā. Arī latviešiem ir mūsu tautu diskreditējoši elementi.
Taks. Vairumam pasaules tautu (ja pat ne visām) ir savi stāsti par to, nu kurienes viņi nākuši, kur radušies. Par reālam un varbūt ne pārāk reālam vietām, kuras var saukt par tautas šūpuļa vietu. Tā pat reāli un mazāk reāli stāsti par to, no kā un kādā veidā cēlušās pašas.
Joprojām fascinē Sintas Ezeras aktivitātes vietnē Facebook. 8.septembrī jau veltīju viņai sava bloga ierakstu. Tomēr joprojām viņa un viņas sekotāji piesaista manu uzmanību.
Nekādi nesaku, la Latvijā viss ir labi un skaisti, no noteikti nav viss balts un pūkains. Ir pietiekami daudz visādu risināmu problēmu. Un diezin vai tās problēmas kaut kad tuvā nākotnē izsīks pavisam un iestāsies Laimes zeme. Vienas problēmas atrisināsies, no pagaldes izlīdīs nākamās. Mēs esam dzīva valsts. Jo tikai dzīvā valstī kaut kas notiek. Mironim viss ir labi un nekas nenotiek, pie viena viņš guļ kur norakts un ne par ko vairs neinteresējas.
Vispirms - kaut kā esmu pamanījusi, ka man jebkura mēneša sākumā ir laikam ka mazāk, ko teikt bloga ārēs. Tik, mēnesim ritot, kas sakrājas un ierakstās. Un tas nebūt nenozīmē, ka ar un ap mani nekas nenotiek. Visu laiku kaut kas atrodas. Ha. Gadās arī tā.
Šis laikam ka būs kaut kas līdzīgs piesitieniem pie jau cilātām tēmām. Kā aizies.
Drusku par brīvību, visādām brīvības izpausmēm.
Šis tiešām ir veltījums Sintai Ezerai, kura aktīvi publicējas vietnē Facebook. Un, spriežot pēc publikācijām, ir nu ļoti aktīva Krievijas atbalstītāja.
Vispirms par to, ka Ukraina un NATO it kā esot vainojama pie Krievijas izraisītās karadarbības Ukrainas teritorijā. Te nu jautājumi:
Nu savajadzējās Tomam nopeldēties. Tajā Ķīšezera stūrītī, kurā viņš parasti zvejot dodas. Un tie augi tajā nostūrī TIK gari...
Bildes atkal apjukušā kārtībā.
