Pieludza (dažām bildēm atkal uzradās vēlme ne pēc kārtas ielikties)

 Tāda kā neliela pastaiga

Laiki ir citi un mēs esam citi

Šo pamudināja viens ieraksts vietnē Facebook. Pamattekstā - neizpratnes pilns jautājums par to, ka konkrētajā grupā cilvēki dalās ar atmiņām par notikumiem, piedzīvotiem pagājušā gadsimta 80-jos gados. Vai tiešām viss esot bijis jauki tajos tālajos gados, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa. Jo padomju vara taču un tamlīdzīgi.

Rādās, cilvēks tos laikus zin tikai pēc mācību grāmatām.

Jo un jā. Bija to gadu atkarība no padomijas. Bija daudzie politiskie un ekonomiskie mīnusi un negācijas. Bija. Bet bija arī manu vienaudžu, drusku vecāku par mums cilvēku jaunības gadi ar jūru līdz ceļiem, zaļāko zāli un visu pasauli pie kājām. Mācījāmies, klausījāmies, skatījāmies, domājām. Bijām esošajā mirklī, kuru centāmies izbaudīt pēc pilnas programmas.

Pēc savas pieredzes kaut kā atceros to, ka augšanas, pieaugšanas periodā daudz kam nepievērsu uzmanību apkārtējās norisēs. Bija kaut kā šā mirkļa un tamlīdzīgas problēmas un problēmiņas. Kaut arī uzkrājās kādi piesitieni. Krieviju, vispār teritoriju, kura arī tad atradās viņpus Zilupes un Terehovas, jau tad uztvēru, arī draugu loks kaut kā uztvēra kā "mazo meža dīvainīšu" zemi. Zemi, kurā cilvēki īsti nemāk un nesaprot daudzas elementāras lietas. Kaut tādu sīkumu kā to, ka uz poda apsēžas, nevis kāpj ar kājām virsū. 

Jauns interesanto materiālu vākums. Šoreiz kaut kā ātri savācās

Pasaulē

1. Kas eksistēja pirms mums? Klips krievu valodā. Uztverams visai piesardzīgi.
2. Kā viņas slepeni pārvalda pasauli. Klips krievu valodā. Runa ir par sēnēm.
3. Šnobeļa prēmija. Nopietni par smieklīgo. Klips krievu valodā.

Reliģija

1. Kāpēc Pirmsplūdu pasaule izzuda?  Par ko patiesībā stāsta šumeru plāksnītes. Klips krievu valodā.

Latvija, latvieši, balti

Tāds kā aplis Ludzā (pirmā bilde nevietā iesprukusi, pa vidu arī kaut kas apjucis)

It kā mērķis jau bija aiziet uz pilsētas centriņu Miķeķdienas gadatirgu apskatīt, kurš līdz 14.00 paredzēts. No mājas izkasījāmies iziet ap pusvieniem. Un trāpījāmies jau uz tirgus beigu posmu, kad tirgotāji pamazām sāka vākties nost. Nezinu, kā viņiem bija veicies ar tirgošanos jo diena nemīlīga, nomākusies un ik pa mirklim no gaisa kaut kas nenosakām nāk lejā. Bet pati izstaiga uz/no - mīlīga. Pati Ludza izskatās savādāka, nekā saulainā laikā.

Toms vēl drusku palasīja tos ābolus, kuri žogam ielas pusē apkrituši bija. Ceru, īpašnieki nedusmosies....

Kārtējā paprātuļošana

Zinu, ka dažubrīd te, savās pārdomās, kaut kādi atkārtošos. Neņemiet ļaunā.

Patiesība veca kā pasaule - tā, kā mēs izturamies pret citiem, tie citi izturas pret mums. Ja mēs neuzskatām par vajadzīgu rēķināties ar citiem, tad kāpēc lai tie citi rēķinātos ar mums? Nerēķināšanās darbojas abos virzienos. Un tas ir pareizi un likumsakarīgi.

Un, sen jau esmu paudusi, prasīt no savas valsts pīrādziņus un citus labumus neko pirms tam valstij neiedot - tipiska slaista patērētāja uzskats. Vispirms ir kaut kas būtisks jāiegulda, lai ko būtisku dabūtu atpakaļ. Atgriezeniskā saite; saite, kura darbojas tikai tad, ja došanas process ir abpusējs.

interesantie linki ir neveidzams lielums

Latvija, Latvijā

1. 1944.gada 18.septembris Rīgā: vēsturisko pārmaiņu laiks.

Krievijā

1. Likumīgās laulības pārkāšanas, dīvainie rituāli, sekss ar putniem un krutās atraitnes: Senās Krievijas seksa vēsture. Klips krievu valodā.
2. Mīti par slāvu ģenētiku. Klips krievu valodā.

Pasaulē

1. Izrādās, ka pasaules karte, ko pazīstam kopš skolas laikiem, izkropļo kontinentu izmērus - ANO to vēlas mainīt.

Nedaudz rudens Ludzā (dažas bildes apjukušā kārtībā)

 Izgājām tādu nelielu aplīti

Par vēlēšanām padomju laikos, ko atceros

Dēls palūdza atmiņu drisku par vēlēšanām padomju laikos. Uzrakstīju, aizsūtīju. Un pēc tam - un kāpēc arī ne? - ielieku šeit.

****

Atceros, ka bija vairāk laikam to vēlēšanu iecirkņu, nekā tagad. Jo vismaz Rīgā bija daudz vairāk cilvēku nekā tagad.

Bija tikai komunistiskās partijas saraksts; vēlēja nevis par partiju kā tādu, bet gan par kādiem konkrētiem kandidātiem. Galvenais, ka tas vēlēšanu papirkins tapa iemests vēlēšanu urnā. Neatkarīgi no tā, vai par vai pret to kandidātu. Rezultāts vienalga bija 99,99 %.

Valsts

Zinu, ka tagad atkārtošos. Mēģināšu koncentrēti pateikt to, ko jau esmu rakstījusi samērā bieži un daudz. Jo ir personāži, kuriem vajag atkal un atkal runāt visādi un daudz, lai viņu galvās kaut kas aizķertos un iesāktos kaut minimāls domāšanas process.

Jebkura valsts sākas ar cilvēku. Mani, tevi, kaimiņu Ješku. Augošā progresijā tā kļūst lielāka un lielāka tādos tempos, kādos cilvēks komunicē ar citiem cilvēkiem, vietām, lietām, notikumiem. Līdz tam punktam, kurā top pateikts "Pietiek, vairāk nevajag. Ar šo pašu jātiek galā".

Teikt, ka valsts ir slikta, jo man neko nedod? Paga, ko tu pats sev nedod? Valsts iegrožo kaut kādas brīvības? Konkrēti lūdzu, kādas tavas brīvības tu vai kāds cits ierobežo? Un vai tev personīgi ir vajadzīgas tās, iegrožotās, brīvības? Sarakstiņu lūdzu pa punktiem un konkrēti. Pie viena - ar komentāriem, ko par to visu domā kaimiņš Ješka? Vai viņam ir kādas piebildes vai iebildes tavam sarakstiņam? Jautājumu sakrāsies daudz un dažādi.

Tāds kā atkal atslābums

Kaut kā maz šomēnes rakstu. It kā joprojām sanāk "lēkāt" starp Ludzu un Rīgu, it kā kaut kas notiek, it kā gribas par kaut ko parunāt. Bet tā pēdējā gada visādā "lēkāšana", kaut kādu notikumu virkne.... Kāds iekšējs nogurums iestājies. Vakar pārbraucu no Rīgas ar "Urrā! Tagad kādas pāris dienas NEKUR tālāk par soliņu mājas priekšā neiešu (varbūt vēl līdz tuvākam veikalam pēc kādiem "sērkociņiem" aiziešu)!". Vajag kaut kādu iekšēju atpūtu, ko izgulēt. Arī tādēl, ka piems kādas pusotras nedēļas noķēru puņķi, klepu un kārtīgu saaukstēšanos, kuru izgulēt viengabalā tā arī neizdevās - bija uz to dižpilsētu jābrauc, tā ka atteikt nu nekā. Vajadzēja un cauri.

Veltījums kompleksainajiem

Šo tēmu esmu cilājusi laikam ka padaudz un dažādās toņkārtās. Bet - tēma laikam ir mūžīga, jo tik pat mūžīgi ir personāži, kuri iesprūduši savu kompleksu krātiņos. Runa būs par LGBT un attieksmi pret šo kopienu.

Sākšu ar to, ka šī kopiena "vārās savā sulā, nevienu netraucē un vispār prīmusu labo" (tas, ka reizi gadā iziet savos gājienos - nu nav spiesta kārta kādam tos vērot un neētiski komentēt. Tā pat, kā Dziesmu svētku gājieni pirmām kārtām attiecas uz tiem, kurus šī tēma aizrauj). Ko, kā un cik reizes kādu mīlēt guļamistabā aiz aizvērtām durvīm ir katra paša brīva un intīma izvēle. Privātās dzīves neaizskaramās tiesības.

Visādi it kā uz toleranci vērsti eksperimenti izglītības programmās šīs kopienas sakarībā ar uzspiedienu uz lojalitāti un toleranci pret šo kopienu? Īsti neesmu iedziļinājusies to programmu saturā, jo pašas bērns jau ļoti sen kā izaudzis no skolas vecuma, līdz mazbērniem, un it īpaši skolas vecuma, vēl neesmu tikusi. Kad būšu tikusi, pilnīgi iespējams, ka tad jau būs kārtējie jaunievedumi izglītības sistēmā. 

Laikam ka tikai jautājumi

Laikam ka tie jautājumi par Krieviju sakrājušies. Un uzreiz saku - man nav nekādu pretenziju pret krieviem kā tādiem. Nicīgais apzīmējums "krievs" vēsturiski pamatojas šīs tautas visai daudzu tās pārstāvju neadekvātā, savu tautu diskreditējošajā uzvedībā. Arī latviešiem ir mūsu tautu diskreditējoši elementi.

Taks. Vairumam pasaules tautu (ja pat ne visām) ir savi stāsti par to, nu kurienes viņi nākuši, kur radušies. Par reālam un varbūt ne pārāk reālam vietām, kuras var saukt par tautas šūpuļa vietu. Tā pat reāli un mazāk reāli stāsti par to, no kā un kādā veidā cēlušās pašas.

Tik tā, dažiem turbopatriotiem

Joprojām fascinē Sintas Ezeras aktivitātes vietnē Facebook. 8.septembrī jau veltīju viņai sava bloga ierakstu. Tomēr joprojām viņa un viņas sekotāji piesaista manu uzmanību.

Nekādi nesaku, la Latvijā viss ir labi un skaisti, no noteikti nav viss balts un pūkains. Ir pietiekami daudz visādu risināmu problēmu. Un diezin vai tās problēmas kaut kad tuvā nākotnē izsīks pavisam un iestāsies Laimes zeme. Vienas problēmas atrisināsies, no pagaldes izlīdīs nākamās. Mēs esam dzīva valsts. Jo tikai dzīvā valstī kaut kas notiek. Mironim viss ir labi un nekas nenotiek, pie viena viņš guļ kur norakts un ne par ko vairs neinteresējas.

Šaurās Vecrīgas ieliņas (bildes brīžiem apjukušā kārtībā)

Un atkal vāvulisms

Vispirms - kaut kā esmu pamanījusi, ka man jebkura mēneša sākumā ir laikam ka mazāk, ko teikt bloga ārēs. Tik, mēnesim ritot, kas sakrājas un ierakstās. Un tas nebūt nenozīmē, ka ar un ap mani nekas nenotiek. Visu laiku kaut kas atrodas. Ha. Gadās arī tā. 

Šis laikam ka būs kaut kas līdzīgs piesitieniem pie jau cilātām tēmām. Kā aizies.

Drusku par brīvību, visādām brīvības izpausmēm.

Veltījums Sintai Ezerai

Šis tiešām ir veltījums Sintai Ezerai, kura aktīvi publicējas vietnē Facebook. Un, spriežot pēc publikācijām, ir nu ļoti aktīva Krievijas atbalstītāja.

Vispirms par to, ka Ukraina un NATO it kā esot vainojama pie Krievijas izraisītās karadarbības Ukrainas teritorijā. Te nu jautājumi:

1. Kā Ukraina, risinot savas iekšējās problēmas un būdama aizņemta ar tām, pamudināja 2014.gadā Krieviju iebrukt Donbasā un anektēt Krimu? Tajā gadā Ukraina zināmā mērā norija to faktu, jo priekšplānā bija tomēr valsts iekšējās problēmas. Kā un ar ko 2022.gada februārī piespieda Krieviju iebrukt Ukrainā jau ar aktīvu darbību un tanku bariem? Tajā laikā ukraiņiem pat armija bija visai pabēdīgā stāvoklī. Un kāds NATO  sakars ar visu to? Tās organizācijas darboņi ar automātu stobriem piespieda Putinu, kurs pirms tam bija publiski paudis, ka nav plānots uzbrukt Ukrainai, uzsākt tomēr karadarbību? 

Amazones džungļi Ķīšezera maliņā

Nu savajadzējās Tomam nopeldēties. Tajā Ķīšezera stūrītī, kurā viņš parasti zvejot dodas. Un tie augi tajā nostūrī TIK gari... 

Bildes atkal apjukušā kārtībā.

Salaspils Botāniskajā darzā

Šodien - Salaspils Botāniskajā dārzā tā 70 gadu jubilejas pasākumi. Sīkāk par tiem - šis teikums ir links uz dārza mājaslapu ar pasākumu programmu. Sīkāk neizpaudīšos. Toties Baltijas klimats šodien pajocīgs. Kad devos uz vilcienu braukšanai uz Salaspili, samirku, jo no gaisa krita lejā mākonis. Toties pēc jau diena salabojās.

Bildes vietām apjukušā kārtībā.

It kā sēņošana

Trijatā ar 24.autobusu aizbraucām līdz pieturai Ķīļu iela un tad cauri mežam, pāri dzelzceļam devāmies uz Ķīšezera pusi, gar tā krastu ejošo Jaunciema gatvi. Ko arī veiksmīgi nogājām. Tiesa, pastaigas mērķis bija sēņošana un konkrēti gailenes. Pašķidri sanāca. Vai nu novāktas pirms mums, vai arī nav izaudzis. Bet pastaiga pa mežu gan sanāca.

Veltījums Orklandes atbalstītājiem

Šis un šoreiz tapis pateicoties Sintas Ezeras aktivitātēm vietnē Facebook. Būtne aktīvi meklē un publicē visādus nepatīkamus faktus Ukrainā. Laikam jau ar nodomu liekot uzsvaru kādām negācijām tajā valstī. Viņas publikācijās izspīdinās ne tikai norādes uz ko negatīvu tās valsts dzīvē, bet arī zināms atbalsts Krievijas aktivitātēm Ukrainā. Vismaz t.ds iespaids radies. Kā arī tas, ka viņa īsti nekādi nespēj saprast ar Krievijas-Ukrainas notikumiem īsti nesaistītus procesus.

Vispirms, tas, ka Ukrainā, papildus karadarbībai kā "uzkritušam" forstmažoram, ir arī citas risināmas, iekšējās problēmas - tas ir tikai dabiski. Dzīva valsts ar dzīvām norisēm tajā. Nu nav tur viss balti, pūkaini un ideāli. Bet tajā pat laikā - tā ir ukraiņu pašu darīšana, nav zīdaiņi, tiks galā.

Tajā pat laikā - Ukrainas iekšējās problēmas un to risinājumi nekādi neattaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā. tikai parāda to, ka Krievijas līderi par katru cenu, ar jebkuriem līdzekļiem gatavi pakļaut sev Ukrainu, nories tajā. Pat ar savu pilsoņu nāvēm.

Atkal laikam par to pašu

Zinu, ka laikam pārmalšu runāto. Bet nekas, ceru, taps piedots.

Sākšu ar (redzēs, kā aizies; varbūt būs, varbūt nebūs vēl kaut kas) ar it kā pārapdzīvoto planētu.

Aljo, garaž! Nu nav mūsu planēta pārapdzīvota. Protams, ir megapilsētas, kurās iedzīvotāji skaita ziņā ir vairāk, nekā Baltijas un Skandināvijas valstīs kopā ņemtās. Bet tās megapilsētas ir tikai atsevišķi, ne pārāk daudzskaitlīgi punkti pasaules kartē. Pārējā teritorija? Ir daudz brīvas, neapdzīvotas telpas abās Amerikās, Āfrikā, Āzijā. Pat relatīvi blīvi apdzīvotajā Eiropā ir padaudz brīvas telpas dzīvošanai un darbībai. Pat mūsu mazajā Latvijā ir daudz brīvas telpas saimniekošanai. Kaut vai Dieva un cilvēku pamestajās viensētās, kuras veras pasaulē ar tukšajām logu ailēm.

Tie, kuri pukst par Zelta miljardu un pasaules valdības it kā vēlmi mākslīgi samazināt cilvēku skaitu, lai pārējie dzīvotu pārticīgi un labi? Kārtējais kukū no cikla par sava egoiima apmierināšanu un lētu populisma.

Kārtējais interesantas informācijas vākums

Pasaulē

1. Par Rotšildiem. Klips krievu valodā.
2. Telpa eksistē. Un tā ir problēma. Klips krievu valodā.
3. Par natangu tautu, kura reiz dzīvojusi tagadējās Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) teritorijā. Klips krievu valodā.
4. Paši briesmīgākie un dīvainākie senās vēstures noslēpumi. Klips krievu valodā.
5. Zeme jau atbrīvojas no mums? Klips krievu valodā,

Reliģija

1. Par Pirmajiem un Pēdējiem dieviem. Klips krievu valodā.

Laikam atkal kas uz riņķi aizritināsies

Kaut kā pamanās joprojām atrasties tie, kuri vietnē Facebook  joprojām vaimanā par Pardaugavas monstra, saukta par Uzvaras pieminekli aizvākšanu no pilsētvides ainavas. Un vaimanā laikam ka tie, kuri personiski nekādi nav saistīti kaut attālināti ar tiem notikumiem, kuriem it ka veltīts piemineklis. Tobiš - viņu dzimtā nu nekādi nav bijuši cilvēki, kuri piedalījušies Otrajā pasaules karā un karojuši ar vāciešiem tajos  baigajos gados. Un viņus nu nekādā mērā neuztrauc tas fakts, ka to monstru jau no paša tā atklāšanas mirkļa iesauca pilnajā iesaukā (kuras saīsinājums bija atkarīgs no katra sabiedrības "burbuļa" priekšrocībām) "Staigule zem falla ar atplestam rokām sagaida veču bariņu".

Neizplūdīšu par tām katastrofāli nepieklājīgām, neētiskajām sekām, kuras parka ainavā uzradās pēc katra 9.maija, kurā tur pulcējās "sērojošie, godu atdodošie" "veterānu pulciņi" ar ambīcijām, kuras bija tik lielas, ka jebkuru ambīciju mērošu tehnisko iekārtu izsistu no ierindas pārslodzes dēļ. Ieskaitot par Getliņiem (vai citu atkritumu savākšanas punktu) pārvērstu ļoti lielo parku. Man vienmēr bija tiešām žēl tos cilvēkus, kuri bija spiesti 10.naijā strādāt pārslodzes režīmā, lai parkam atgrieztu civilizētu skatu.

Senās Uguns nakts Vakarbuļļu pludmalē

Vakar, 29.augustā , pasākums notika. Visu lieku tik tagad, jo atpakaļ no pasākuma - pēc pulksten 23.00 tika pārbraukts.

Pasākumu ievadīja Bolderājas bērnu un jauniešu mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu uzstāšanās, to kuplināja Ances Krauzes uzstāšanās, bija aktivitātēm veltīti tenti, kuros katrs varēja ko atrast savai gaumei. Ļoti krāšņi uzstājās kolektīvs, kurš žonglēja (vai kā to darbību sauc) ar rīkiem, kuru galos atklāta uzuguns ir. Uz rietošās saules (kura tomēr atrada spraugu mākoņu segā, lai kaut ar mazu stūrīti parādītos publikai) fona bija ļoti krāšņi un iespaidīgi.

Tik tā, aizdomājos nu jau pagājušās nedēļas nogales vētras nedarbu sakarībā

Tas, nu šīs pārdomas, radies Ludzā izdzīvoto vētras seku iespaidā.

Vētras nedarbu sekas skāra nu ļoti daudzus. Gan Ludzā un Ludzas novadā, han visā Latvijā. Un tad pamazam izkristalizējies jautājums: cik mūs valstī cilvēki un amatpersonas ir gatavi šādam negadījumam? Tikai nesakiet, ka pie mums šādi negadījumi notiek reizi tūkstošgadē, ja ne vēl retāk. Es atceros, kā minimums, vienu šādu negadījumu. 1986.gada vasaras nogalē, kad pēc vētras bija sagāzušies koki ceļa posmā no Balviem un Smilteni. Pie viena - Rīgas centra pagalmā Māte Daba piespieda vienu masīvu papeli atvadīties no dzīves. Var jau būt, ka gan pirms tam, gan pēc arī bijuši visādi brīnumi vēja in lietus darbības rezultātā.

Pie gadījuma - un šīs vētras nedarbu sakarībā - paldies Ludzas mēram par operativitāti. Jau trešajā dienā pēc vētras radītajiem postījumiem bija novāktas masveida koku kritalas, pakāpeniski atjaunota elektrības padeve un vietām traucētā ūdens padeve. Par to rakstīju vakar.

Ludza. Trešajā dienā pēc vētras nedarbiem

Ludza, tu rullē.

Beidzot tā nopietni izgāju no mājas apmest pilsētā tādu palielu loki (Izlēciens uz Rēzekni pirmdienā īsti neskaitās). Kāpēc agrāk neizgāju? Tā dīvaini - vētras radītais elektrības zudums sestdienas vakarā ar tam sekojošo  manā galā elektrības iztrūkumu visas svētdienas garumā manī radīja ko līdzīgu "organisma baterijas nosēdās". Svētdienu praktiski visu nogulšņāju, pirmdienā - piecēlos, bet organisms līdz dienas beigām tā arī nepamodās laikam. Vakardiena - uz dienas beigām tomēr organisms laikam pamodās. Un šodien jau notiek lietas. Tas tā, ievadam.

Bildes būs padaudz, dažas laikam apjukušā kārtībā. Vietām. Un - gan jau ka atpazīsiet izstaigas vietas.

Internetā, galvenokārt vietnē Facebook, smēlos informāciju par to, kas noticis/notiek ārpus mājas sienām. Un bija informācija ne tikai par elektrības zudumu Ludzā un plašā apkārtnē ap pilsētu, bija arī daudz foto un video materiālu par postījumiem pilsēta, konkrētāk par apjoma un plašas teritorijas ziņā lielu daudzumu kritušu koku. Tādu izmēru, kas nekādi nerosināja varbūtību, ka koki varētu neizturēt un nokrist. Bet tomēr nokrituši bija. 

Tāda dīvaina diena

Arī manī pašā laikam ir tās vētras sekas. Svētdien praktiski visu dienu nogulšņāju. Elektrības neesamība un čakars ar telefonu kaut kā uz miegu vilka. Mājas soli nedarīju, jo bija kaut kāds "esmu laikam slimnīcas režīmā" noskaņojums. Pirmdiena arī kaut kāda ne tāda ar savu grūtās pamošanās ņezgu un telefona ne tā saspaidīšanu un braucienu uz Rēzekni simkarti nomainīt.

Šodien pavisam tāds nekāds noskaņojums. Kā auns uz jauniem vārtiem brīnos uz tējkannu un ceru, ka ūdens kafijai pats uzvārīsies un aplies krūzītē kafijas biezumus.

Ar sajūtu "baterijas nosēdušās zemāk par grīdas līstīti" spiežu mājās darīt elementārus sīkumus. Grūti nākas un kaut kāda notikušā nepareizības sajūta. No cikla "Kaut kas nav tā, bet nesaprotu, kas nav tā".

Nedēļas nogales vētras rezultāts Ludzā

Kad tā vētras iespējamība pagājušajā nedēļā tika izsludināta, kaut kādas intereses vadīta "Kas nu būs? Interesanti kaut kā".

Visu sestdienas dienu tā kā vēroju to, kas notiek aiz loga, internetā komunicēju ar draugiem, kuri dzīvo citās valsts pilsētās. Sapratu, ka, vismaz Rīgā, bija lietus lietīgais ar pamatīgu nokrišņu devu. Ludza - parasta lietaina diena, nekas īpašs. Pēcpusdienā pat mākoņi sāka pluskoties, brīžiem saule parādījās. Tikai pret vakaru sākās kārtīgas vēja brāzmas, tā, ka koki "dejoja". 

Tomēr ap sešiem vakarā vienu reizi uz mirkli pazuda elektrība, bet ātri atjaunojās. Tāda kā noraustīšanās. Toties jau ap septiņiem vakarā pazuda pavisam. Tā elektrība. Un šī "būtne" svētdienā neatgriezās. Pa apvedceļiem noskaidroju, ka elektrība pazudusi diezgan plašā teritorijā ap Ludzu. Pildā, kas ir 17 kilometrus aiz Ludzas, konkrēti pazudusi bija.

Tāds kā kārtējā atslābuma pārdomu mirklītis

Jap, atslābinos. Pēdējais apmēram gads visādu notikumu pilns ar visādām kustībām un kopsummā ilgām stundām vilcienā braukājot starp Rīgu un Ludzu, kur nu vēl aizbraucieni uz dēla fazendu. Toma jau vēl kaut kā nesaprot, ka braukāšana kā tāda arī nogurdina. Trīs stundas vilcienā nav trīs stundas uz dīvāna vai klubkrēslā.

Sanāks man te laikam tāds visādu domu apkopojums. Kā aizies.

Ceru, daugavpilieši apvienosies sakarīgumā un nebalsos Saeimas vēlēšanām par linkā uzrādīto personāžu un viņa pārstāvēto partiju. Vēl vietnē Facebook pamirgoja informācija, ka ir ideja Daugavpilij ar visu novadu būtu jāatdalās no Latvijas un jāpievienojas Krievijai. Diemžēl nepiefiksēju tā, lai padalītos šeit. Tomēr ceru, ka tas bija tikai tāds kā joks. Ko viena no senajām baltu cilšu teritorijām pazaudējusi Krievijā? Vai to, ka, tā nu sanācis, tajā pilsētā ir ļoti daudz krievvalodīgo? Un krievvalodīgie nav viens un tas pats jēdzienam "krievi". Tas, ka krievu valoda ir dzimtā krieviem, nekādi neatceļ faktu, ka krievu valodu kā lietošanas valodu izmanto arī citi etnosi.  Analogi kā ar angļu valodu, kuras primārie lietotāji dzīvo britu salās. ASV kā praktiski oficiālā lietošanas valoda - angļu valoda - norāda tikai uz tās lietošanu kā tādu starpetnosu saskarsmē. Briti iekš ASV ir stiprā mazākumā, tajā valstī sačupojušies nu ļoti daudzu pasaules etnosu pārstāvji.

Atkal Vecāķos. Un pie viena Vilkaču priede tur (dažas bildes iespruka ne savās vietās)

Izvizinājāmies atkal uz Vecāķiem. Nu jau trijatā un apskatīt pie viena Vilkaču priedi.

Mazdrusciņ Purvciema

 Padevīgi ziņoju, ka Zemitāna tilts (dzelzceļa pārvadtilts pie Zemitānu stacijas) pēc ilglaicīga (precīzāk - ilggadīga) remonta beidzot pilnā mērā palaists lietošanā. Priecē tas, ka ir paplašināts gājēju josla pār tiltu, tai pievienots velosipēdu celiņš. Auto un sab.transp. paredzētā tilta daļa, manuprāt, bikuci sašaurinājusies. Par tiem auto neiespringstu - grib personāži braukāt, lai brauc, mani vairāk interesē kājāmgājēju iespējas, Katrā gadījumā - salīdzinot ar to iespēju kājām šķērsot to tiltu pirms remonta ar to iespēju, kas ir tagad: plusžetons un pīrādziņš remonta arhitektiem un izpildītajiem.

Rīgas svētku astīte

Sanāca tiešām svētku astītes pasākumā piedalīties. Jo - visi ar Rīgas svētkiem saistītie pasākumi sākās jau piektdien, 14.augustā. Un man sanāca kā sanāca, kaut arī Toms teorētiski varēja kaut vakar pabūt (laikam īsti neieskatījās pasākumu programmā), jo atgriezās Rīgā jau piektdienas vakarā; man tā braukšana uz lielpilsētu bija vakar ar pusdienlaika vilcienu. Un nu nesanāca sadomāt tās pilsētvides aktivitātes. Tas pasākums, kurš varētu būt interesants, sākās 23.30 vakarā un ija paredzēts līdz 2.00 nakti. nu, neparakstījāmies. Ne es, ne māsa, ne Toms.

Toties šodien aizbraucām uz Sarkandaugavu. Uz pasākumu "Kāpēc Daugava sarkana?" Rīgas Sarkandaugavas pamatskolas pagalmā. 

Aktivitātes jau jaukas, jaunatnei vairāk domātas. Tomēr Toms un māsa sev atrada aktivitāti, kas ieinteresēja. Ar speciālāk krāsām varēja uzbakstīt uz audekla zīmējumu, kurš tur ilgāk paglabāsies. Māsai pietika ar bildi uz audekla maisiņa, Tomam savajadzējās baltu t-krekliņu no abam pusēm apķibināt.

Kaut kas viskautkas

* Vieglāk ir ieteikt citiem attiecību un uzvedības modeli, nekā pašam/pašai pieturēties pie tā, ko iesaka citiem. Gudri skan, bet praksē pārbaudīts. Pat bez emocionāliem "uzsprādzieniem".

Dažās attiecībās uzvedos tālu no veselā saprāta un, tomēr, bez rozā brillēm esot.

* Joprojām uzskatu, ka attiecībā pret onkoslimniekiem un viņu radiniekiem Latvijas sabiedrībā norisinās humānais sadisms. Es nerunāju par tiem, kuru saslimšanas stadija pieļauj visnotaļ reālu iespēju cilvēkam tapt izārstētam un kādu laiku vēl nodzīvot. Un nerunāju par tiem, kuriem tā saslimšanas praktiski beigu fāze norit relatīvi mierīgi, bez jūtamām nejaukām blaknēm izteiktu sāpju veidā vai kaut kā tamlīdzīgi. Runāju par tiem, kuru neizturamās sāpes tiek apdullinātas ar narkotiskām vielām slimības mirēju padarot par narkomāna mirēju. Runāju par fāzi, kurā cilvēks un viņu aprūpējošie tuvinieki tiek pakļauti bezcerības maratonam gan fiziski, gan morāli. Par stadiju, kurā abas puses saules taku uztver kā atbrīvošanu, nevis nelaimi. Stadiju, kurā nāve ir nevis zaudējums, bet atbrīvojums.

Atkal. Linku vākums. Atkal. Un sen nav būts.

Pasaulē, interesantas lietas

1. Vaļu kapsēta.
2. Par mormoņiem. Klips krievu valodā.
3. Zemūdens pasaules apdzīvošanas sākums.
4. Venēcija: vēsture, kuru nestāsta tūristiem. Klips krievu valodā.
5. "Odiseja" bez mītiem: kur patiesībā ceļoja Odisejs? Klips krievu valodā.
6. NLO vairs nav mīts? Atslepenotā sazvērestība. Klips krievu valodā.
7. Pats skandalozākais "Svētais vakarēdiens" mākslas vēsturē. Klips krievu valodā.

Krievijā, no Padomju laikiem

Saules daļējs aptumsums 12.082026. vakarā, skatoties no Ludzas pilskalna

 Ieliku šorīt, vakar kaut kā sagurums bija pārņēmis. No mana telefona - pats aptumšošanās fakts kaut kā nu tā, izplūdis. Vairāk no  no kalna redzamā saulrieta ainava. Tomam fotoaparātā labāk sanāca.

Tas suņuks bija burvīgs. Visu laiku diedelēja, lai viņam punci pakasa.

Bildes no mana telefona.

Atkal Ludzas Mazā ezera otrā krastā

Turpinām smaidīt

Mazā Ludzas ezera otrajā krastā, tik laikam drusku cits maršruts, nekā gājām pirms tam

Pavisam mazs aplis Ludzā

Kaut kā netīšām sanāca. iziešana no mājas bija ar mērķi aiziet uz Ludzas parku un paskatīties parkā bibliotēkas mājiņā, vai tur ir atgriezusies nolikts Trīskrāsu karuselis. Nebija. Aizgājusi tautās grāmata. it kā sīkums, bet patīkami. Var jau būt, ka tā tajā mājiņā kādā mirklī atgriežas un tajā pat mirklī aiziet nākamās rokās. Kā tur ir, nezīlēšu. Vienalga patīkami, ka kādam noder.

Pēc jau aizgājām pa Raiņa ielu līdz galam ezera virzienā un tad pa acīmredzami lietotu kaut ko ceļam līdzīgu caur mazdārziņiem pagājāmies. Viens posms tiešām it kā pa džungļiem ejams ar apziņu, ka kreisā pusē kaut kur ir Lielais Ludzas ezers un ceļa galā kaut kut aiz kokiem ir dzelzceļa līnija uz Zilupi Pa taisno līdz dzelzceļam neaizgājām, atradām ceļu starp mājām un izbridām uz Latgales ielas tajā posmā, kurš ielu izved no Ludzas auto braucienam uz Zilupi vai Pildu caur Ņikšiem - pēc braucēja ieskatiem. Pēc jau gājiens uz mājām.

Gulbju ģimene un pīles Mazajā Ludzas ezerā

 Vakar vakarā nobildējām pa ceļam uz mājām ejot pa Mazā Ludzas ezera pontona tiltu. Pirms tam biju paasistējusi kārtējam Toma makšķerēšanas pasākumam. Vakar sajutos drusku miegaina, lai liktu bildes šeit.

Pie manis dzīvoklī caur logu ielauzās kaimiņš (papildināts)

Sāpīga tēma. Attieksme pret onkoloģijas slimniekiem

Šo tēmu esmu "malusi" vairākkārt. Tomēr tā ir un ir aktuāla. Runa ir par palīdzību onkoloģijas slimniekiem un viņu tuviniekiem.

Es necilāšu to nostūri, tos gadījumus, kad, uzstādot šo nejauko diagnozi,  ir zināmas cerības, ka ir iespēja slimnieku glābt ar medicīnai iespējamām metodēm.  Necilāšu to, ka mediķiem un tuviniekiem jādara viss, lai ārstēšanas un apkopes darbību rezultāts būtu veiksmīgs.

Es drīzāk par to, ko droši var nosaukt par humāno sadismu. Situācijās, kurās ir skaidrs - medicīna ir bezspēcīga, ar pacienta un viņa tuvinieku labo gribu arī nepietiek. Rezultāts vienalga būs priekšlaicīga atvadīšanās.

Ludzas pilsētas svētki. Trešā diena. Ludzas pilsētas iepazīšanas ekskursija gida pavadībā "Ludzas ielu stāsti"

Vispār, tā ekskursija nebija īsti pa Ludzas ieliņām ar ieliņai veltītu pastāstu. Bet tas "ātrumu nemazināja". Ekskursijas vērtību noteica gida aizrautīgais stāstījums, pilsētas mīlestība un zināšanu bagātums.

Tā, īsumā apstāstīšu, lai kaut kur nepazustu "tulkojumā" dzirdētais.

Ludzas pilsētas svētki. Otrā diena. Militarizēto struktūrvienību informatīvie pasākumi (bildes apjukušā secībā)

Apskatot svētku programmu šodienai - izrādījās, ka šī rīta muzikālais "Labrīt!" ēku iekšpagalmā Bija ieplānots pasākums Ludzas 849-ās dzimšanas dienas ietvaros. Kaut kā bija paslīdējis garām programmu pētot. Vienalga bija jauki un patīkami.

Ludzas pilsētas svētki. Otrā diena. Rīta pārsteigums

No rīta ierosījos, tā laiski. Kā jau pēc vakardienas. Pirms deviņiem no rīta nedaudz izgāju pagalmā, un tur... Orķertītis spēlē mūziku ar "Labrīt, Ludza! Labrīt dzimšanas dienā!". Mīļi, jauki sirsnīgi. nekas tāds agrāk nebija piedzīvots. Šāds sirsnīguma pilns rīts tālākās dienas labam garastāvoklim.

Ludzas pilsētas svētki: bildes no vakardienas motociklistu brauciena un atraktīvā pasākuma Ludzas parkā

 

Ludzas pilsētas svētki. Pirmā diena. Motociklu parādes brauciens un pēc tam Atrakcijas un citas izdarības kopā ar "MC Lielceļa klaidoņi"

Uzreiz saku - bildes ielikšu rīt, šovakar nav kaut kā uz klapatām ar bildēm.

Pēc programmas, kuru izpētījām, tas motociklu parādes brauciens sākās 18.30 Domes laukumā. Aizdevāmies turp ar tādu aprēķinu, ka bijām jau tajā laukumā dažas minūtes pēc 18.00. Bija laika to visu motociklu bagātību aplūkot. Un, ziniet, bija baikeru klubi no Ludzas, Rēzeknes, Rīgas, Ogres. Laikam arī no Daugavpils un vēl kādām pilsētām. Lieliska Vislatvijas baikeru brālība. Respect.

Ludzas pilsētas svētki. Pirmā diena. Misānu ģimenes darbu izstāde Ludzas Novadpētniecības muzejā

Pasākumu programmā daudz sporta pasākumu. Tomēr ir arī citi interesanti svētku pasākumi, kurus apmeklēt mums - no sporta tālu stāvošiem cilvēciņiem.

Līdz ar to šodien aizgājām uz Ludzas Novadpētniecības muzeju, kurā tika atklāta Misānu ģimenes triju paaudžu - mammas, dēla un viņa sievas, mazmeitas - darbu izstāde. Gleznas, kas gleznotas, un tādas, kas tapušas ne ar otas palīdzību. Arī rokdarbi - adījumi, pinumi, austas lietas. Tas viss vienā telpā, kura izvietojusies Novadpētniecības muzeja brīvdabas eksponāta - jaunsaimnieka mājā.

Var paskatīties arī tā

Šis raksts tapis pamatojoties uz Sintas Ezeras vietnē Facebook paustajiem nosodošajiem rakstiem ukraiņu darbošanās sakarībā pašu ukraiņu valstī. 

Te nu man radies pasmags viedoklis visu šo dažādo izteikumu sakarībā.

Protams, nav īsti jauki (tā, maigi sakot) gan Krievijā, gan Ukrainā uz ielām tvert karotspējīgus vīriešus un sūtīt viņus uz fronti tur darboties. Bet šai darbībai var atrast/saskatīt arī vēl vienu motivāciju. Vispirms par ukraiņu šīs darbības norisi.

Situācijā, kad Ukraina jau ceturto gadu ar astīti pretstāv Krievijas agresijai un mēģina noturēt savas valsts neatkarību, ir neglīti sēdēt malā - vienalga, vai it kā bēgļu gaitās kaut kur citzemēs, vai arī Ukrainā pašā - un neko nedarīt. Gaidīt, kad kāds cits malā sēdētāja vietā izdarīs darbu.

Vērmaņdārzs -> Bastejkalns (bildes sajukušā kārtībā)

Kopā ar māsu. Tāda neliela pastaiga.