Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Pasaulē
Vienmēr ir bijis tā. Esmu braukājusi pa vietām ārpus Latvijas, bet vienmēr, atgriešanās mirklī izkāpjot no mani atvedušā transporta līdzekļa, ir bijusi "Es atkal esmu mājās!" sajūta. Neatkarīgi no tā, kurā ģeogrāfiskā punktā Latvijā tobrīd ir mana dzīvesvieta. Un nekad nav bijusi sajūta un vēlme ar visiem čemodāniem un "dziesmu grāmatu" pārvākties kaut kur ārpus Latvijas teritorijas. Jo man ir svarīga vieta, kurā mani senči paaudzēs dzīvojuši, ir svarīga saskarsme ar to zemi, kura.... Patētiski sanāk, bet tās laikam ir kādas emocijas.
Dzīvošana Latvijā? Ir tā, ka izejas punkts vienmēr ir bijusi Rīga, kurā mani priekšteči pa asinsradniecību sāka ievākties jau tālo 1800-to gadu sākumā, kad cara laikā Vidzemes guberņā un Kurzemē agrāk nekā citā Krievijas impērijas daļā atcēla dzimtbūšanu. Tik dziļas saknes kādā vietā nav mazsvarīgs faktors.
Ziniet, karš sākas un turpinās ne jau tad, kad bruņota personāžu grupa uzbrūk otrai bruņotai grupai un tā tad nu villojas tik ilgi, kamēr sasniegts kaut kāds darbības rezultāts. Karš sākas un turpinās tad, kad personāžu grupa/grupas saražo militārām darbībām nepieciešamo produkciju. Jo - jebkura produkcija top ražota ar konkrēta pielietojuma mērķi, nevis lai tā stāvētu pasaules muzeju vitrīnās un krātu putekļus.
Vispirms jau tās militārās tehnikas/tehnoloģijas tiek saražotas un to tiešie un netiešie ražotāji no ražošanas procesa iegūst peļņu. Pēc tā produkcija iegulst noliktavās, no kurām periodiski tiek aizpārdota uz tām vietām un tiem personāžiem, kuri taisās to preci pielietot.
Vēlreiz - militārās produkcijas rūpnīcās sākas karš. Vienalga kur, vienalga kāpēc. Galvenais - tās militārās produkcijas aizceļojums uz to vietu, kur tā tiek pielietota praksē.
Vai esat pamanījuši? Filmās.
Varoņi bu ļoti daudzās filmās gultas ainās pamostas nu tik uzprišinātā veidā, ka ir noteikts iespaids, ka viņi ir nevis gulējuši, bet gan garās miegam paredzētās stundas ir pavadījuši skaistumkopšanas salonā. Arī it kā seksa ainās, Kungi noteikti nav sasvīduši, dāmām visā ainas laikā ir tik perfektas frizūras un makijāžs, ka - vai viņi tiešām ir ar seksu nodarbojušies? Vai arī viņiem blakus tajā dziļi intīmajā procesā blakus bijuši visādi algoti darbinieki, kuri tā procesa laikā ir slaucījuši kunga sviedrus un rūpējušies, lai dāmas frizūra un makijāžs saglabātos lieliskā formā?
Aizgāju Tomu "izravēt" no viņa makšķerēšanas vietas un devāmies "nelielā" pastaigā apkārt ezeram. Toma ideja, uz kuru parakstījos. Un visu pastaigas laiku varonīgi izturēju ceļu siltajā virsjakā, jo šodien laukā nu noteikti ir siltāks, nekā iekšā dzīvoklī. Man to virsjaku vieglāk bija stiept mugurā uzvilktu, nekā rokā staipīt vai kā citādi viņķelēt.
Laiks jauks, saulīte spīdēja, apkārt redzamās ainavas aci priecējošas. Kādas trīs stundas apmēram baudījām apkārtējo mieru. Un, jau pa ceļam uz mājām sapratām, ka pašā jaukākajā laikā esam to pastaigu veikuši. Debesīs mākoņi sāka aktīvāk pulcēties uz tusiņu.
Zinu, ka šo tēmu cilāju bezgala daudz. Cilājot un runājot publiskā telpā - tas ir mans sava veida aicinājums citiem arī aizdomāties.
Man, par karu domājot, visu laiku prātā ir rindiņa no mūsu pašu tautasdziesmas - "Karā kautās dvēselītes". Un tā ir dziļāka, nekā mēs aizdomājamies. Karadarbība ne tikai fiziski iznīcina lietas, vietas, cilvēkus. Tā lauž cilvēka dvēseli kā tādu. Ar pirmo nogalināto pretinieku. Nav svarīga motivācija, svarīgs ir "Es nogalināju", lai dvēsele aizlūstu/salūztu. Dvēseles lūzumam jau "pie kājas" iemesls nogalināšanai, jo ar to lūzumu būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu.
Laikam būs tas, ko reizēm sauc par "vecu tēmu pārmalšanu". Gan jau ka sapratīsiet un piedosiet.
* Vispirms un atkal. Ir jāatkārto laikam vēl un vēl. Nav tāda jēdziena "alkoholisms ir neārstējams". Nu, jā, no daktera ar tableti rokās skatupunkta - var būt. Var būt no medicīniskā viedokļa, jo alkoholisms jau nav vīruss, kurš "jāizdzen" laukā no ķermeņa ar medicīnisku manipulāciju palīdzību. Alkoholisms ir cilvēka izvēle. No cikla "Es aizleju sevi un savu dzīvi, vai arī nē". Un katra paša ziņā vispirms jau ir tas, lietot un cik daudz to alkodziru, kurā mirklī no tās atteikties. Ja nu vajadzīga kaut kāda medicīniska palīdzība kādā situācijā, tā ir tikai palīdzība konkrētā brīdī un konkrētās robežas. Ne vairāk. Un katra paša brīva izvēle ir "Man pie kājas visa pasaule, es aizlēju, aizleju un aizliešu acis" vai arī "Man tagad nav vēlmes un laika, jo...." kaut zivju cope notiek upeles krastos.
Latvija, par Latviju, Latvijas iedzīvotāji
Krievijā, arī PSRS laikos.
Vispirms laikam ka būs neliela atkāpe priekš tēmas, kuru pacēlu savā 2024.gada 27.augusta rakstā, kurā minēju latviešu tautas personāžus, kuri ar savu reizēm neviennozīmīgo darbošanos atstājuši pēdas mūsu vēsturē.
Gribu vēl te pieminēt tādus cilvēkus, kā Jēkabs Peterss un Jānis Rudzutaks, kuri dzīvoja un darbojās PSRS ārēs starp abiem pasaules kariem. Un vēl atradu vienu paplašāku rakstu par latviešu darbošanos PSRS čekas rindās starpkaru periodā. Tiesa, nepārbaudīju to, vai tieši šo rakstu esmu piedāvājusi lasīšanai iepriekšējā informācijas apkopojumā par tēmu.
Vērtējiet viņu darbošanos kā nu vēlaties, bet bez viņu esības mūsu pašu vēsture būtu pliekana un vienveidīga.
Tagad par tuvākiem laikiem.
Jau vairāk kā gadu noteikti uz kādiem valsts svētkiem vēroju pilsētvidē parādāmies saukli (vai arī lozungu - nezinu, kā būtu to pareizāk nodēvēt) Mana Latvija - mana atbildība. Laiciņš pagāja, kamēr sapratu, kādēļ tas mani uzrunā. Mani, kura uzaugusi pie visādiem šķībiem komunisma saukļiem, lozungiem, kuri tik smīnu, ne vairāk, izraisīja.
Izlaidu caur sevi un sapratu.
Tas saturs, no četriem vārdiem sastāvošs, ļoti sasaucas ar to, ko te, savā blogā, esmu klidzinājusi visādos veidos.
Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt...
Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.
Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.
Par šo tēmu esmu jau plūdusies daudz un dikti. Par latviešu kā tautas pašapziņu. Par to, ka nu ļoti daudzi izsakās ciklā "Ko nu mēs, mēs jau maza tautiņa" un vēl daudz ko tamlīdzīgu.
Un vēlreiz atkārtoju - latvieši ir skaitliski neliela tauta, bet ir spējusi visos iepriekšējos laikos (un ceru, ka arī šajos laikos) ietekmēt norises pasaulē. Un Krievijā tajā skaitā. Manuprāt, pat diezgan būtiski. Daļu domu šajā sakarībā izteicu savā 2024.gada 27.augusta rakstā kā piesitienu latviešu tautas pašlepnuma celšanai. Vēl kādas domas šajā sakarībā varat atrast mana bloga Iezīmē ar nosaukumu vēsture (zem tās iezīmes ir ne tikai interesantu un vērā ņemamu linku apkopojumi, ir arī plašākas pārdomas vai kas nu tur šajā ciklā). Vēl varu pieminēt to faktu, ka Kurzemes-Zemgales hercogistei reiz bija kolonijas. Āfrikā un Centrālamerikā, precīzāk - Karību jūras salās. Un Kurzemes-Zemgales hercogiste kā teritoriāla vienība ne aizlaikos, ne mūsdienās nu nekādi nav punkts uz Mēness vai Marsa kartes. Latvijas teritorija bija un ir.
Krievija, viss ap un par to
Pasaulē. Vienkārši interesanti.
Valsts: ASV, Kanāda
Žanrs: fantastika, fantāzija, bojeviks, piedzīvojumi
Izlaišanas gads: 2025
Ilgums: 3:17:08
Protams, abu iepriekšējo Avataru turpinājums. Un laikam triloģijas noslēdzošā sērija. Bet neesmu īsti pārliecināta.
Trīs pilnas dienas Rīgā likās kā vesela mūžība. Un salšana. Pārāk plāni biju saģērbusies uz Rīgu braucot. Ludzā piektdienas vakarā bija pietiekami silti, bet tad Rīgā iestājās piesolītais vējainais laiks. Vispār, bija piesolīta vētra Rīgā. Tiesa, vētru tā arī nepamanīju, toties vēju nepamanīt nebija iespējams. Pie viena māsa savā dzīvoklī jau 1.martā bija atslēgusi apkuri naudas ekonomijas dēļ. Ziniet, maksāšana par gāzi arī nav visai maza. Tad nu - "brrr... jāietinas segā, lai būtu puslīdz ciešami silti". Brīžiem bija pēcpusdienā jāiet laukā pasildīties saulītē. Jo saules iespaidā āra gaiss pat iesilis bija.
Vakar, kad sapratu, ka braukšu uz Ludzu ar agro vilcienu - 8.01 atiešana no Rīgas - kļuva vieglāk un cerīgāk. Ludzas dzīvoklī noteikti ir siltāk. Ne tikai apkures dēļ, bet arī tādēļ, ka dzīvoklītī ir siltumnīcas efekts: pēcpusdienas saule ir tieši logos līdz par rietam.
Jau dienas iepriekš biju vietnē Facebook pamanījusi bildes, kurās bija atainotas Uzvaras parkā ziedošās sakuras. Pierunāju Tomu izstaigai apskatīt.
No paša rīta neaizgājām. Bija ieradies jau dienas iepriekš piesolītais dabas nelaiks ar pastipru vēju lielās brāzmās. Sāka pūst jau vakar vakarā, šorīt jau no paša rīta saulīte ar krietniem zobiem vēja veidolā. Tomēr uz vakarpusi satikāmies un aizkūlāmies uz to parku sakuru skatīt. Vējš, salīdzinot ar to, kā tas no rīta uzvedās, bija zināmā mērā pierimis. Kaut arī tajā parkā mums no tā "pierimušā" vēja maz prieka bija. Pūta tāpat uz man rokas stipri sala, Tomam - ausis. Bet nu kadrus dabūjām. Ne tikai sakuras ziedus, arī pašu parku pabildējām.
Šodien esot Vislatvijas talka pavasara sakopšanai dārzos, parkos un citās publiskās vietās. Arī muzejā Dauderi bija darbošanās šī pasākuma ietvaros. Informāciju par to izlasīju jau šīs nedēļas sākumā vietnē Facebook.
Sarunājām ar Tomu tikšanos pirms paša muzeja un aizdevāmies palīgos. Nu, mīļš mums šis muzejs kļuvis. Un lielā mērā pateicoties tās ilggadējai darbiniecei Ilzei Brinkmanei, kuru iepazinām pasākumos ar "Vecdaugavieši. Biedrība".
Drusku patalkojām, nu nevis tādēļ, ka jel kā slinkojām. Tādēļ, ka sanākušajiem cilvēkiem īpaši neko daudz sadarīt nebija ko. Tikai apbārstīt ar mulču norādītās dobes un augus, pie viena izlīdzināt. Darbs, kas visiem kopā aizņēma pavisam nedaudz laika.
Tad nu, pie viena apskatījām muzejā telefonu izstādi.
Vispirms bildes no mana aparāta.
Tikai drusku vairāk par diviem mēnešiem esmu "ar galiem" Ludzā. Un, par spīti tam, ka diezgan regulāri "lēkāju" no Ludzas uz Rīgu un atpakaļ, ieslēdzies "Ak, kungs! Cik Rīgā ir DAUDZ cilvēku!". Ieslēdzies mazpilsēnieces sindroms. Ha, ha.
Šoreiz vairākas dienas sanāks Rīgā pabūt. Lietas saplānojušās tā.
No mājas Ludzā izgājām drusku, apmēram pāris stundas, ātrāk, nekā nepieciešams no mājas līdz vilcienam aiziet. Toms sagribēja papētīt zvejas vietas pie viena no Ludzas ezeriem. Un to ezeru ap pilsētu tiešām ir daudz!
Bildes no šī izpētes pasākuma. Drusciņ bilžu.
Latvija, latvieši
Krievija, arī PSRS
Pasaulē, vienkārši interesanti
Iespējams, ka rakstu "uz emocijām", kuras zināmā mērā traucē sakoncentrēties un draudzēties ar realitāti. Protams, man pēdējā laikā grūti sevi savākt un rīkoties zināmā mērā pragmatiski, neieslēdzoties kaktā žēli īdot. Bet tas nu tā, par maijvabolēm. Jo situācija/situācijas ir ieintriģējušas.
Virsrakstā minētais - šāda doma man šobrīd "klauvē" diezgan uzstājīgi. Proti, dzīve piespēlējusi situāciju, kurā koncentrētā veidā "Hm, tas taču jau bijis, tikai drusku citādā griezumā". Tobiš - situācija ir viena, bet iespaids, ka tajā savācies tas, ko es un man ļoti zināmi cilvēki jau izdzīvojuši citādās versijās. Šobrīdējā situācijas versija ir viena, bet tajā savākušās situācijas, kuras es un citi izdzīvojuši drusku citādos rakursos. Nu, tāds ir iespaids. Mans subjektīvais esošā vērtējums.
Un atkal ielikušās otrādā kārtībā - no pēdējās uz pirmo. Sistēmai kaut kāda kaprīze uznākusi.
Diena ne pārāk saulaina, arī ne pārāk jauks vējš. Tomēr izgājām uz nelielu pastaigu. Uz vietu, kuru biju jau laiciņu noskatījusi braucot garam ar vilcienu. Toms vēl kartē apskatījās un noskaidroja, ka tur pa ceļam esot Gaismas dārzs Ludza.
Cik nu saprotu, tā vieta Ludzā sākta ierīkot kaut kad pēc 2021.gada pavasara, kad mēs ar Kristapu objektīvu iemeslu dēļ Ludzu pametām uz ilgiem nepilniem pieciem gadiem. Katrā gadījumā redzams bija, ka šis vides objekts, kaut kas līdzīgs vismaz idejiski parkam, ir izstrādes procesā. Tajā sastādītie kociņi ir nu ļoti jauni. Bet nu ideja patika.
Pēc tam apmetam līkumu pa vilciena logu noskatītajā māju pudurītī pie viena nu Ludzas apkaimes ezeriem. Daļa tā pudurīša ēku stipri atgādināja Ludzas pilsētas mazdārziņu kooperatīvu. Noskaidrot kaut kā neuzprasījāmies. Toties ezermalā redzējām laikam lauču kāzu perioda kaislības - acīmredzami divi putnu puikas plūcās par putnu meitenes uzmanību, pie kam tā putnu meitene pa gabaliņu ar interesei vēroja to plūkšanās procesu.
Atpakaļceļā, ejot pa zemes ceļu ar aptuvenu sapratni par galarezultātu, vēl iebridām latvāņu audzē. Milzīgu latvāņu audzē.
Bildes ielikušās no pēdējās uz pirmo. Sistēmas kaprīze.
"Nopeilējām" autobusu sarakstu no Ludzas uz Rēzekni un atpakaļ. Pamatmotīvs uz turieni aizbraukt - vēlme ieskatīties Latgales kultūrvēstures muzejā, lai saprastu, kas "lācītim vēderā". Savos braucienos ar autobusu no Ludzas uz Rīgu caur Rēzekni pa logu biju pamanījusi šā muzeja esamību, tad nu pierunāju Tomu kopā aizbraukt un apskatīties, kas tad tur top piedāvāts apskatei.
Tad nu izstaigājām to muzeju, kurš ne pārāk tālu no Rēzeknes autoostas un nonācām pie vienota slēdziena par to, ka Ludzas novadpētniecības muzejā tā vēsturiskā ekspozīcija ir bagātāka par spīti tam, ka Ludzas muzejs ir fiziski mazāks par Rēzeknes muzeju. Tiesa, tā apstaiga mums apmēram nepilnu stundu sanāca ar visu to, ka pie viena apskatījām tur uz vietas esošo keramikas istrādājumu izstādi. Atlikušajā laikā līdz autobusam atpakaļ uz Ludzu nedaudz palīkumojām pa pašu Rēzekni.
