svētdiena, 2026. gada 1. marts

Pavisam neliels aplis pa Ludzu

Samobilizējos, izgāju vienu apli apiet pa pilsētu. To apli gāju pavisam netālu no mājas, uz pilsētas centriņu negāju - turp iešu rīt ap pusdienas laiku.

Ar pavisam nelielo pastaigu bija skaidrs, ka fiziskais restarts nav iestājies pilnā mērā, ar to mazo līkumu šodienai pilnīgi pietiek. Toties ļoti silti. Un pie viena - saulīte dara savu darāmo. viss strauji kūst. Vienu gabaliņu negāju, jo peļķe bija pietiekami liela. Labi, ka tikai rīt obligātais gājiens uz centru. Jāparaksta līgums ar Ludzas sociālo daļu par asistenta pakalpojumu. Ceru, ka maršrutā tās peļķes nebūs ļoti daudz un šausmīgi lielas.

Atkal vāvulis ar domu plūdumu

Sēžu mājās un gaidu, kamēr veļas mašīna "izgriezīsies". Šoreiz neliku uz to programmu, kura "griežas" četras stundas. Diena rādās būt saulaina, varbūt vēlāk kādu līkumu iziešu pilsētu apskatīt. Redzēs, kā būs.

Pagājusī nedēļa bija braukāšanas piepildīta. Uz Rīgu un atpakaļ. Mantām pakaļ. Tās trīs ar asti/astīti stundas vilcienā it kā nekas nav, sēdi un sēdi. Tomēr kaut kā nogurdina. Zināms tonuss ķermenim. Arī Rīgā nekādus "kalnus" īpaši negāzu, tā pa druskai parosījos. Un tas viss kopā radīja to, ka vakardienu nosēdēju mājās (ja neskaita sīkizlēcienu uz veikalu nopirkt sīkņammiņu). Bija sagurums un fiziskā pārtēriņa sajūta. Kaut kāds nosacīts restarts bija nepieciešams. Katrs jau kādā mērā šo ir pārcietis.