Centrāltirgus

Jau gadiem ilgi nepanesu Centrāltirgus atmosfēru un tur esošos ļaužu pūļus. Gaisā virmo kaut kāda bezcerības sajūta un īgnums. Nezinu, kas to rada - pircēji vai tirgotāji. Bet tā nu tas ir. Iebrienot dziļāk tirgus teritorijā man vienmēr kļūst slikti ar sirdi un gribas no turienes ātrāk aizbēgt.

Tomēr tas netraucē dažas reizes mēnesī tur parādīties, lai iegādātos kontrabandas preci. tā ir krietni lētāka un neteikšu, ka sliktāka par oficiālo, ar PVN un akcīzes nodokli aplikto, preci. Mans maka biezums neatļauj būt godīgai un patriotiskai pircējai. Domāju, ka tāda neesmu vienīgā, savādāk jau kontrabandas preču tirgotāji būtu sen atmetuši savu rūpalu.

Likumdevēji jau nedomā par to, lai vidusmēra cilvēks varētu kaut pieticīgi, bet tomēr iztikt ar par darbu saņemto algu. Algā saņemtā summa ne vienmēr padara cilvēku godīgi pirktspējīgāku un spiež iegādāties ne vienmēr legālu preci. Tā sanāk lētāk.

Tiesa, par tajās retajās reizēs, kad esmu spiesta doties uz centrāltirgu pēc kontrabandas, cenšos pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz vajadzīgajai vietai, veikt pirkšanas procedūru un ātrāk pazust no tās vietas. Nu nepatīk man tā tirgus gaisotne.

Vēlreiz sabiedriskais transports un vēl šis tas cits

Dzīve Rīgā ir dārga, tas sen jau vairs nav noslēpums. Par to jau runāts daudz un dikti. Arī citās pilsētās veikalu cenas daudz neatšķiras no Rīgas veikalu cenām. Toties dzīvokļu cenas ir zemākas. 

Tomēr, par Rīgu runājot. Dodot dažām iedzīvotāu grupām transporta atlaides, pārējiem ir jāmaksā vairāk par braukšanu transportā. Vai nu 2 eiro pie vadītāja pērkot biļeti, vai 1,15 eiro, ja iegādājas e-talonu. Braukšanas mēnešbiļetes arī ir padārgas. 

Cilvēkam pat ar 500 eiro ienākumiem kopumā transports ir par dārgu. Jo šī nauda "aiziet" elementāri nepieciešamām lietām - komunālajiem maksājumiem, apģērbam, pārtikai. Un arī tad tiek pētītas cenas un produkcija tiek pirkta lētākā un ar atlaidēm. Divu cilvēku ģimenei vēl kaut kā, bet ja ģimenē ir bērns vai vairāki bērni - arī tie ir papildus izdevumi bērnu elementāro vajadzību nodrošināšanai.

Zinu Rīgā daudzus cilvēkus, kas sabiedriskajā transportā brauc pa "zaķi" vai arī lielus gabalus pilsētā pārvietojas kājām. Daudzi vasaras sezonā pārvietojas ar velosipēdiem.

Pie mūsu algu politikas daudzi meklē darbu dzīvesvietas tuvumā, vai arī cenšas par saprātīgu cenu atrast dzīvesvietu darbavietas tuvumā. lai ietaupītu uz transporta rēķina. Pretējā gadījumā no algas līdz algai neizvilkt.

Pietuvinot cenu politiku Eiropas cenu politikai ir aizmirsts tas, ka Eiropā algas ir citādas, lielākas. Tur pat ar minimālo algu var izdzīvot labāk nekā pie mums, un pat vēl ko iekrāt nebaltai reizei.

ir nenormāli, ka Rīgā jāizdod pie 2 eiro par papīrīti, kuru pēc tam izmet laukā, tajā pat laikā maize un piens ir lētāki. Pie saprātīgas iepirkšanās par diviem eiro var uztaisīt normālas pusdienas.

Par tautību un valodu

Mazam bērnam piedzimstot nav tautiskās, etniskās piederības. Ir tikai ādas krāsas piederība. Etnisko, tautisko piederību veido viņa vecāki un vide, kurā bērns aug. Noteikt bērna tautību ir vecāku izvēle. Šo manu frāzi ļoti labi raksturo jauktās ģimenes, kurās katrs no vecākiem pieder pie savas tautības, etnosa. Tā ir viņu izvēle, kuru no valodām bērnam mācīt kā pamata valodu, kurai no vecāku tautībām bērnu "pierakstīt".

Protams, šādu ģimeņu bērni ir vinnētāji, jo no mazotnes iemācās divas valodas, vēl kādas iemācoties skolā un augstskolā. Šāda pat iespēja no mazotnes saprast un runāt divās valodās padomju laika Latvijā bija tiem bērniem, kuri auga komunālajos dzīvokļos ar daudzvalodīgu iedzīvotāju skaitu (atkarībā no tā, cik ģimenes dzīvoja šādā komunālajā dzīvoklī). 

Baltajai rasei nav tīrasiņu etniskās būtības. Visādu karu un citu negāciju rezultātā ir noticis un joprojām notiek tautību, etnosa sajaukšanās. Neviens nevar droši apgalvot, ka ir tīrasiņu latvietis, krievs, polis vai ungārs. Nepārtrauktās iedzīvotāju migrācijas rezultātā notiek tautu sajaukšanās. Pat valodas kļūst līdzīgākas, jo katra tauta, kas ieplūst kādā reģionā ar tur jau esošu tautu un valodu, asimilējoties neglābjami esošai valodai "uzdāvina" jaunus jēdzienus un vārdus.

Baltā rase ir dažādās, reizēm pat ļoti līdzīgās valodās runājošu tautu, cilvēku sajaukums. Manuprāt, baltās rases piederīgo pakāpeniska pāreja uz vienotas valodas lietošanu ir tikai laika jautājums un tas, protams, notiks pakāpeniski. Pagaidām dominē angļu un krievu valodas, bet kas zina, kā situācija izmainīsies vēlākos gadod, gadsimtos,

Dažādi jautājumi

1. Patlaban esmu nesazvanāma, jo mans telefons ir "nobeidzies" dabiskā nāvē. Pie kam skaidrā prātā (gan manā, gan telefona). Kad tikšu pie jauna, ziņošu. Numurs un simkarte netiks mainīti.

2. Būtu jau ļoti laipni, ja tie, kas lasa manu lapu, reizēm noklikšķina uz tām reklāmām, kas izspīdinās lapas labajā pusē. Tāds mazs lūgums mazai laipnūbai. Un tikai.

3. Kur ir palikuši kontrolieri transportā? Kopš jau otro gadu braukāju ar invalīda apliecību, kas man dod iespēju braukt par velti, šos esmu sastapusi reizes trīs un ar lielu laika atstarpi. Tikai dzirdējusi, ka viņi reizēm parādās kādā no guļamrajoniem. Kādreiz viņi uzlidoja sabiedriskajam transportam vismaz reizi nedēļā.

4. Ārā sāk smaržot pēc jasmīniem. Ar vņu smaržu man tā īsti beidzas pavasaris un sākas vasara, kaut arī jūnijs ir vasaras mēnesis un iet jau uz beigām. Pat dienas kopš Jāņiem sāk pakāpeniski pagarināties.

5. Lielumlielais paldies tiem, kas man ikdienā palīdz un mani velk pagrūtos brīžos. Esmu priecīga, ka manā lokā ir tik daudz labu cilvēku.

Bildes no pasākuma Daugavmalā

Līgo svētki Daugavmalā

Jau vairākus gadus Rīgas Dome rīko Līgo vakara svinēšanu Daugavmalā. Vakar bija otrā reize, kad turp aizgāju paskatīties svētku norisi. Pirmo reizi biju ar draudzeni un viņas puisi, vakar vakarā biju kopā ar Ilmāru Biti.

Apstaigājām visu norises vietu, kas atradās Daugavmalā starp Akmens tiltu un Vanšu tiltu. 

Bija piecas skatuves, uz kurām uzstājās mākslinieki. Viena no skatuvēm radītajā troksni, kurā bija grūti saklausīt melodiju, kur nu vel saprast, ko mākslinieki dzied. Nenoregulēta atskaņojošā aparatūra. Uz parējām estrādēm ar skaņu un teksta saprotamību viss bija kārtībā.

Bija padomāts par iespēju dejot mūzikas pavadībā pie estrādēm. Tam bija atvēlēta vieta. Tāpat bija padomāts par dažām izklaides vietām uz pasākumu atnākušajiem bērniem.

Bija sagatavotas divas vietas Jāņu nakts ugunskuriem. Iespaidīgi malkas bluķu krāvumi. Simetriski un estētiski.

Un to visu papildināja liels daudzums ar ēdamā un dzeramā tirgotavām. Tās nu bija milzonīgi daudz. Radās iespaids, ka uz krastmalu nākusī tauta tiks ļoti dzirdīta un barota, mazāk izklaidēta. 

Protams, atrakciju iespējas bērniem ir jauka lieta. Kad biju krastmalā vairākus gadus atpakaļ kopā ar draudzeni, šādas iespējas nebija. Bija tikai ēdmaņas un alus teltis un vairākas estrādes ar kakafonisku mūziku. Šoreiz bija nedaudz pārdomātāk.

Sen neesmu filozofējusi pie skārdenes

1. Palaidu dēlu un vedeklu svētīt jāņus kaut kur uz laukiem, tagad viņu dzīvoklī ganu kaki. Šeit es jūtos labāk, nekā tajā dzīvoklī, kur ziemu nodzīvoju. Vienīgais mīnuss - nav ceriņu krūmu aiz loga. Dzīvoklis ir Rīgā, Mežciema mikrorajona pašā galā, Drusku vairāk piesiets konkrētam transportam, nekā Purvciema dzīvoklis, bet arī pie tā var pierast.

2. Izmisīgi gaidu rindu uz pansionātu Berģos, Rīgā. Satiksmes ziņā tā vieta ir piesieta pie viena konkrēta transporta, bet arī pie tā var pierast. Pagaidām nezinu, vai tur būs pieejams internets un kādā mērā, jo man pašai ir savs klēpjdators. T'apat nezinu, cik brīvs būs mans režims un kā es varēšu bez pavadoņa braukt uz pilsētas centru u.tt. To noskaidrošu, kad laiks nāks tuvāk.

3. Esmu pateicīga radiem, draugirm un paziņam, kuri mani pedējā gada laikā "velk" un visādi citādi palīdz mainīties gan vizuāli, gan morāli, gan ari finansiāli. Jo ar niecīgo invaliditātes pensiju izvilkties ir pagrūti.Tie ir 130,05. Pagaidām esmu iemanījusies izvilkties no pensijas līdz pensijai ar mazām "piešpricēm" no "ārpasaules". Redzēs, kas būs vēlāk.

4. Ļoti gribu, kai man tuvie cilvēki salīgtu mieru un atsāktu komunicēt. Ir šausmīgi grūti būt visam pa vidu un nekādi nespēt ietekmēt situāciju. 

Zāļu turgus Doma laukumā

Jau vairākus gadus 22.jūnijā Rīgā, Doma laukumā notiek Zāļu tirgus no 9.00 rītā līdz 19.vakarā. Šodien beidzot aizbraucu apskatīties, kas tur notiek.

Apstaigāju visu Doma laukumu un tam pieguļošās ieliņas, jo tirgotāji bija tik daudz, ka nesatilpa Doma laukumā, bija aizpildītas arī blakusieliņas. Preču klāsts ļoti plašs. Kas pozitīvi, nemanīju alkoholiskās preces. Piedāvāts tika viss sākot no  mājražojuma pārtikas precēm līdz amatnieku izstrādājumiem. Tirgotāji bija parūpējušies par savu stendu noformējumu, daži pat ģērbušies tautiskā stilā.
Varēja iegādāties arī jāņuzāļu pušķus un Jāņu vainagus, tiesa - iztrūka ozollapu vainagi. Bija vainagi gan no ziediem, gan labības vārpām.
Uz ziediem un citām jāņuzālēm dekorētas skatuves uzstājās gan orķestri, gan tautas deju ansambļi. Skatītājos un klausītājos bija ne tikai priekšnesumu sniedzēju radi, draugi un paziņas. Arī tie, kas apmeklēja šo pasākumu.
Biju Doma laukumā ap 10iem un tirgus apmeklētāju jau bija padaudz. Visnotaļ noteikti, ka ar laiku apmeklētāju skaits palielināsies.
Žēl, ka mans finansiālais stāvoklis dotajā brīdī neatļāva neko iegādāties - bija daudz interesantu preču, ko gribētos iegādāties. Ceru, ka uz nākošo Zāļu tirgu būšu ietaupījusi kaut cik naudiņas, lai ko iegādātos.
Jāpiezīmē, ka Ziemassvētkos Doma laukumā nav tik daudz tirgotāju, cik Zāļu tirgus laikā. Varbūt tas ir tāpēc, ka Ziemassvētku laikā tirdziņi notiek vairākās Rīgas vietās un tad tirgotāju publika kaut kā sadalās pa šīm vietām.
Katrā gadījumā iesaku apmeklēt šo tirdziņu. Katrs var atrast ko sev noderīgu. Mani šodienas lasītāji vēl var paspēt uz to.

* * *

Tikko nokāpu no sliekšņa,

Ceļš jau traukties aicina.

Viņš, pilns ar nebēdnīgu steigu,

Gatavs rādīt pasauli no jauna.

Lūk soliņš ceļiniekam,

Kur kājas pūtināt.

Tur tālāk ābele ceļam pāri

Rasas pilnus ābolus man sniedz.

Bet no alkšņu pudurīša

Biklā stirna klusi raugās.

Tad aiz vītolkrūma pagriezies

Ceļš jau uzskrien debesīs,

Kur saule rīta dūmakā vēl slēpjas.

No kalna lejā, pļavā

Apmet līkumu un tālāk skrien

Egļu silā tas zem kokiem,

Čiekuri kur birst

Bērnu rotaļu laukums

Nesen atvēries lielākais bērnu rotaļu laukums Rīgā. Tas atrodas uz Krišjāņa Barona ielas starp Tallinas un Pērnavas ielām pretī Angļu ģimnāzijai. Līdz viņam var aizbraukt ar 6. tramvaju. Pietura virzienā no centra saucas Tallinas iela, virzienā uz centru - Daugavas sporta nams (nu, kaut kā tā).

Šodien aizbraucu paskatīties šo laukumu. Patika iekārtojums, arī tīrības sajūta. Daudz dažādu instalāciju bērnu rotaļām. dažas pat nekur citur neredzētas. 

Bija daudz ģimeņu ar bērniem. Bērniem bija interesanti un droši.

Ieeja laukumā ir bez maksas.

Ir vērts apmeklēt šo vietu ar bērniem.

Dzīvais

Piektdien noklausījos dažus spoilerus par fantastika filmu Dzīvais (Живое / Life). Lai veidotu savu viedokli par filmu, novilku to torentos.

Noskatījos. Fantastikas šausmene ar sliktām beigām. 

Katrā gadījumā es no šīs filmas biju gaidījusi ko vairāk. Draugu viedoklim par filmu var piekrist.

Nesākšu te spoilerot un stāstīt filmas sižetu. Nav to vērts. Katrs, kam interesē un ir vēlēšanās, var šo filmu novilkt torentos un noskatīties. Ne iesaku, ne neiesaku. Man, personīgi, neradās vēlme šo filmu noskatīties vēlreiz.

Jāņa Rozes grāmatnīca

Aizvakar, 15.jūnijā, pēc remonta durvis vēra vaļā Jāņa Rozes grāmtnīca uz Krišjāņa Barona ielas netālu no Vērmaņdārza. Šodien aizbraucu apskatīties, kā tur izskatās pēc remonta.

Visnotaļ noteikti ir veikts tikai kosmētiskais remonts, jo iekšējā telpu izkārtojuma maiņu neredzēju. Tomēr izskatās gaišāk un tīrāk, joprojām daudz grāmatu par visdažādākajām tēmām visiem lasītāju vecumiem.

Kā papildinājums jau zināmajām grāmatnīcas telpām ir blakus veikaliņš ar šo pašu grāmatnīcas nosaukumu - Jāņa Rozes grāmatnīca -, uz kuru ir pārvākusies kancelejas preču nodaļa. Tās piedāvājuma klāsts ie kļuvis plašāks un interesantāks.

Vispār veikalā piedāvāto preču klāsts ir palielinājies. Pat ir iespēja iegādāties kādas sīkrotaļietiņas jaunākā skolas vecuma bērniem.

ir vērts apmeklēt šo grāmatnīcu, jo tur piedāvātais grāmatu un kancelejas preču klāsts ir liels. Protams, tas nesasniedz Valtera un Rapas grāmatnīcas vērienīgumu, jo telpu ir tik cik ir. Bet tomēr.

Jau kuro reizi Trijos vīros laivā

Pēs apmēram pusgadu ilgas pauzes atkal tiekamies Trijos vīros laivā. Es pēc šīm tikšanās reizēm biju noilgojusies.

Karību jūras pirāti:miroņi nestāsta pasakas

Novilku torentos ASV filmu Karību jūras pirāti:miroņi nestāsta pasakas (Пираты Карибского моря: Мертвецы не рассказывают сказки / Pirates of the Caribbean: Dead Men Tell No Tales).

Šī ir ceturtā filma Karību jūras pirātu ciklā. Un, godīgi sakot, vīlos. Jo vairāk tiražē un apmuļā stāstus par pirmajā filmā esošajiem varoņiem, un to piedzīvojumiem, jo švakāks kļūst filmas sižets un neticamāki notikumi. Pat fantastiskais elements filmās ar katru filmu kļūst nepieņemami neticamāks. Nesākū pārstāstīt sižetu, ar to katrs var iepazīties torentu anotācijā, vai arī noskatīties kur citur pašu filmu. (Kaut kā neesmu piefiksējusi, vai mūsu kinoteātros šī filma ir gājusi. Varbūt esmu atpalikusi no notikumiem).
Tomēr neteikšu "Nē, neskatieties". Kas grib, var noskatīties pats un veidot savu viedokli.

Mis Mārpla

Novilku torentos un skatos seriālu Mis Mārpla pēc Agatas Krissti romānu motīviem. Šiem romāniem ir vairāki ekranizējumi, bet man labāk patīk BBC u.c. dažu valstu kopražojuma variants ar Džoanu Hiksoni galvenajā lomā.

Esmu skatījusies arī citus ekranizējumus šiem romāniem, bet Mis M'ārpla Džoanas Hiksones izpildījumā ir vislabākā. Torentos novilku ekranizējumu, kurā spēlē tieši viņa. 

Man patīk šajā variantā ne tikai mis Mārplas atveidojums. patīk visa seriāla noskaņa. Kolorīts un sirsnīgs laikmeta un sižeta atveidojums. veiksmīgs aktieru ansamblis.

Iesaku sameklēt torentos un novilkt. ir vērts. Lai atvieglotu meklēšanu, angliski seriāla nosaukums ir Miss Marple. Novelkot seriālu, tam pieejamas versijas krievu un angļu valodās.

Ceriņziedu laika beigas Purvciemā

Sēžu un priecājos par ceriņiem aiz loga. Tiesa, ceriņziedu laiks iet uz beigām, tie pamazām beidz savu ziedēšanas laiku.

Kopš pērnā gada augusta dzīvoju Purvciemā, netālu no 11.trolejbusa galapunkta. Šī ziemas sezona ir bijusi smaga, divas reizes pat pabiju slimnīcā lai cīnītos ar depresiju. tik tagad esmu sapratusi, kas man uzdzen depresiju un iekšēju īgnumu. Cenšos ar to tikt galā un pie viena konsultējos ar ārstiem.

Tomēr. Vieta, kur dzīvoju, ir savā ziņā ērta. Gan satiksmes ziņā, gan sadzīves ziņā. Lai aizbrauktu uz centru, varu pat izvēlēties - braukt pa Biķerieku ielu ar pa to kursējošiem sabiedriskajiem transportiem, vai arī iekāpt tajā sabiedriskajā transportā, kurš savu maršrutu veic pa Stirnu ielu. Lai atbrauktu no centra, varu braukt arī ar to transportu, kas kursē kar Mēbeļu namu un dodas uz Pļavniekiem. No Mēbeļu nama nav tālu atnākt līdz mājām.

Rajonā patīk arī tas, ka ir plaša zaļā zona un Biķernieku mežs nav tālu. ir iespēja vienkārši pastaigājoties elpot svaigu gaisu, kas minimāli piesārņots ar izplūdes gāzēm. Un vēl kas - veikalu infrastruktūra ir lieliska. no mājas nav tālu izplatītākie lielveikali, ir daudz sīkveikalu un pat humpalu veikali.

Un tomēŗ dažu privātu iemeslu dēļ gribu ātrāk tikt prom no šejienes. varbūt ne tik daudz vietas dēļ, cik dzīvokļa dēļ. Zinu, ka pastāv reāla iespēja tikt no šejienes prom, tikai nedaudz laika jāpagaida.