otrdiena, 2018. gada 27. februāris

Vārdiņdienas pārdomas

1. Nav pirmā reize, kad es kādu no savām jubilejām sagaidu slimnīcā. Mūža garumā ir bijušas dažādas slimnīcas un dažāas slimības, kuras labāk ārstēt slimnīcā. Neiešu pārskaitīt, bet ir bijis pietiekoši. pat tā, ka man reizēm slimnīcas murgos sāka rādīties. 
Bet šī diena tomēr izcēlusies īpaši - negaidīti saņēmu apsveikumu no kolēģiem - slimniekiem jau pie bruokastu galda, arī diena jaka un saulaina, nav pat pārāk auksta. Pat sniegs ir iepaticies. Vienīgā vēlme - lai tad, ka rakstīšos ārā, viņa vairs nebūtu un varētu sākt ģērbties pavasarīgi.
2. Kaut kā esmu noilgojusies pēc anonīmajiem komentētājiem. Bet acīm redzot mani pēdējā laika ieraksti nav viņu komentāru vērti. Ceru, ka nākošo mēnes' tomēr kāds no viņiem parādīsies, jo plānojas pasākumi un notikumi, par kuries būs vērts uzrakstīt pēc iespaidu gūšanas.
3. Laikam tikai tad, kad notiek kāda ķibele, saproti, cik tev pa īstam to draugu ir. Tagad sapratu, ka man viņu ir daudz un ļoti labi. Daži pat negaidīti parādīja sevi kā labu draugu. Tā ka jāsaka paldies tiem, kas ir ar mani brīdī, kad ir morāli pagrūti un jāturas.

svētdiena, 2018. gada 25. februāris

Dzīvīte, dzīvīte

Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri baidās no nāves. Nāve ir dabisks dzīves noslēgums un no tās nav pasargāts neviens. Katrs nodzīvo to dzīvi kas viņam atmērīta un mirst, kad pienāk dabiskais laiks. Pat tādas extrīm situācijas kā karš vai masveida epidēmijas paņem tās dzīves, kurām laika ir pienācis neatkarīgi no vecuma.
Tāpat nespēju saprast tos cilvēkus, kuri grib pārtraukt savu dzīvi kādas problēmas, ar kur nav varējuši tikt galā (es šoreiz nerunāju par tiesībām uz eitanāziju, par kur rakstīju jau sen iepriekš), vadīti un bīdīti. tāda kā mazdūšība dzīvot.
Abas minētās kategorijas nedzīvo kā nākas, tikai baidās vai nu no nomiršanas vai arī no problŗmām, kuras dzīve piespēlē.
Nenoliegšu, pati esmu pāris reizes savā dzīvē domājusi par pašnāvību, bet jāsaka paldies tiem vilvēkiem, kas vajadzīgajā brīdī patrāpījās blakus un viss beidzās pat neiesācies un te nu es esmu. Un pirmo reizi dzīvē priecājos par sniegu un ziemu, kad sniegs patīkami gurkst zem kājām.
Es ceru, lasītāji piekritīs man, ka baidīties no nāves ir bezjēdzīgi muļķīgi. Tā pienāks noteiktā laikā neatkarīgi no mūsu bailēm vai nebailēm. Vienkārši jādzīvo ar pilnu jaudu un pilnērtīgi. Jāņem no dzīves viss, ko var paņemt, lai nebūtu garlaicīgi un bezjēdzīgi.
Varbūt kāds domā savādāk?

sestdiena, 2018. gada 24. februāris

Olimpiskās spēles

Tagad noris Ziemas olimpiskās spēles. Atklāšanas ceremoniju palaidu garām, varbūt nenokavēšu noslēguma ceremoniju. Tas nu tā.
Žēl, ka olimpiskās spēles, kau arī atjaunotas kaut kur 19. gadsimtā (ja nekļūdos), ir zaudējušas lielu daļu no savas sākotnējās nozīmes. Senajā Grieķijā uz Olimpisko spēļu laiku tika pārtraukta jebkura karadarbība reģionā. Tas bija pamiera laiks. 
Tagad spēles ir globāla nmēroga un skar visu pasauli. It kā ir palicis godpilnais visvērtējamākās medaļas nozīmes laiks. Tomēr karadarbība uz šo spēļu laiku nekur netiek apturēta - kur karoja, tur arī karo. Ir pazudusi vienojošā pamiera nozīme. Arī - naudas ietekme stipri jūtama. Ne vienmēr uz olimpiskajām spēlēm brauc paši labākie sportisti, jo tie ir ieinteresēti kādās citās sacensībās, kur par vietu reitingu tabulā var saņemt smukaku naudiņu, nekā par uzvaru olimpiskajās spēlēs.
Manuprāt, šīs spēles sen kā zaudējušas savu vadošo, nomierinošo nozīmi pasaules vēsturē un kļuvušas par milzīgu šovu, biļetes uz kuru maksā milzu naudu, lai atpelnītu ieguldītos līdzekļus.
Vai nebūtu laiks Olimpiskajām spēlēm atgriezt mmierunesošo nozīmi vai arī radīt ko jaunu, kas spētu kaut uz mirkli apturēt karus un kariņus visā pasaulē? Vai tiešām ir grūti radīt ko tādu, kas apvienotu planētu, nevis šķeltu to? 
Es laikam esmu pārākā optimiste, bet ceru, ka atradīsies kaut kāds viduspunkts, kas pārtrauks karus un kariņus ar asinsizliešanām un naidu; un cilvēce kļūs vienota radīšanas procesā utt.

otrdiena, 2018. gada 20. februāris

Attieksme

Reizēm nesaprotu, kāpēc sabiedrībā vēl pastāv no padomu laikiem ieciklējusies attieksme pret invalīdiem. Un ir absolūti vienalga kāda problēma radījusi šo invaliditāti. Tā var būt fiziska rakstura invaliditāte (cilvēks bez kājas, rokas vai kādas iekšķīgas kaites radīta invaliditāte), var būt arī garīgu traucējumu izraisīta invaliditāte.
Šoreiz parunāšu par tiem, kuriem ir garīga rakstura traucēumi. 
Traucējumi var būt globāli lieli, kad cilvēks kā liels dārzenis pārvietojas kāda cita cilvēka pavadībā, bet var būt arī sīki un praktiski nemanāmi nespeciālistam. 
Tieši otrās grupas invalīdi mēģina iekļauties sabiedrībā un pat strādāt dažādus, savām spējām atbilstošus darbiņus. Un te nu parādās darba devēja attieksme. Līdz ko viņš uzzina, ka potenciālais darbinieks ir ar noslieci uz garīga rakstura slimību (neatkatīgi vai tā ir iedzimta vai iegūta gadu gaitā) vairumā gadījumu tiek atteikta iespēja strādāt konkrētā uzņēmumā ar reizēm visai muļķīgām atrunām. Kaut arī mums pastāv programma vai kas tamkīdzīgs par invalīdu inegrāciju sabiedrībā.
Joprojām pastāv attieksme - tu esi invalīds, tad staigā tālāk un liecies mierā ar darba meklējumiem. 
Un cilvēkam ar vāji izteiktām garīga rakstura problēmām nākas tās slēpt, izmantot dažādus apkārtceļus, lai tikai darba devēs neuzzinātu viņa problēmu. Pat slimības lapu vajadzības gadījumā paņemt pie ārstējošā ģimenes ārsta bet būtībā ārstēties pie garīgo slimību speciālista.
Sabiedrība joprojām nevēlas redzēt, ka šāda problēma pastāv un cilvēki ar nelieliem garīga rakstura traucējumiem arī ir cilvēki un no apārtējo tolerances un ieinteresētības šiem slimniekiem vai nu paliek labāk un slimība pamazām atkāpjas vai arī otrādi - paliek vēl sliktāk un smagāk.
Varbūt pienācis laiks tolerancei un sapratnei, ka ne visas garīga rakstura saslimšanas ir bīstamas apkārtējiem un cilvēki ar šīm saslimšanām var iekļauties apkārtējā pasaulē? 
Un atcerēties, ka ne visas garīga rakstura slimības ir iedzimtas, tās reizēm var iegūt gadu gaitā. Un ne jau katrs ir pasargāts no saslimšanas.

pirmdiena, 2018. gada 19. februāris

Mazlietiņ

1. Goračova grāmatu dabūju, jautājums šajā sakarībā noņemts no dienas kārtības. Tā ka varu nomierināties, jo viena problēma atrisinājusies.
2. Reizēm skatos pa slimnīcas logu un priecājos. Pagalma vidū aug n-gadīgas lieeeeelas egles. Pilnas ar čiekuriem. Tik daudz egļu čiekuru vienā kokā nav gadījies sastapt, bet te uzreiz divas tādas. Un tagad vēl sniegs skujās. Viss kopā fascinē ar savu skaistumu. Žēl, ka nav fotoaparāta, lai to nofotografētu.
3. Mums te izveidojusies vesela kompānija, kas jau no pieciem no rīta lēnām klīst pa gaiteni un stāviem vaktējot ārdurvis, kuras tiek atslēgtas sešos no rīta. Pīpmaņu kompānija, kuriem ir nemainīga tikšanās vieta - oficiālā pīpētava. Ar to pīpēšanu ir tā - dažs ik pēc pusstundas skrien uzvikt dūmu, cits reizi vairākās stundās. 
4. Pa lielo jau darīt īsti nav ko. Ir zāles, kas jādzer noteiktos laika posmos, dažiem vēl sistēmas ar zāļu iepilināšanu, citiem kaut kādas nodarbības, tad vēl darbdienās ārstu apgaitas. Pēcpusdienās sāk veidoties kaut kas līdzīgs "ko nu tagad lai sadara". Galarezultātā pēc pusdienām daudzi dodas uz tuvējiem veikaliem, cits sarīko sev ekskursiju pa tuvāko apkārtni. Saucas slimnīcas nodaļa, bet apstākļi kā sanatorijā. Brīvdienas pat var uz visu dienu izprasīties uz mājām aizskriet vai arī tāpat, uz pilsētas centru ekskursijā aizbraukt.
5. Par medpersonālu esmu sajūsmā. Māsiņas vienmēr atsaucīgas un izpalīdzīgas, ārsti preimnākoši un zinoši, vienmēr tiks piemeklēts individuāls ārstēšanas režīms un ritms. Visu var sarunāt, aprunāt un atrast ko optimālu.

ceturtdiena, 2018. gada 15. februāris

Kārtējās kafijas pārdomas

1. Lūgums par dažus rakstus atpakaļ minēto Gorbačova grāmatu paliek spēkā. Nu ļoti vajadzīga ir uz rokas un pastāvīgi. Tā grāmata, kā par brīnumu, spēs nogludināt dažas nesaskaņas ģimenē. Neticami, bet fakts.
2. Jau otro rītu pamostos slimnīcā un jūtos te kā mājās. Dīvaini, bet tā ir. Tās problēmas, notikumi un citas lietas, kas notiek aiz slimnīcas vārtiem, tur arī palikušas. Šeit to nav, nu relatīvi nav, teiksim tā. Bet nevaru taču izrakstoties no slimnīcas uzreiz pierakstīties uz nākošo "iebraukumu", kas varētu būt pēc mēneša. Un tā tiešām būtu bēgšana no problēmām un minimāla to risināšana. Pietiek ar to, ka ieliekos slimnīcā reizi gadā profilaksei. Nu labi, pagājušo ziemas sezonu biju divas reizes slimnīcā, precīzāk rudenī un pavasarī ar dažu mēnešu spraugu. Bet pagājušā sezona bija īpašs murgs. Bet nu tas ir pārdzīvots un dzīve turpinās.
3. Māsu pēdējo reizi redzēju pagājušajā nedēļā, kad abas kopā aizgājām no rīta uz baznīcu. Pēc esam tikai sazvanījušās. Vakar vispār nesanāca sazvanīties, kaut arī bija neliela komunikācija feisbukā. Šodien nu noteikti nee - māsa aizbrauc sezonas darbos uz Nīderlandi. Tiks viņa vasarā atvaļinājumā vai nee un kad rudenī būs atpakaļ dies' vien zina. Saziņai atliks vienīgi internets. Pie kam nav īpaši skaidrs, kādas kvalitātes nets būs māsai. Iepriekšējo reizi, kad viņa bija prom, nets ļoti raustījās un brīžiem pazuda vispār. Ne man, viņai.
4. Kad tiešām būšu ievāusies pie dēla, tad laikam noticēšu, ka vēl viens bremzējošs murgs ir aiz muguras. pagaidām jāizguļ slimnīca. Pagaidām jau tiek solīts daudz, bet neziņa paliek. Redzēs, kā būs.

otrdiena, 2018. gada 13. februāris

Kafijotais gaidīšanas rīts

1. Vai kādam mājās nav aizķērusies Gorbačova grāmata Pārkārtošanās? Padomju laiku izdevums. Ja ir, tad atpirkšu par saprātīgām naudiņām. Bibliotēkas neder, vajadzīga mājas apstākļos.
2. Pēdējais rīts šajā mājā pirms došanās uz slimnīcu. Zinu, ka pēc slimnīcas došos citur dzīvot. Un tomēr zinu arī to, ka tomēr reižu reizēm iegriezīšos še pārnakšņot. Kad būs nepieciešams. Ar saimnieci tomēr nesliktas attiecības izveidojās par spīti tam, ka man reizēm no sākuma gadījās pa neplānotam pārkāpumam. Bet tie pārkāpumi tapa piedoti, jo nebija no ļauna prāta.
3. Būtu pateicīga cilvēkam/cilvēkiem, kuri sākot ar marta beigām (slimnīcā būšu mēnesi, tas ir konkrēti zināms) piedāvātu kādu darbiņu, kurā nav jāsēž garās stundas, bet varētu būt pietiekami brīvs režīms - atnācu, izdarīju, aizgāju. Tas varēu noformulēties kā stundu vai gabaldarbs. Es jau šito lūgumu ik pa brīdim mētāju visos saitos, kur apgrozos, paralēli vēl pētu ss'u. Pagaidām nekas piemērots neatrodas. Laicīgi brīdinu - sanitārā grāmatiņa nav nokārtota, bet pie gadījuma to izdarīšu.
4. Māsa gan aizbrauc uz Nīderlandi un divas dienas ātrāk, nekā bija plānots, tā ka es tajā dzīvoklī ilgāku laiku netikšu iekšā un nevarēšu no tā dzīvokļa neko turpināt izdāļāt. Ar diviem grāmatu sarakstiem man ir paveicies - praktiski visas grāmatas ir atradušas sev jaunus saimniekus. Tomēr var gadīties, ka pa šo laiku vēl šo to izlikšu pārdošanai. Puika kravājas jaunajā dzīvoklī un gan jau, ka tur atradīsies vēl kaut kas interesentiem.

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Pārdomu rīts ar otro kafiju

1. Pēdējā diena šajā mājā un tāds pārdomīgs rīts. Rīt jau pārdomām nebūs kaika - būs jāksakārto tas, kas atstāts uz pēdējo brīdi. Rīt ir došanās uz slimnīcu un pēc tam jau pa taisno uz jauno dzīvesvietu. Tā plēsos no šejiemes prom, ka maz neliekas, bet kad tas brīdis ir tik tuvu - tomēr apmēram pusotra gada te ir nodzīvots, Vispar jau vienmēr ir skumji, kad kaut kāds posms dzīvē noslēdzas un ir jāsāk domāt par nākamo.
2. Laiks rādīs, kā izdosies sakārtot attiecības ar māsu. Joprojām gadās kāds sīkums, kas sabojā visas avenes. Bet centīšos, un centīšos, lai arī dēls salīgst ar viņu. Bet te vajag abu gribēšanu un abu darbības un tās nu es iespaidot nevaru.
3. Lapa tiek caurskatīta biežāk, nekā pirms gada, bet klikšķu ir mazāk un tie ir retāki. Nesaprotu likusakarību.
4. Kad māsa abrauks vai nu vasarā atvaļinājumā, vai rudenī uz palikšanu, tad vēlreiz caurskatīšu to, kas tur palicis un došu zinās par iespējām ko dabūt no manas mantības. Šoziem jau daudz kas ir sadalīts un izdalīts. Varbūt, ka pārējais arī kam noder. Esmu dzirdējisi vērā ņemamus ieteikumus, ko man darīt. varbīt pie tā arī pieturēšos. Vispār, nāks laiks, nāks padoms.
5. Biedrības lietas pa šo gadu esmu atstāusi novārtā, bet nu beidzot tās papīru būšanas būs jānoved līdz galam. Negribas pievilt draugus, kas jau gadiem mani velk un paļaujas uz mani. Esmu pateicīga viņiem.

sestdiena, 2018. gada 10. februāris

Šis tas tāpat

1. Šovakar pusi vakarā krāmējos. Dienā man piezvanīja, ka otrdien jāliekas slimnīcā. Beidzt sagaidīju, jo uz rindu pieteicos vēl decembrī. Ko klātpielikt maisā palicis tikai tas, ko liek pēdējā brīdī - čības u.c. daži sīkumi. Pārējais tā kā būtu koplasīts. Zinu, ka par ātru kravājos, bet tik ilgi gaidīts, ka gribas pasteigties. 
Tā slimnīca man vajadzīga, jo rudenī jāpagarina grupa uz nākošajiem gadiem. Divi gadi kaut kā laikam būs ātri paskrējuši. Arī pie viena varēs savu galvu un domas pievest pie kaut kādas kārtības. Pēdējā pusgada laikā esmu savu blogu apgāzusi ar visāda veida pārdomām, ka maz neliekas. Ceru vēlāk rakstīt būtiskāk, nevis periodiski ņaudēt.
2. Vakar biju ieskrējusi tajā dzīvoklī, uz kuru, cerams, pārvākāšos pēc slimnīcas. Dēlam palīgā šo to piekārtot pirms iebraukšanas galīgi un negrozāmi. Abi ar dēlu konstatējām, ka mums ir daudz pozitīvu atmiņu par šo dzīvokli. Tas ir viņa mirušās vecmāmiņas no tēva puses dzīvoklis. Un mums daudz kas asociējās tieši ar viņu un to labo, kas bija. Pat mēbeles centāmies sagrūstīt tā, kā atcerējāmies vecajos laikos stāvējušas. Redzēs, kas un kā būs tālāk.
3. Joprojām mēģinu uzlabot attiecības ar māsu. rabi sanāk, bet mēģinu. Man ir teikts, ka nav vērts, bet māsa jau tikai viena un jāmēģina atrast attiecību kpsaucējs, kāds kompromiss.
4. Vakar un šodien esmu sevi palaidusi ganībās, paldies dievam, iztieku bez drukas kļūdām. Vismaz ceru. Vienkārši atkal dzīve mainās un kaut kas sākas no jauna, Kā tas būs un ar ko tas beigsies - nezinu. Katrā gadījumā neatsakos no rindas uz pansionātu. Laiks rādīs, vai vajadzēs atteikties vai nee. Citus pansionātus pagaidām nemeklēju. Negribu sastrēbt karstu. Māsa gan steidzina, bet es bremzēju. Grūti viņai pateikt, ka uz pansionātu paraktījos tikai tāpēc, ka citur iet nebija kur. Tagad šis tas ir pamainījies. Kā to lai viņai ieskaidro? Nezinu. Rītvakar braucu pie viņas, tad parunāsim. varbūt izdosies ieskaidrot. Kā arī to, ka līdz pansionātam gribas maksimāli tikt vaļā no parādsaistībām. Kamēr uz rokas tās naudas ir pavairāk.
5. Esmu pateicīga tiem, as mani lasa un isaās par manis rastīto. Vairāk saprotu savas kļūdas ne tikai rastītajā tekstā, bet arī domās par lietu kārtību. paldies jums, mani lasītāji.

piektdiena, 2018. gada 9. februāris

Mūsējie un darbs ārzemēs

Par mūsu līdzpilsoņu milzīgo daudzumu ārzemēs jau izklidzināts visos mēdijos. Un arī par to, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas viņi dodas un dodas uz ārzemēm strādāt. 
Visi ši iemesli sen jau zināmi un aprunāti daudz un dikti. Kā arī tas, ka pēdējā laikā medijos parādās valstsvīru idejas, programmas šo cilvēku atgriešanai Latvijā. Jo visi saprot, ka šobrīd sāk iestāties katastrofa, kas saucas - naudas trūkums valstī. 
Tiesa, esmu dzirdējusi, ka ir kaut kāda sistēma, pēc kuras ārzemēs oficiāli strādājošo Latvijas iedzīvotāju samaksātie nodokļi nonāks Latvijas kasē. Bet tiešām, esmu tikai dzirdējusi, ka kaut kas tāds ir, konkrēti nezinu neko. Varbūt kāds zinošāks mācēs šo izskaidrot.
Un tas, ka palikušie spiesti brīžiem strādāt vairākās vietās praktiski bez atpūtas un retām brīvdienām arī ir jau sen zināms fakts. Tik tāda sajūta, ka tas nevienu neuztrauc. 
Un arī īsti neezmu dzirdējusi, lasījusi par programmām, kas ļautu tādu cilvēku kategoriju kā ubagus un bomžus integrēt sabiedrībā. Bomži vispār ir īpaša kategorija. Cilvēki bez mājām, bez jumta virs galvas. Tik ar to kas mugurā un dažu vēl nepieciešamu lietu maisā līdzi. Tiesa, ir naktspatversmes, bet - tajās vietas ir tik cik ir, visus nakšņotgribētājus tāpat neuzņems. Un ko pa dienu? Tā nu viņi pa dienu klumburē pa pilsētu ar saviem maisiem, apskranduši, nemazgājušies un nereti iereibuši. 
Neesmu dzirdējusi par šīs cilvēku kategorijas integrēšanas iespējām. Daudzi no viņiem ir pajauni, darbspējīgā vecumā. Te derētu mizīgs sociālais darbs.
Tiesa, bomžu problēma laikam jau pastāv visās lielas pilsētās visā pasaulē un nav vienotas koncepcijas, ko darīt ar šo problēmu.
Kā ideja varbūt - mūsu laukos darbīgajās zemnieku saimniecībās pierūkst darba roku, lai paceltu darba ražīgumu, kvantitāti un kvalitāti. Varbūt daļa bomžu būtu priecīgi atrast tur darbu un pajumti. Tik kādam vajadzētu sakoordinēt šo ideju.

ceturtdiena, 2018. gada 8. februāris

Vakara pārdomas

1. Kara filmas kaut kur malā nobīdījušās. Kaut kā tā šaudīšanās, asinis un visādas citādas ķibeles filmās ir novirzījušās no interešu loka. Tagad uzklupu jaunības, pusaudzības top filmām. Par indiāņiem, kuras pārsvarā ražoja toreizējā Demkrātiskā Vācija, kinostudija Defa ar neiztrūkstošo Goiko Mitiču galvenajā lomā. Sāku ar Fenimora Kupera romāna Zvērkāvis ekranizāciju Čingačguks jeb lielā čūska. Vēlāk skatīšos pārējās filmas ar viņa piedalīšanos. Jaunībā ar draudzeni fanojām par šīm filmām, kopā ar citiem draugiem bija interesanti spēlēt indiāņus. Un pie kam visi gribēja būt indiāņi, nevis baltie.
2. Tāda jocīga čemodānu noskaņa. Pagaidām ir skaidrs, ka šajā dzīvoklī pēc slimnīcas vairs neatgriezīšos. Tik negribas sapriecāties par agru. Lai nenoiet greizi un nenobrūk. Kaut kāda māņticība vai kas tamlīdzīgs. Tik viens nav skaidrs - kad tad īsti pienāks tā slimnīcas rinda. pieteicos jau decembrī, bet iet jau februāris. Pagājušajā nedēļā, kad e-pastā pajautāju par rindas virzību, tapa atbildētts "drīz, zvanīšu". Bet arī šī nedēļa jau iet uz beigām. Nav īstas skaidrības, kad tad kravāties braukšanai uz slimnīcu.
3. Savā ziņā pierasts še ir, kaut arī te ir kaut kāda negatīvisma aura, ka mana veselība un daudz kas cits maitājas un garastāvoklis nu nekāds. Par spīti labumiem, ko dod konkrētā vieta. Par to jau esmu izrakstījusies daudz un dikti.
4. Par pansionātu vispār esmu pāestājusi interesēties. Kad pienāks laiks, tad jau redzēs, kas un kā. Varbūt jau visādi un viss kas kar mainīties.
5. Tā dīvaini - joprjām labāk saprotos ar tiem, kas jaunāki par mani, nevis ar saviem vienaudžiem. Dīvaini.

otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Rīgas svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca

No rīta biju ieskrējusi pie māsas paņemt dažas lietas, kas pasūtītas promdošanai. Pēc tam abas aizgājām uz Rīgas svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu uz Brīvības ielas laukumiņā starp Lāčplēša un Blaumaņa ielām.
Abas nolikām pa svecītei pie Dievmātes ikonas, māsa vēl pie Pestītāja ikonas. Ar kādām domām, izjūtām un cerībām turp devāmies - tas lai paliek pašu ziņā. Ilgi neuzkavējāmies baznīcā - tur notika dievkalpojums, bet mēs ar savām problēmām pagaidām esam patālu no visa tā. pietika ar svecīšu nolikšanu.
Bznīca pati par sevi no ārpuses ļoti vienkārša, iekšpusē arī nav tā acīskrītošā krāšņuma, kas netālu esošajā katedrālē Esplanādē. Toties bija mīlīga savā pieticībā. Ir vērts tur iegriezties un izbaudīt šo vienkāršību, neuzbāzīgo skaistumu.
Viens gan tik ļoti daudz ubagu, kā pie šīs baznīcas, es nekur citur neesmu redzējusi. Nu labi, dažus esmu manījusi pie katedrāles Esplanādē, bet tur to ir izteikti mazāk. Acīmredzot Aleksandra Ņevska baznīca viņus ar kaut ko pievelk un varbūt arī ienākumi ir lielāki.....

pirmdiena, 2018. gada 5. februāris

Apvienotais grāmatu saraksts

Še es apvienoju jau agrāk ievietotos grāmatu sarakstus. Tās grāmatas, kas vēl palikušas. Sarakstā nav ietvertas tās grāmatas, kas ir pasūtītas, bet vēl nav nokļuvušas līdz adresātam. Cena tā pati - 50 centi par grāmatu.
1. Gļebs Golubevs "Hirēna  piramīdas noslēpums" - atdots
2. "Ciemos fantāzijas zemē" - atdots
3. M. Stingls "Melnās salas"- atdots
4. Dž.L.B.Smits "Sencis četrkājis" - atdots
5. Marģeris Zariņš "Apgaismības gadsimta ēnā" - atdots
6. M.Geršenzons "Robins Huds' - atdots
7. Bernhards Gržimeks "Savvaļas dzīvniekiem nav patvēruma" - atdots
8. L.D.Kuše "Bermudu trijstūra noslēpums atrisināts" - atdots
9. A.Gangnuss "Zemes katastrofu noslēpums" - atdots
10. V.Peskovs "Putni uz vadiem" - atdots
11. J. Sedovs "Aizraujoši par elektroniku" - atdots

Nedaudz atkārtojos

Nedēļa ir pagājusi, ir jauna pirmdiena. Nezinu, kā tā vēl izvērtīsies un kāda būs visa nākamā nedēļa. Zinu, ka man piektdien un sestdien darāmais ieplānots, šodien viena tikšanās norunāta jau no paša rīta. Pārējās dienas - kā nu sakritīs. Gribētos jau, lai šī būtu jauka nedēļa ar salabšanu tuvākajos rados un visu ko citu labu.
Jau iepriekš rakstīju par kašķi starp māsu un manu dēlu. Un to, ka es situāciju ļoti pārdzīvoju. Tagad šajās atticībās ir liels krīzes brīdis, kurš netieši skar arī mani. Zināmā mērā pati vainīga - netīšām piekritu būt par vidutāju viņu atkaltikšanās reizei un salabšanas mēģinājumam. Abām pusēm pasniedzu informāciju tā. kā biju sapratusi no viņu teiktā. Un rezultātā puika nevēlas runāt par manu māsu, māsa dusmīga uz mani. Vajadzēja laikam jau no paša sākta gala pateikt, lai paši sakomunicē un sarunā tikšanos, es varētu būt klāt tikai kā klausītājs un mazliet ugunsdzēsējs. Mana kļūda, par kuru maksāju pati un ceru, ka izdosies šo kļūdu salabot tuvākās nedēļas laikā. Jo jaunnedēļ māsa atkal aizbrauc uz Nīderlandi sezonas darbos.
Pie viena vēl tā slimnīca. Es jau ļoti ceru, ka tas notiks jaunnedēļ, jo šonedēļ jāsakārto lietas. Lai vēlāk būtu puslīdz miers un normālas attiecības ar abām pusēm.
Tas nu tā. maķentiņ pačīkstēju. Neņemiet ļaunā. Gan jau pacentīšos ar visu tikt galā un pēc iespējamības vēl no kādām lietām atvadīties. Šoreiz es domāju savu mantu skapi. Pa daļai jau ir izdevies no daudz kā atvadīties gan uz miskasti aizsūtot, gan kādam atdodot.

sestdiena, 2018. gada 3. februāris

Par pēdējiem pasākumiem runājot

Pēdējie pasākumi mani ir sapurinājuši iekšēji. Kaut kā pat īdēt negribas. Jo izeju tautās, redzu un dzirdu kaut ko interesantu. Saimnece saka, ka par izskatīties es sāku strauji labāk. Nezinu, no malas labāk redzams.
Bet šie pasākumi ir devuši ne tikai interesantas atziņas un jaunu inormāciju. Tā ir arī pozitīva saskarsme ar cilvēkiem. Nesēdēšana mājās ar kluso īdēšanu "kā man daudz kā nesanāk un ir slikti". 
Šajos pasākumos esmu sapratusi, cik ļoti esmu noilgojusies pēc visa tā, pēc saskarsmes ar citiem cilvēkiem, kas ir veseli un darbojas kādā lauciņā. Tas zināmā mērā ir licis savākties un domāt uz priekšu, darīt un neapstāties. Katrā gadījumā, pozitīvu emociju ir gūzma.
Un arī tas - esmu kļuvusi nedaudz pārliecinātāka par sevi un zinu, ko un kā darīt uz priekšu. Pat zinu pasākumus, kas mani vēl sagaida. Ne tikai  publisos, bet arī privātos. Zinu, ko un kā darīt, lai plāni pa lielo izdotos un būtu puslīdz veiksmīgi. 
Bildes no manis apmeklētajiem publiskajiem pasākumiem var apskatīt šeit, šeit un šeit.
Turpināšu publiskot inormāciju par pasākumiem, kurus būtu vērts apmeklēt un kurus taisos apmeklēt arī es pati. Vienīgais - kaut komentāros gribētos manīt kādas atsauksmes no manis piedāvātajiem pasākumiem. Zinu, ka šie piedāvājumi top lasīti, tik nezinu, cik ļoti tie ir ieinteresējuši lasītāju un vai maz kāds ir noreaģējis un aizgājis uz šo pasākumu. Tas tā, lūgums nākamībai. Jo dzīve jau nesastāv tikai un vienīgi no manām problēmām un drukas kļūdām. Un alkohola, kuru praktiski vairs nelietoju.
Katrā gadījumā - apskatiet bildes no pašākumiem, kuru linkus še iedevu un ceru uz kādiem komentāriem un jautājumiem par šiem pasakumiem, kā ari par tiem publiskajiem pasākumiem, kurus izziņošu nākamībā. Jūs esat jauki, mani lasītāji.

Bildes no Ursulai Le Gvinai veltītā pasākuma


piektdiena, 2018. gada 2. februāris

Atkal grāmatas atvēršanas svētki

Vakar, 1.februārī, izdevniecības Zvaigzne ABC telpās notika Lauras Dreižes kārtējās grāmatas atvēršanas svētki. Bilēs ieskats no šī pasāuma.

ceturtdiena, 2018. gada 1. februāris

Ursulu Le Gvinu pieminot

Piektdien, 2. februārī, Rīgas Centrālās bibliotēkas pasākumu zālē (Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā), 18.00 notiks ievērojamās amerikāņu fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstnieces Ursulas Le Gvinas piemiņas pasākums. Autore mūžībā devās šā gada 22. janvāra pēcpusdienā.
Ursula Le Gvina par saviem darbiem saņēmusi visas nozīmīgākās godalgas fantāzijas un fantastikas literatūras žanrā. Latviešu valodā tulkots populārais romānu cikls "Jūrzeme", kā arī viens no autores ievērojamākajiem darbiem - "Tumsas kreisā roka". Vakara gaitā piemiņas vārdus teiks publicists un grāmatu izdevējs Imants Belogrīvs un rakstnieces darbu tulkotājas Zane Rozenberga un Latvijas Universitātes lektore Lauma Lapa.
Aicināti visi interesenti un rakstnieces daiļrades cienītāji.
Pasākumu organizē Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrība un Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļa.
Kontaktinformācija bibliotēkā: tālr. 67037130
Informāciju sagatavoja RCB galvenā bibliotekāre Evita Hofmane