Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri baidās no nāves. Nāve ir dabisks dzīves noslēgums un no tās nav pasargāts neviens. Katrs nodzīvo to dzīvi kas viņam atmērīta un mirst, kad pienāk dabiskais laiks. Pat tādas extrīm situācijas kā karš vai masveida epidēmijas paņem tās dzīves, kurām laika ir pienācis neatkarīgi no vecuma.
Tāpat nespēju saprast tos cilvēkus, kuri grib pārtraukt savu dzīvi kādas problēmas, ar kur nav varējuši tikt galā (es šoreiz nerunāju par tiesībām uz eitanāziju, par kur rakstīju jau sen iepriekš), vadīti un bīdīti. Tāda kā mazdūšība dzīvot.
Abas minētās kategorijas nedzīvo kā nākas, tikai baidās vai nu no nomiršanas vai arī no problēmām, kuras dzīve piespēlē.
Nenoliegšu, pati esmu pāris reizes savā dzīvē domājusi par pašnāvību, bet jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kas vajadzīgajā brīdī patrāpījās blakus un viss beidzās pat neiesācies un te nu es esmu. Un pirmo reizi dzīvē priecājos par sniegu un ziemu, kad sniegs patīkami gurkst zem kājām.
Es ceru, lasītāji piekritīs man, ka baidīties no nāves ir bezjēdzīgi muļķīgi. Tā pienāks noteiktā laikā neatkarīgi no mūsu bailēm vai nebailēm. Vienkārši jādzīvo ar pilnu jaudu un pilnvērtīgi. Jāņem no dzīves viss, ko var paņemt, lai nebūtu garlaicīgi un bezjēdzīgi.
Varbūt kāds domā savādāk?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru