ceturtdiena, 2018. gada 15. februāris

Kārtējās kafijas pārdomas

1. Lūgums par dažus rakstus atpakaļ minēto Gorbačova grāmatu paliek spēkā. Nu ļoti vajadzīga ir uz rokas un pastāvīgi. Tā grāmata, kā par brīnumu, spēs nogludināt dažas nesaskaņas ģimenē. Neticami, bet fakts.
2. Jau otro rītu pamostos slimnīcā un jūtos te kā mājās. Dīvaini, bet tā ir. Tās problēmas, notikumi un citas lietas, kas notiek aiz slimnīcas vārtiem, tur arī palikušas. Šeit to nav, nu relatīvi nav, teiksim tā. Bet nevaru taču izrakstoties no slimnīcas uzreiz pierakstīties uz nākošo "iebraukumu", kas varētu būt pēc mēneša. Un tā tiešām būtu bēgšana no problēmām un minimāla to risināšana. Pietiek ar to, ka ieliekos slimnīcā reizi gadā profilaksei. Nu labi, pagājušo ziemas sezonu biju divas reizes slimnīcā, precīzāk rudenī un pavasarī ar dažu mēnešu spraugu. Bet pagājušā sezona bija īpašs murgs. Bet nu tas ir pārdzīvots un dzīve turpinās.
3. Māsu pēdējo reizi redzēju pagājušajā nedēļā, kad abas kopā aizgājām no rīta uz baznīcu. Pēc esam tikai sazvanījušās. Vakar vispār nesanāca sazvanīties, kaut arī bija neliela komunikācija feisbukā. Šodien nu noteikti nee - māsa aizbrauc sezonas darbos uz Nīderlandi. Tiks viņa vasarā atvaļinājumā vai nee un kad rudenī būs atpakaļ dies' vien zina. Saziņai atliks vienīgi internets. Pie kam nav īpaši skaidrs, kādas kvalitātes nets būs māsai. Iepriekšējo reizi, kad viņa bija prom, nets ļoti raustījās un brīžiem pazuda vispār. Ne man, viņai.
4. Kad tiešām būšu ievāusies pie dēla, tad laikam noticēšu, ka vēl viens bremzējošs murgs ir aiz muguras. pagaidām jāizguļ slimnīca. Pagaidām jau tiek solīts daudz, bet neziņa paliek. Redzēs, kā būs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru