svētdiena, 2020. gada 23. augusts

Lietaina rīta pārdomas

  1. Grūti pateikt, kas mani uztrauc vairāk - zināma reālās dzīves komunikācija ar draugiem un radiem jo ir pārsvarā interneta un telefona komunikācija, vai arī tas, ka zināmā mērā notiek iekšēja degradācija no šī izolācijas veida, kas nav atkarīgs no Covid 19. Galu galā ceļš no/uz Ludzu aizņem zināmu laiku un tā ir zināma mēra garlaicība. Kaut kas jāizdomā šajā sakarībā lietas uzlabošanai.
  2. Man nepatīk lietains laiks dienas laikā. Par cik lietussargu nelietoju principā. tas rada problēmas iziešanai no mājas. negribas taču atgriezties pilnīgi slapjai un pārģērbties nepārtraukti.
  3. Esmu ļoti pateicīga tiem saviem radiem un draugiem par to, ka viņi ir līdzās un palīdz. Reiz uztaisīšu nelielu aprakstu par viņiem.

piektdiena, 2020. gada 21. augusts

Dažas domas rīta agrumā

  1. Vazājos pa Ludzu ne tikai ierastos maršrutos, reizēm iegriežos arī mazajās ieliņās. Pagaidām gan nefotografēju, jo pilsētā labi attīstīts privātais sektors ar vien/divstāvu mājām un zemes pleķiem ap to. Liela daļa paši veido sev sakņu dārzus veikalā pērkot tikai tu un tik, cik nevar izaudzēt paši. Pilsētā gandrīz vai naturālā saimniecība. Tomēr padomjlaika daudzstāveņu iedzīvotāji pārsvarā visu pērk veikalos, jo mazdārziņi pilsētas nomalēs ir reti kuram. Gan izdomāšu, kā visu safotografēt, lai pilsēta būtu skatāma arī no neklišejiskās puses.
  2.  Biju domājusi, ka pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā, nespēšu to apgūt un izzināt tā, kā mūža garumu nodzīvojot Rīgā. Acīmredzams malds. Mazpilsētas ir viegli apgūt un iepazīt. Vajag tikai vēlmi staigat un skatīties. Tas tomēr netraucē vēlmi kopā ar dēlu rast iespēju atgriezties galvaspilsētā. No tās ar manu invaliditātes apliecību ir daudz vieglāk nokļūt uz dažādiem pasākumiem. Arī citās pilsētās. Tad nav Rīgā jāmeklē naktsmājas starp dažādien izbraukumiem.
  3. Pilsētas iedzīvotāji labi pārzina vismaz trīs valodas - latviešu literāro, kuru māca skolā pēc valstī noteiktiem standartiem, latgaļu un krievu. Jo krievvalodīgo te ir daudz. Rīgas skolēniem svešvalodu daudzzināšana nenāktu par ļaunu. Kaut vai tās pašas krievu valodas zināšanas. Un ne tikai tāpēc, ka Krievija ir kaimiņos - galvaspilsētā jopojām ir spēcīga krieviski runājošo diaspora. Vieglāk sazināties, saprasties, ja abas puses pārvalda sarunubiedra valodu. Galu galā ekonomiskās problēmas še, Latvijā, dzīvojošajiem ir kopīgas, pat identiskas.

pirmdiena, 2020. gada 10. augusts

Patīk, nepatīk un visādi citādi

  1. Kad galva ir tajā stadijā, kad nezini - sāpēs vai nee, labak iziet pastaigāties. Pāriet. Pie viena jāņem vērā arī zaļās zonas labvēlīgais iespaids. It īpaši šeit, Ludzā. Ludza ir blīva mazpilsēta ar visiem pāri par 8 tūkstošiem iedzīvotāju. Vienīgai pašā, pašā centrā ir blīva apbūve, bet pārējais - tipisks Rīgas guļamrajons ar izteiktu, palielu zaļumu daudzumu. 
  2. Gribas jau šodien braukt uz Rīgu, bet jāsagaida pensija, lai varētu nopirkt zāles un pie viena izmaksāt puikam atpakaļceļu uz Ludzu. Arī viņam lielpilsēta sāk "piegriesties" un viņš sāk saprast, kapēc es tur cenšos uzturēties maksimums 2as dienas. Aizbraucu sakārtot lietas un tad veikli atpakaļ par spīti apnicīgajam ceļam vairāku stundu garumā.
  3. Drīz būs gads, kā esam Ludzā. Pamazām esmu samierinājusies. Vairāk un intensīvāk mēģinu iepazīt pilsētiņu. Zinu, ka Rīgā būs grūti izvilkt ar manu pensiju. Un intensīvo darba meklējumu. Ceru, ka atradīšu tādu, kura izpildījums apmierinās gan mani gan darba devēju.
  4. Kaitina savā ziņā tas, ka sabiedriskais transports Ludzā ir visai pasīvs. Nav tāda autobusa, kas kursētu tikai pa pašu Ludzu iedzīvotāju ērtībai. Pārsvarā tie ir piepilsētas reisi vai reisi uz tuvākām pilsētām. Ir tiešais reiss uz Rezekni, arī uz Daugavpili un Kārsavu. Tomēr visi citi reisi ir no/uz sīkiem miestiem pilsētas apkaimē ar dažām pieturām pašā pilsētā. Un tie ir reti. Vieglāk visu izstaigāt kājam, nekā n-to laiku nonīkt autobusa pieturā, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā.

svētdiena, 2020. gada 9. augusts

Rīgas Zoo 08.08.2020.

Kopā ar Ilmāru Biti un Tomu bijām Zoodārzā. Bildēts tika ar trim aparātiem, tā ka redzesloki dažādi. Bildes likšu no katra fotogrāfa atsevišķi. Šodien ielieku Ilmāra Bites bildes.

ceturtdiena, 2020. gada 6. augusts

Dažādas domas, kas ienāk prātā

1, Man ir pieci oficiāli sekotāji, kaut arī blogu lasa daudzi. Oficiālie sekotāji diskusijās nepiedalās, sarunas sanāk ar tiem, kas oficiāli nav mani sekotāji, kaut arī viņi bieži parakstās ka anonīms vai neesmu anonīms, pēc rakstības un izteiksmes stila ir skaidrs, ka tie praktiski ir vieni un tie paši cilvēki. Pagaidām tā īsti arī neesmu izpratusi, kas viniem liedz atķeksēties kā sekotājiem un komentēt manus ierakstus jau no šī skatu punkta.
2. Kopš dēla sieviete mūs ir atstājusi paņemot līdzi visu savu zvērudārzu (suns, divi kaķi, ķirzaka un varde), mājās ir kļuvis ievērojami klusāk un reizēm pat skumīgak. Pietrūkst cilvēka un visu to zvēriņu, kas radīja mājās savu daļu jautrības un kustības. Man pat ļoti pietrūkst ikdienas pastaigu ar suņuku. Dēls gan grib iegādāties mums mazgabarīta suņuku, bet nu šobrīd visi viņa tuvākie ir pret. Pietiek ar viņa kaķi, kas, tagad viens pats zvērs majās palicis, izteikti prasās pēc uzmanības, rotaļāšanās un citām izklaidēm. Agrāk šādu vēlmi viņā netiku novērojusi.
3. Bieži gribas uz Rīgu, bet, kā jau izteicos ne reizi vien, kaitina un tracina ilgās stundas transportā pa ceļam uz galvaspilsētu un atpakaļ. No otras puses - šeit arī nav slikti, kaimiņi cits citu pazīst, mēs katru reizi sveicināmies un pat reizēm aprunājamies ja satiekamies kāpņu telpā vai kur uz ielas. Uz ielas mani reizēm pat uzrunā cilvēki, kurus neatceros kur un kādā sakarībā esmu redzējusi. Un sarunas notiek par tēmām, kuras reiz tiešām risinātas. Varbūt nejaušie ceļabiedri transportā no/uz Rīgu? Grūti pateikt. Bet principā ludzēnieši ir atsaucīgāki un komunikablāki par rīdzeniekiem.
4. Akcents un runas stils nemanāmi pielīp. Reizēm, Rīgā, runajot ar draugiem un paziņām izskan frāze "Ir jūtams, ka tagad dzīvo Latgalē". Reizēm latgaliskos izteicienus, kurus labi saprot šeit, nākas izskaidrot literārajā Rīgas valodā.
5. Šogad pavasaris, vasara paskrējuši neticami ātri. Tikko vēl bija marts, pēc ceriņziedu laiks bet nu jau ir augusts ar vasaras beigu noskaņojumu. Bērnībā, jaunībā laiks ritēja lēnāk, kaut arī pa dienu tika paspēts daudz ko sadarīt. Arī tagad pa dienu daudz kas sadarās, bet dienas liekas īsākas un ātrāk paskrienošas. Ar gadiem laiks saīsinās. Ne kalendārajā un pulksteņa izpratnē, bet kaut kā citādi un grūti izskaidrojami. Pat putni aiz loga tik loti vairs nečivina. Bērnus paspējuši izauklēt.
6. Ar dēlu sākam atrast viens otru, labāk saprast notiekšo ap un ar mums. Laikam japaiet kādam laiciņam un bērnam ir jāpieaug pietiekoši lielam, lai pamazām rastos izpratne un dažu situāciju piedošana. Neesmu bijusi tā labākā māte, arī bērna tēvs pēc aiziešanas citā ģimenē daudz ir pietrūcis augošajam puikam. Bet, paldies dievam, sāk rasties kāda saskaņa un sapratne par lietām un notikumiem. Kaut gan pašai reizēm noderētu psihologa palīdzība, tikai tas diemžēl ir dārgs prieks un pagaidām ar manu pensiju nav pavelkams. Arī, kad strādāju un naudiņas bija vairāk, ar dažām vizītēm pie psihologa bija skaidrs, ka šis "prieks" man pagaidām nav pavelkams. Atliek vienīgi paļauties uz sevi, jo draugu lokā nav tāda cilvēka, kam izplāt savu dvēseli uz delnas un meklēt izeju no problēmas. Tā nu ir sanācis.
7. Blogs laikam ir palicis vienīgais, kurā reižu reizēm izsakos par savām problēmām un saņemu kādas konstruktīvas atbildes, padomus. Tas sen kļuvsi ne tāds, kā toreiz, kad to veidoju savām šallēm un svecēm. Ne ar vienu, ne ar otru sen vairs nenodarbojos. Laikam zudusi vēlme kā arī daudzie palīglīdzekļi šo lietu veidošanai. Bet nu blogā ir daudz ka cita, kas varētu ieinteresēt lasītājus.

pirmdiena, 2020. gada 3. augusts

Par pašreizējo Latviju domājot

Pirmais kas nāk prātā ir juceklīgie 90tie gadi.
1. Kad Latvija 1990.gada 4.maijā akceptēja Neatkarības deklarāciju līdz ar to izstājoties no PSRS pie varas Saeimā un ministrijās palika daudzi no tiem, kas tika ievēlēti vēl PSRS laikos republikas Augstākajā padomē. Arī patlaban daži vēl staigā varas gaiteņos. Ko no tādiem gaidīt? Piekrita būt varā pie jebkuras valsts struktūras. Ka tik vara lemt cilvēku likteņus un notikumus šajā zemes pleķītī, ko saucam par Latviju. Šeit var droši minēt Lembergu, kurš pie Ventspils stūres piesēdās vēl PSRS laikos. Cik ļoti viņš ir mainījies starp toreiz un tagad - nemāku pateikt, personiski nepazīstu, zinu tik tās druskas, kas reizēm parādās Latvijas TV ziņās.
2. Joprojām kaitina Latvijas valsts lielo īpašumu izpārdošana ārvalstu investoriem. Par to jau esmu izteikusies kur iepriekš. No šo laiku lielajiem pašmāju biznesmeņiem - pirmais, kas nak prātā ir Ķirsons ar savu Lido tīklu. Paklusām darbojas Gerkens, tik vairs ne tik jūtami, kā agrāk. Gribētos zināt kāds ir viņa bizness pašlaik. Kalnozola būvfirma - kā rokās tā ir tagad? Pašmāju uzņēmēja vai kāda ārvalstu uzņēmēja?
Un kādi vārdi no pašmāju uzņēmējiem skan pašlaik republikas līmenī? Stulbi, bet es kā vienkāršs patērētājs daudz neko nezinu. Visur tiek skandināts - iegādājieties Latvijas preci - bet kura tiešām ir Latvijas prece un kas to ražo?
3. Par izglītības sistēmu jau esmu runājusi iepriekš ne reizi vien. Manuprāt būtu tikai labi un izdevīgi abpusēji, ja darba devēji saskaņotos ar dažādām profesionālām skolām un augstskolām par nepieciešamo darbinieku skaitu dotajā profesijā un vadoties no šo sarunu rezultāta tiktu uzņemti audzēkņi šajās izglītības iestādēs. Kur darba vieta pēc izglītības iestādes apsolvēšanas būtu garantēta vismaz piecus gadus. Tā nerastos speciālistu pārprodukcija dažās izglītibas jomās. Kā piemēru varu minēt juridisko fakultāti LU. Uz mācību vietu tajā ir bijis milzu konkurss gan padomju varas gados, gan turpinās arī tagad. Rodas iespaids, ka Latvijas lielākā iedzīvotāju daļa ir jurisprudences studiju absolventi, bet cik tad no viņiem patiešām strādā savā specialitātē kaut aiz matiem pievilktas nosacītības līmenī?
4. Visa tā jezga ap čekas maisiem. Tas viss velkas kā slims gliemezis un bruņurupuča kāzām. Ir radies iespaids, ka daudziem varā esošajiem nav izdevīgi šo informāciju publiskot jo atklātos daudzas nepatīkamas lietas, kuru rezultātā nāktos atteikties no varas vai, vēl ļaunāk, izciest kādu, kaut nosacītu, bet sodu. Tas stipri samazinātu šo cilvēku ietekmi valsts līmenī un zustu daudzas tagadējās privilēģijas.
5. Atgriežoties pie 90jiem. Tolaik bija juceklis visā postpadomju teritorijā. Zuda viena dzīves un sadzīves sistēma, steigšus nācās domāt, ko likt vietā. Vai tiešām bija tik grūti šo ekonomisko superkrīzi pardzēt jau iepriekš un laicīgi piedomāt pie pārejas perioda, kas apmierinātu visus? Varā esošajiem tas laikam bija par grūtu. Kā arī speciālistu trūkums. Kas tad īsti bija pie lielās varas pirmajos neatkarības gados? Slaucējas, aktieri, citu žanru makslinieki. Cilveki,kuriem bija neliela izpratne par norisēm pašu specialitātēs, bet pietrūka globalās valstiskās domāšanas.
6. Pie mums vidējā vispārējā izglītība (neņemsim vērā privātskolas) ir bez maksas. Tāpat medicīna bērniem līdz 18 gadu vecumam ir bezmaksas. Arī transports, vismaz Rīgā, skolēniem ir bezmaksas. Vai nevarētu piedomāt pie tā, ka šādas bezmaksas lietas valstī sakārtotu tā, ka arī pieaugušajiem augstākā izglītība un medicīna ir bez maksas? Protams, neaizmirstot adekvātu pasniedzēju un mediķu atalgojumu. Valsts naudiņu savai kabatai varētu kā citādi iekārtot un sakārtot.

sestdiena, 2020. gada 1. augusts

Vēl mazlietiņ vēstures

1. Tagadējā 30gadnieku un jaunāka paaudze neatceras īsti 90 gadu sakumu, neatkarības pirmos gadus, kad savienības rubļus nomainīja Latvijas rubļi, tautā saukti par "repšikiem", kurus pēcāk nomainīja pret latiem. Latu nomaiņu pret eiro jau atceras daudzi, jo tas notika relatīvi nesen - gadus sešus atpakaļ. Toreiz, "repšiku" laikos 100nieku drosi varēja pielīdzināt mūslaiku 10niekam. No pirktspējas - iepirkumu groza - vadoties. Kad pārgaja uz latiem, cenas bija krietni pazemas, jo arī pensijas un darba atalgojums bija mazs. Tas pašā sakumā. Tikko pēc pārejas uz latiem maanai mammai ar pāri par 20 gadiem darba stāža pensija sastādīja 15 eiro. Arī darba algas nebija daudz lielākas. Tiesa, laiks ritēja un pensijas, algas, cenu lielums pamazām palielinājās. Un uz 2014.gadu, kad pārgājām uz Eiro, viss iepriekš minētais jau bija puslīdz optimālā līmenī. Ar eiro jeb "eiriku" parādīšanos viss mainījās un tagad  pensiju, algu un cenu samērs ir tāds, kads nu viņšir.
2. Preču klāsts 90to gadu sākumā veikalos atgādināja pirmos pēckara gadus un bija slikti maskēts padomjlaika plauktu tukšums daudz lielākā apmērā. Daudzas preces varēja iegādāties tikai par taloniem. Jāpiezīmē, ka daudzi taloni preču iegādei tika izdalīti ģimenēm uz mājās esošo cilvēku skaitu neņemot vērā, ka daudzi no šiem cilvekiem vēl bija ļoti mazi berni - es še domāju talonus uz cigaretēm un alkoholu, kurus bērni nu noteikti normalformā nelieto (it īpaši zīdaiņi). Viena nianse tomēr bija - par alkohola taloniem varēja iegādāties kafiju, jebkādu, kas tika piegādāta veikalā. Bet nebija garantijas, ka izstāvot garo rindu pēc produkta bija iespēja šo produktu iegādaties. Veikalam tika piegādāts tikai tik cik piegādāts.
3. Tad vēl parādījās tāds joks kā vizītkartes. Par tām Latvijas iedzīvotāji varēja iegādāties "ejošas" preces pat ja tās veikalā bija puslīdz pietiekošā daudzumā. Pati atceros, cik nelaimīga biju (un dēls arī) brīdī, kad man tika nozagta šī vizītkarte ar visu maku un mēs nevarējām rotaļlietu veikalā iegādāties rotaļlietu. Ar rindā stāvošajiem nevarēja sarunāt, ka tie mums nopērk, naudiņu jau atdotu - uz to brīdi buju saņēmusi bērna pabalstu.
4. Jā, tie bija 90tie. Bet 90tie visā postpadomju reģionā nebija viegli. Nācās ciešāk savilkt jostas, lai izdzīvotu kaut elementārā līmenī. Bet tie bija arī sava veida eiforijas gadi - mēs bijām atguvuši neatkarību. Tagad šī eiforijas sajūta ir kur zudusi ikdienas steigā un problēmās. Lamājam valdību, paši īsti neko negribam darīt utt. Esam kaut kur dziļi norakuši sajūtu, ka šī valsts ir mūsu un mūsu atbildība ir tas, kas ar to notiek. Esam daudz ko pārdevuši ārzemniekiem, kuriem pat nav latvisko sakņu un kaut attālu radinieku šajā zemē. Ja tā padomā, cik no lielajiem esošajiem uzņēmumiem pieder mums pašiem? Cik lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieder mūsu tautiešiem? Ziņas palasot veidojas visai bēdīgs skats un skaitlis. 
5. Tagad, atceroties 90tos gadus - tie liekas ļoti tāli un dikta pagātne. Bet tomēr tas bija arī skaists laiks, kad jutānies vienoti un laimīgi par atbrīvošanos no Padomju Savienības. Tagad ir tikai rutīna un ikdienas problēbas.