Dažādas domas, kas ienāk prātā

1, Man ir pieci oficiāli sekotāji, kaut arī blogu lasa daudzi. Oficiālie sekotāji diskusijās nepiedalās, sarunas sanāk ar tiem, kas oficiāli nav mani sekotāji, kaut arī viņi bieži parakstās ka anonīms vai neesmu anonīms, pēc rakstības un izteiksmes stila ir skaidrs, ka tie praktiski ir vieni un tie paši cilvēki. Pagaidām tā īsti arī neesmu izpratusi, kas viņiem liedz atķeksēties kā sekotājiem un komentēt manus ierakstus jau no šī skatu punkta.

2. Kopš dēla sieviete mūs ir atstājusi paņemot līdzi visu savu zvērudārzu (suns, divi kaķi, ķirzaka un varde), mājās ir kļuvis ievērojami klusāk un reizēm pat skumīgak. Pietrūkst cilvēka un visu to zvēriņu, kas radīja mājās savu daļu jautrības un kustības. Man pat ļoti pietrūkst ikdienas pastaigu ar suņuku. Dēls gan grib iegādāties mums mazgabarīta suņuku, bet nu šobrīd visi viņa tuvākie ir pret. Pietiek ar viņa kaķi, kas, tagad viens pats zvērs mājās palicis, izteikti prasās pēc uzmanības, rotaļāšanās un citām izklaidēm. Agrāk šādu vēlmi viņā netiku novērojusi.

3. Bieži gribas uz Rīgu, bet, kā jau izteicos ne reizi vien, kaitina un tracina ilgās stundas transportā pa ceļam uz galvaspilsētu un atpakaļ. No otras puses - šeit arī nav slikti, kaimiņi cits citu pazīst, mēs katru reizi sveicināmies un pat reizēm aprunājamies ja satiekamies kāpņu telpā vai kur uz ielas. Uz ielas mani reizēm pat uzrunā cilvēki, kurus neatceros kur un kādā sakarībā esmu redzējusi. Un sarunas notiek par tēmām, kuras reiz tiešām risinātas. Varbūt nejaušie ceļabiedri transportā no/uz Rīgu? Grūti pateikt. Bet principā ludzēnieši ir atsaucīgāki un komunikablāki par rīdzeniekiem.

4. Akcents un runas stils nemanāmi pielīp. Reizēm, Rīgā, runajot ar draugiem un paziņām izskan frāze "Ir jūtams, ka tagad dzīvo Latgalē". Reizēm latgaliskos izteicienus, kurus labi saprot šeit, nākas izskaidrot literārajā Rīgas valodā.

5. Šogad pavasaris, vasara paskrējuši neticami ātri. Tikko vēl bija marts, pēc ceriņziedu laiks bet nu jau ir augusts ar vasaras beigu noskaņojumu. Bērnībā, jaunībā laiks ritēja lēnāk, kaut arī pa dienu tika paspēts daudz ko sadarīt. Arī tagad pa dienu daudz kas sadarās, bet dienas liekas īsākas un ātrāk paskrienošas. Ar gadiem laiks saīsinās. Ne kalendārajā un pulksteņa izpratnē, bet kaut kā citādi un grūti izskaidrojami. Pat putni aiz loga tik loti vairs nečivina. Bērnus paspējuši izauklēt.

6. Ar dēlu sākam atrast viens otru, labāk saprast notiekšo ap un ar mums. Laikam japaiet kādam laiciņam un bērnam ir jāpieaug pietiekoši lielam, lai pamazām rastos izpratne un dažu situāciju piedošana. Neesmu bijusi tā labākā māte, arī bērna tēvs pēc aiziešanas citā ģimenē daudz ir pietrūcis augošajam puikam. Bet, paldies dievam, sāk rasties kāda saskaņa un sapratne par lietām un notikumiem. Kaut gan pašai reizēm noderētu psihologa palīdzība, tikai tas diemžēl ir dārgs prieks un pagaidām ar manu pensiju nav pavelkams. Arī, kad strādāju un naudiņas bija vairāk, ar dažām vizītēm pie psihologa bija skaidrs, ka šis "prieks" man pagaidām nav pavelkams. Atliek vienīgi paļauties uz sevi, jo draugu lokā nav tāda cilvēka, kam izplāt savu dvēseli uz delnas un meklēt izeju no problēmas. Tā nu ir sanācis.

7. Blogs laikam ir palicis vienīgais, kurā reižu reizēm izsakos par savām problēmām un saņemu kādas konstruktīvas atbildes, padomus. Tas sen kļuvsi ne tāds, kā toreiz, kad to veidoju savām šallēm un svecēm. Ne ar vienu, ne ar otru sen vairs nenodarbojos. Laikam zudusi vēlme kā arī daudzie palīglīdzekļi šo lietu veidošanai. Bet nu blogā ir daudz ka cita, kas varētu ieinteresēt lasītājus.