Pirmais kas nāk prātā ir juceklīgie 90tie gadi.
1. Kad Latvija 1990.gada 4.maijā akceptēja Neatkarības deklarāciju līdz ar to izstājoties no PSRS pie varas Saeimā un ministrijās palika daudzi no tiem, kas tika ievēlēti vēl PSRS laikos republikas Augstākajā padomē. Arī patlaban daži vēl staigā varas gaiteņos. Ko no tādiem gaidīt? Piekrita būt varā pie jebkuras valsts struktūras. Ka tik vara lemt cilvēku likteņus un notikumus šajā zemes pleķītī, ko saucam par Latviju. Šeit var droši minēt Lembergu, kurš pie Ventspils stūres piesēdās vēl PSRS laikos. Cik ļoti viņš ir mainījies starp toreiz un tagad - nemāku pateikt, personiski nepazīstu, zinu tik tās druskas, kas reizēm parādās Latvijas TV ziņās.
2. Joprojām kaitina Latvijas valsts lielo īpašumu izpārdošana ārvalstu investoriem. Par to jau esmu izteikusies kur iepriekš. No šo laiku lielajiem pašmāju biznesmeņiem - pirmais, kas nāk prātā ir Ķirsons ar savu Lido tīklu. Paklusām darbojas Gerkens, tik vairs ne tik jūtami, kā agrāk. Gribētos zināt kāds ir viņa bizness pašlaik. Kalnozola būvfirma - kā rokās tā ir tagad? Pašmāju uzņēmēja vai kāda ārvalstu uzņēmēja?
Un kādi vārdi no pašmāju uzņēmējiem skan pašlaik republikas līmenī? Stulbi, bet es kā vienkāršs patērētājs daudz neko nezinu. Visur tiek skandināts - iegādājieties Latvijas preci - bet kura tiešām ir Latvijas prece un kas to ražo?
3. Par izglītības sistēmu jau esmu runājusi iepriekš ne reizi vien. Manuprāt būtu tikai labi un izdevīgi abpusēji, ja darba devēji saskaņotos ar dažādām profesionālām skolām un augstskolām par nepieciešamo darbinieku skaitu dotajā profesijā un vadoties no šo sarunu rezultāta tiktu uzņemti audzēkņi šajās izglītības iestādēs. Kur darba vieta pēc izglītības iestādes absolvēšanas būtu garantēta vismaz piecus gadus. Tā nerastos speciālistu pārprodukcija dažās izglītības jomās. Kā piemēru varu minēt juridisko fakultāti LU. Uz mācību vietu tajā ir bijis milzu konkurss gan padomju varas gados, gan turpinās arī tagad. Rodas iespaids, ka Latvijas lielākā iedzīvotāju daļa ir jurisprudences studiju absolventi, bet cik tad no viņiem patiešām strādā savā specialitātē kaut aiz matiem pievilktas nosacītības līmenī?
4. Visa tā jezga ap čekas maisiem. Tas viss velkas kā slims gliemezis un bruņurupuča kāzām. Ir radies iespaids, ka daudziem varā esošajiem nav izdevīgi šo informāciju publiskot jo atklātos daudzas nepatīkamas lietas, kuru rezultātā nāktos atteikties no varas vai, vēl ļaunāk, izciest kādu, kaut nosacītu, bet sodu. Tas stipri samazinātu šo cilvēku ietekmi valsts līmenī un zustu daudzas tagadējās privilēģijas.
5. Atgriežoties pie 90jiem. Tolaik bija juceklis visā postpadomju teritorijā. Zuda viena dzīves un sadzīves sistēma, steigšus nācās domāt, ko likt vietā. Vai tiešām bija tik grūti šo ekonomisko superkrīzi paredzēt jau iepriekš un laicīgi piedomāt pie pārejas perioda, kas apmierinātu visus? Varā esošajiem tas laikam bija par grūtu. Kā arī speciālistu trūkums. Kas tad īsti bija pie lielās varas pirmajos neatkarības gados? Slaucējas, aktieri, citu žanru mākslinieki. Cilvēki, kuriem bija neliela izpratne par norisēm pašu specialitātēs, bet pietrūka globālās valstiskās domāšanas.
6. Pie mums vidējā vispārējā izglītība (neņemsim vērā privātskolas) ir bez maksas. Tāpat medicīna bērniem līdz 18 gadu vecumam ir bezmaksas. Arī transports, vismaz Rīgā, skolēniem ir bezmaksas. Vai nevarētu piedomāt pie tā, ka šādas bezmaksas lietas valstī sakārtotu tā, ka arī pieaugušajiem augstākā izglītība un medicīna ir bez maksas? Protams, neaizmirstot adekvātu pasniedzēju un mediķu atalgojumu. Valsts naudiņu savai kabatai varētu kā citādi iekārtot un sakārtot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru