Dažas domas rīta agrumā

1. Vazājos pa Ludzu ne tikai ierastos maršrutos, reizēm iegriežos arī mazajās ieliņās. Pagaidām gan nefotografēju, jo pilsētā labi attīstīts privātais sektors ar vien/divstāvu mājām un zemes pleķiem ap to. Liela daļa paši veido sev sakņu dārzus veikalā pērkot tikai tu un tik, cik nevar izaudzēt paši. Pilsētā gandrīz vai naturālā saimniecība. Tomēr padomjlaika daudzstāveņu iedzīvotāji pārsvarā visu pērk veikalos, jo mazdārziņi pilsētas nomalēs ir reti kuram. Gan izdomāšu, kā visu safotografēt, lai pilsēta būtu skatāma arī no neklišejiskās puses.
2.  Biju domājusi, ka pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā, nespēšu to apgūt un izzināt tā, kā mūža garumu nodzīvojot Rīgā. Acīmredzams malds. Mazpilsētas ir viegli apgūt un iepazīt. Vajag tikai vēlmi staigat un skatīties. Tas tomēr netraucē vēlmi kopā ar dēlu rast iespēju atgriezties galvaspilsētā. No tās ar manu invaliditātes apliecību ir daudz vieglāk nokļūt uz dažādiem pasākumiem. Arī citās pilsētās. Tad nav Rīgā jāmeklē naktsmājas starp dažādien izbraukumiem.
3. Pilsētas iedzīvotāji labi pārzina vismaz trīs valodas - latviešu literāro, kuru māca skolā pēc valstī noteiktiem standartiem, latgaļu un krievu. Jo krievvalodīgo te ir daudz. Rīgas skolēniem svešvalodu daudzzināšana nenāktu par ļaunu. Kaut vai tās pašas krievu valodas zināšanas. Un ne tikai tāpēc, ka Krievija ir kaimiņos - galvaspilsētā jopojām ir spēcīga krieviski runājošo diaspora. Vieglāk sazināties, saprasties, ja abas puses pārvalda sarunubiedra valodu. Galu galā ekonomiskās problēmas še, Latvijā, dzīvojošajiem ir kopīgas, pat identiskas.