1. Tagadējā 30gadnieku un jaunāka paaudze neatceras īsti 90 gadu sakumu, neatkarības pirmos gadus, kad savienības rubļus nomainīja Latvijas rubļi, tautā saukti par "repšikiem", kurus pēcāk nomainīja pret latiem. Latu nomaiņu pret eiro jau atceras daudzi, jo tas notika relatīvi nesen - gadus sešus atpakaļ. Toreiz, "repšiku" laikos 100nieku drosi varēja pielīdzināt mūslaiku 10niekam. No pirktspējas - iepirkumu groza - vadoties. Kad pārgaja uz latiem, cenas bija krietni pazemas, jo arī pensijas un darba atalgojums bija mazs. Tas pašā sakumā. Tikko pēc pārejas uz latiem maanai mammai ar pāri par 20 gadiem darba stāža pensija sastādīja 15 eiro. Arī darba algas nebija daudz lielākas. Tiesa, laiks ritēja un pensijas, algas, cenu lielums pamazām palielinājās. Un uz 2014.gadu, kad pārgājām uz Eiro, viss iepriekš minētais jau bija puslīdz optimālā līmenī. Ar eiro jeb "eiriku" parādīšanos viss mainījās un tagad pensiju, algu un cenu samērs ir tāds, kads nu viņšir.
2. Preču klāsts 90to gadu sākumā veikalos atgādināja pirmos pēckara gadus un bija slikti maskēts padomjlaika plauktu tukšums daudz lielākā apmērā. Daudzas preces varēja iegādāties tikai par taloniem. Jāpiezīmē, ka daudzi taloni preču iegādei tika izdalīti ģimenēm uz mājās esošo cilvēku skaitu neņemot vērā, ka daudzi no šiem cilvekiem vēl bija ļoti mazi berni - es še domāju talonus uz cigaretēm un alkoholu, kurus bērni nu noteikti normalformā nelieto (it īpaši zīdaiņi). Viena nianse tomēr bija - par alkohola taloniem varēja iegādāties kafiju, jebkādu, kas tika piegādāta veikalā. Bet nebija garantijas, ka izstāvot garo rindu pēc produkta bija iespēja šo produktu iegādaties. Veikalam tika piegādāts tikai tik cik piegādāts.
3. Tad vēl parādījās tāds joks kā vizītkartes. Par tām Latvijas iedzīvotāji varēja iegādāties "ejošas" preces pat ja tās veikalā bija puslīdz pietiekošā daudzumā. Pati atceros, cik nelaimīga biju (un dēls arī) brīdī, kad man tika nozagta šī vizītkarte ar visu maku un mēs nevarējām rotaļlietu veikalā iegādāties rotaļlietu. Ar rindā stāvošajiem nevarēja sarunāt, ka tie mums nopērk, naudiņu jau atdotu - uz to brīdi buju saņēmusi bērna pabalstu.
4. Jā, tie bija 90tie. Bet 90tie visā postpadomju reģionā nebija viegli. Nācās ciešāk savilkt jostas, lai izdzīvotu kaut elementārā līmenī. Bet tie bija arī sava veida eiforijas gadi - mēs bijām atguvuši neatkarību. Tagad šī eiforijas sajūta ir kur zudusi ikdienas steigā un problēmās. Lamājam valdību, paši īsti neko negribam darīt utt. Esam kaut kur dziļi norakuši sajūtu, ka šī valsts ir mūsu un mūsu atbildība ir tas, kas ar to notiek. Esam daudz ko pārdevuši ārzemniekiem, kuriem pat nav latvisko sakņu un kaut attālu radinieku šajā zemē. Ja tā padomā, cik no lielajiem esošajiem uzņēmumiem pieder mums pašiem? Cik lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieder mūsu tautiešiem? Ziņas palasot veidojas visai bēdīgs skats un skaitlis.
5. Tagad, atceroties 90tos gadus - tie liekas ļoti tāli un dikta pagātne. Bet tomēr tas bija arī skaists laiks, kad jutānies vienoti un laimīgi par atbrīvošanos no Padomju Savienības. Tagad ir tikai rutīna un ikdienas problēbas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru