Ja tā labi padomā. dzimšanas dienas ir viena piņķerīga būšana. Pašas dienas rītā gaidi kaut ko un priecājies par katru neklātienes apsveikumu - vienalga vai netā vai telefoniski. Pēc tam ar prieku sagaidi viesus.
Bet tad iestājas nākamā diena. Ar netīro trauku mazgāšanu un mājas uzkopšanu. Ak dievs...... Labi, ka manā gadījumā bija tikai trauki un iznesamas šmuckastes ar visādām pēcsvētku atliekām. Gandrīz vai kā parasti no rītiem, kad tiek mazgāti iepriekšējā dienā nomazgāt noslinkotie trauki un iznesta pa iepriekšējo dienu uzkrātā šmuce.
Un tomēr vakar sapratu, ka man jau ir pāri tas vecums, kad gribas lielus un grandiozus tusiņus. Pietiek ar mājiniekiem un varbūt vēl dažiem viesiem ļoti šaurā lokā. Un pat viesi reizēm nav vajadzīgi. Tas - pēc noskaņojuma. Ir pagājis tas jaunības laiks, kad dzimšanas dienas un vārda dienas tika rīkotas ar milzīgu pompu, bagātīgi klātiem galdiem un visādām izklaidēm.
Kaut gan - ja atceras bērnību un jaunību padomju laikos, tad uz visiem ģimenē esošiem svētkiem salasījās daudz cilvēku, bija bagātīgi klāti galdi, pie kuru piepildīšanas un uzklāšanas saimnieces bija rosījušās pusi dienas gan virtuvē gan istabā. Protams, neiztika jau arī bez dzeramā, bet tas kaut kā sajaucās un izplūda uz ēdienu daudzuma uz galda. Un kur vēl dziedāšana pie galda.... Nē, ne bezsakarīga iedzerta dziedāšana, bet skaista kora dziedāšana. Vecākajai paaudzei bija skaistas balsis, kuras tika liktas lietā koros un Dziesmu svētkos. Man vismaz bērnībā un jaunībā patika klausīties šīs dziesmas.
Kādreiz pat dzerts netika tik daudz, tik pa glāzei uzdzerts kādam tostam. Pēc svinēšanas un viesu aiziešanas daudz kas no ēdamā un dzeramā palika pāri un dzeramais sataupījās kādai citai reizei.
Tagad tas viss ir nonivilējies līdz lielam alkodaudzumam un dažiem pīrādziņiem uzkodām. Ar ēdamo bagātīgi klātos galdus var sastapt loti reti un arī tad ar pompu rīkotās kāzās un kolektīvā Jāņu dienas svinēšanā, kur visi ierodas ar "groziņiem".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru