Uz šo domu izplūdumu mani zināmā mērā pamudināja Ulda Rozenfelda šī gada 26.februāra ieraksts viņa blogā Baltais runcis. Ar domu paskatīties uz esošo problēmu drusku no cita skatu punkta.
Jā, bērni dzimst mazāk, pensionēšanās vecums paaugstinās. Ar vien vairāk pensijas vecuma cilvēki turpina savu darba mūžu.
Bet. Tas, ka pensijas vecuma cilvēki turpina aktīvu darbošanos darba vietās, sabiedriskajā lauciņā u.tml. nav vienīgi šodienas skarbā realitāte. Tas ir bijis daudzos laikos. Mana vecāmamma pa tēva līniju vēl tālajos padomju laikos, kad nekas nevēstīja par tuvo PSRS sabrukumu, turpināja strādāt arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas ļoti ilgu laiku. Un, ja nu kas, visādas slimības un veselības problēmas viņai "uzbruka" tieši tad, kad bija beigušās darba gaitas. Nevis lēnām un pamazām, bet gandrīz vai pēc elektrības slēdža principa - kā tapa "izslēgta" iešana uz darbu, "ieslēdzās" slimošanas. Tik tā, viela pārdomām.
Tad vēl - politiķu amatus pilda vienīgi un tikai tie, kuriem ir plus mīnus 30 - 40 gadi? Tie kungi un dāmas ļoti daudzi ir pirms/pēc pensijas vecumā. Un kur vēl galvenais katolis - Romas pāvests. Cik nu manā dzīves vēsturē pieredzēts, tie onkuļi visi pēc kārtas un secīgi ir tajā vecumā, kad "dzīvība plīst un šķīst pa šuvēm un kaulainā jau asina savu izkapti".
Nē, mīļie. Visas tās demogrāfijas problēmas ir ne jau tāpēc, ka kādi pensijas vecuma personāži aizsēžas darba vietās visādos amatos.
Drīzāk tas ir tāpēc, ka kaut kas ar vērtību kritērijiem nogājis greizi. Un tas greizums sākās ar feminisma uzrašanos. Jā, nu esmu es sieviete un man rūp sieviešu tiesības. Bet ne tādā formācijā, kādas pašlaik nostiprinājušās.
Ja kādreiz viens no sieviešu tiesību aizsardzības punktiem bija sieviešu tiesības strādāt kādus amatus līdzvērtīgi vīriešiem un saņemt vienlīdzīgu algu, tad, un manuprāt, tagad jāsāk cīnīties par sieviešu tiesībām būt par mājsaimniecēm un šim ne vieglajam ikdienas neredzamajam darbam saņemt adekvātu novērtējumu vismaz no ģimenes vīriešu puses.
Nē, nesaku nevienā acī, ka sievietei nevajag strādāt un nevajag saņemt vienlīdzīgu algu ar vīrieti par vienādiem darba pienākumiem. Pilnīgi pareizi un vajadzīgi, ja darbs/amats ir tāds, kuru bez jebkādām grūtībām un draudiem sieviešu veselībai var veikt abu dzimumu pārstāvji (piemēra, skolotāji, pārdevēji, mākslinieki u.tml.).
Bet veltīt sevi karjerai apzināti atsakoties no dabiskās sūtības? Tas ir, atlikt bērna esības bagātību tikai tādēļ, ka abiem, vīram un sievai, karjera svarīga? Tādēļ pat reizēm "parakstīties" uz abortu, zinot, ka pirmās grūtniecības apzināta pārtraukšana vairumā gadījumu rada nākamo grūtniecību neiespējamību? Nē, nesaku, ka grūtniecības iestāšanās nav jāplāno, bet tad šim plānošanas darbam palīgā nāk kontracepcija. Tomēr, cik nu no mana pundurkrūma, pirmais bērns vairumā gadījumu piesakās pats un tad, kad viņš ir izlēmis, plānot jau jāsak nākamie. Un tajā pat laikā - "pie vieniem autiņiem" var divus, trīs pēc kārtas. Tad vieglāk pārdzīvot tās grūtības, ko tīri fiziski rada ļoti mazi bērni. Jo vecāki ir gados vecākos, jo tā fiziskā slodze ir grūtāk pārdzīvojama, vecākam cilvēkam grūtāk tikt galā ar to, ar ko tiek galā 20 - 30 gados. Tas nu tā, padomāšanai. Zināma blakus līnija galvenajam.
Atgriežoties pamatā tam, ko īsti gribu pateikt.
Ir jaunajai šolaiku paaudzei, vispār paaudzei, kura izaugusi jau šīs brīvvalsts laikā, ieaudzināts tas, ka topošajiem vecākiem vispirms jāizveido karjera un tamlīdzīgas būšanas un tik pēc tam jādomā kaut kas par bērniem. Un kur ir garantija, ka jaunā ģimene ar to karjeras veidošanu tiks galā dažos gados pēc augstskolas pabeigšanas? Vai tik nebūs tā, ka bērnu pēkšņā gribēšana neiestāsies tad, kad sievietei reproduktīvais vecums būs tālā pagātnē? Ko tad?
Manu vecmāmiņu paaudze bērnus audzināja tad, kad bija pēckara laiks un civilā ekonomika ar visām no tā izrietošām sekām bija dziļi tur, kur saule neiespīd ar nepārliecinātību par to, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai viss nostabilizētos jel kādā normā. Manu vecāku, mana paaudze - bija daudz studentu, kuri sabrauca lielpilsētās izglītības granītu grauzt. Tajā pat laikā veidojās ģimenes, dzima bērni. Un ņemtni ar bērniem apvienoja ar mācīšanos, reizēm piestrādāšanu. Paši tika galā, pat karjeras izveidojās. Pie papildfaktora, ka vecmāmiņas ar visu palīdzošo roku bija kaut kur tālu laukos.
Vienkārši, un atkal tik no mana skatupunkta, tiem šolaiku jaunuļiem mīlošie vecāki apzināti paildzina bērnību, jaunību neiemācot uzņemties atbildību par sevi, savu ģimeni. No cikla "Negribu, ka viņam ir tādas pat grūtības, kā man. Lai izmācās, izveido karjeru, pa pasauli paskraida. Ar bērniem gan jau paspēs". Un tas "gan jau paspēs" var neiestāties nekad, jo tam luteklim būs par slinku un negribīgi "krāmēties" ar bērnu, gribēsies tik priekš sevis padzīvot. Un potenciālajām vecmāmiņām ap 80 gadiem tik uz miršanas gultas iestāsies apziņa, ka mazbērns tā arī nav sagaidīts un vairs nu noteikti netaps sagaidīts.
Es, atkārtoju, nekādi neiebilstu pret to, ka kāda aktīva sieviete izveido labu karjeru, sasniedz kādu nozīmīgu stāvokli sabiedrībā. Jauki, apsveicami un tamlīdzīgi. Visu cieņu. Bet tā mana cieņa pazūd, ja uzzinu, ka sieviete karjeras dēļ atteikusies no bērnu laišanas pasaulē, visu savu dzīvi veltot tikai un vienīgi karjerai. Es ļoti augstu vērtēju tās sievietes, kuras spējušas izaudzināt bērniņus četrus, kas māmiņu mīl, un šo savu audzināšanas darbu veiksmīgi apvienojusi ar panākumiem darbā un sabiedriskajā dzīvē.
Un nevajag savam slinkumam likt priekšā visādus manuprāt nebūtiskus argumentus no cikla "nestabilitāte sabiedrībā, nedrošība" (vai ko tamlīdzīgu). Laiki visādi gadās, varas nāk un iet. Viss ir cikliski. Mani vecāki piedzima Ulmaņlaikos, mamma piedzīvoja arī šos laikus. Pati no padomjlaikiem esmu veiksmīgi aizdzīvojusi līdz šodienai. Mūsu reģionā tie laiki mainās viena cilvēka mūža ietvaros. Katras izmaiņas nes sev līdzi kaut kādas grūtības un neērtības. Bet tas viss ir pārdzīvojams. Un tas nav pamats bērnu nebūšanai.
Labi, ceru, ka nav pārāk juceklīgi. Izpaudos, kā nu mācēju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru