Nu, jā. To drīzāk var saukt par sīkpiedzīvojumu. Bez nopietnas cerības uz to, ka tiešām nostrādās un būs jel kādas cerības tapt uzaicinātai uz jel kādas filmas masu skatiem. Tiesa, masu skatos esmu reiz kaut kad sen piedalījusies divām filmām, bet nokļūšana tajos masu skatos noteikti nebija ar kādas nebūt kastinga firmas palīdzību.
Bet visu pēc kārtas.
Pagājušā nedēļā man piezvanīja viens izbijis kolēģis, kuru zināju tajos laikos, kad strādāju Norstat Latvija AS. Viņš piedāvāja pieteikties vienā samērā nesen atvērtā kastinga firmā, kura veido datu bāzi priekš filmu ražotājiem, kuri meklē perosnāžus masu skatiem. Tiesa, firmas nosaukumu neminēja. Toties minēja to, ka tai firmai par vienkārši reģistrāciju jāiemaksā vienreizējs maksājums 21na eirika apmērā. Man ieslēdzās tāds "Hm, naudiņu ta iemaksāšu, bet kur garantija, ka tikšu jel kādā masu skatā pārskatāmā nākotnē?". Un, ja nu kas, man (un domāju, ka ne man vienīgai) nav tādas, kaut centos mērāmas, naudiņas, kuru maksāt par negarantiju, "nezinu, par ko". Pie kam, filmētāji paši maksā tām kastinga firmām par to, ka tās firmas viņiem piemeklē personāžus masu skatiem.
Pastāstīju šo sarunu Tomam. Tam tādas pat domas. Un - "feisbukā ir vismaz viena grupa, kura nodarbojas ar kastingoošanu un par velti". Viņš pie viena atrada feisbukā vienu tur iereģistrējušos firmu, kura akurāt aicināja dažāda vecuma cilvēkus iereģistrēties, iebildēties viņu datu bāzē. Un par velti. Interesentu pieteikumiem veltītas divas dienas. Viena bija vakar, to kaut kā nosēdējām mājās. Otra bija šodien, tad nu aizbraucām.
Bet tai aizbraukšanai ir priekšstāsts. Pēc adreses - Dzirnavu ielā, palielā mājas numurā. Man jau bija skaidrs, ka minētā adrese atrodas kaut kur tuvumā Dzirnavu ielas krustam ar Aleksandra Čaka ielu. Nācās par to izteikti pārliecināt Tomu, jo viņš bija iedomājies, ka tuvāk Pulkveža Brieža ielai. Manam pārliecinātam skaidrojumam par to, ka daudzas Rīgas centra ielas sākas no Valdemāra ielas noteikti un tās tuvumā ir mazākie māju numuri, kuri pieaug ielai attālinoties no Valdemāra ielas noteikti, viņš ne pārāk noticēja. Talkā nācās caur Google Map ielūkoties Rīgas kartē. Redzētais tikai un vienīgi apstiprināja manus vārdus.
Jau šodien, kad devāmies uz to firmu (ups, Toms varbūt atceras nosaukumu, man atmiņā palicis, ka nosaukumā minēts vārds carting). Māja meklējama bija Dzirnavu ielas posmā starp Aleksandra Čaka ielu un Krišjāņa Barona ielu. Ar apgalvojumu, ka feisbukā, aicinājumā, minēts, ka "jāiet caur tuneli", Toms drošā solī devās no Dzirnavu ielas iekšā tieši tur, kur visas norādes uz Berga Bazāru ar visām tā fīčām, kurās nu noteikti neietilpst jel kādi kastingi. Atkal nācās ievilkt elpu un pārliecināt, ka jādodas dažus soļus tālāk, līdz mājai ar tai paredzēto numuru. Izdevās pārliecināt, gājām. Un nekļūdījāmies. Pie viena mums pa priekšu, cauri vārtrūmei uz vajadzīgajām ārdurvīm droši soļoja trīs pusaugu meičas. Pie durvīm viņas apstājās kā iemietas - tās aizslēgtas. Pie kam viņām nebija nekādas poņas par to, kas ir tipa domofons, kurš atradās blakus durvīm pie sienas ar skaidrā latviešu valodā rakstītu zrm tā piespraustu zīmīti ar norādi, kurus cipariņus jāspiež, lai kastingfirma sadzirdētu un noreaģētu. Pat Tomam domofona pielietojuma iespējamība pieleca tikai tad, kad es jau biju tās pogas nospiedusi un vēru durvis vaļā.
Tālāk? Nokļuvām vajadzīgajās telpās. Bija skaidri manāms konveijera darbības princips. Mēs nebijām vienīgie, kas tur bijām aizdevušies. Tapa aizpildītas anketas, mus sabildēja. Vispār, cilvēki nāca, anketējās, bildējās un gāja prom nepārtraukti. Meitene ar fotoaparātu spēja tik bildēt un laipni smaidīt.
Nē, nevienā acī nesaku, ka dikti ceru uz to, ka nu tik būs, nu tik mani aicinās uz kādām filmām masu skatos filmēties. Vienkārši zināms piedzīvojums. Uz to tā labāk skatīties. Man bija jautri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru