Atzīšos, ka esmu stāvējusi rindā pēc krišnaītu putras un nesusi uz taras punktu nodot tukšās pudeles, kuras salasīju uz ielas pa ceļam no viena punkta uz otru. Galarezultātā "ielāps" vēdera tiesai un naudas makam. Kad akūtie, obligātie maksājumi nomaksāti, bet maizītei pāri nav atlicies.
Pie viena nācies redzēt "tautu", kura stāv rindā pēc krišnaītu putras un "tautu", kura nes nodot pudeles. Reizēm tie ir vieni un tie paši cilvēki - pirms mirkļa cilvēku satiec rindā pēc putras un pēc jau atkal rindā nodot tukšo taru.
Un abās rindās sanāk dzirdēt visādus stāstus. Labus un sliktus. Un ir iespēja kārtējo reizi iepazīt cilvēkus. Jo pārsvarā sanākušie cilvēki ir nonākuši tiešām īslaicīgās mirkļa grūtībās un šādai mēģina pa daļai rast ielāpu savām grūtībām. Iesīkstējušo "alkašu" un "bomžu" ir maz. Bet - "alkašus" visi uzlūko ar zināmu nosodījuma žēlumu, jo pat "bomzis" - cilvēks zināmās dzīvesvietas grūtībās - abās rindās ir uz nedaudz augstākas pakāpes par "alkašu".
Kaut reizi gribu ieteikt cilvēkiem, kas uz šajās rindās stāvošajiem noraugās no "augstākā plauktiņa", padomāt par to, ka var pienākt brīdis, grūts brīdis, kas viņus pašus var iemest šajās rindās. Nevajag skatīties uz šiem cilvēkiem no augšas uz leju. Visiem var sanākt visādi. Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders.
Tai pat laikā - nevienā no šīm rindām neesmu sastapusi nevienu no tiem ubagiem, kuri sēž pie katedrāles vai tās pareizticīgo baznīcas, kas uz Lāčplēša un Brīvības ielu stūra. Acīmredzot tiem sanāk saubagot maizītei un laiku nav kur likt - ja reiz var dienām ilgi sēdēt uz sliekšņa un ubagot. Krišnaiītu putru gaidīšanas rindā un taras punkta rindā stāvēšana ilgu laiku neaizņem. Pārējā diena - visam kam citam noderīgam garam un miesai. Bet likteņstāstus var dzirdēt tiešām interesantus un pamācošus. Pat ieteikt kādam kādus risinājumus problēmsituācijās var.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru