Aizdomājoties par tiem, kuri pagātnē, padomijas laikos saskata tikai un vienīgi melno krāsu. Piekrītu tajā ziņā, ka tā laika ideoloģija un viss ar to saistītais - nu nebija tas labākais variants. Un tomēr. Latviešu tauta taču kaut kā iemanījās izdzīvot. Par spīti Otrajam pasaules karam ar tam piekritīgo cilvēkresursu lielo zaudējumu, bija divas izsūtīšanas, daudzu mūsu bāleliņu brīvprātīgā emigrācija.... Kur nu vēl tie entuziasti, kuri aizdevās "ceļinu" celt un Baikāla-Amūras maģistrāli būvēt...
Un tomēr mēs bijām, esam un būsim.
Tajā, padomju, laikā tomēr viss nav tik viennozīmīgi melns tikai. Ir arī cits krāsas. Kaut vai jebkura cilvēka pusaudžu gadu vētras, pirmās mīlestības ar pastaigām saulrietā, saullēkts jūrmalā.... randiņi, romantika, tusiņi ar draugiem, kuros vairumā gadījumu alkohols bija pakārtots lielums, jo primāri bija aizrautīgas sarunas. Daudz kas tāds, kas ir nemainīgs lielums cilvēku pozitīvās attiecībās... Ja tā nebūtu, ja cilvēki visu laiku būtu staigājuši apkārt drūmām sejām un nokārtiem deguniem, nebūtu manas paaudzes, nebūtu to, kuriem tagad trīsdesmit, četrdesmit, divdesmit gadu. Nebūtu to, kas pulcējās Mežaparkā uz manifestāciju, nebūtu to, kas 1991.gadā barikādēs bija... Nebūtu nekā.
